Jevgeņijs Oņegins — Aleksandra Puškina romāns dzejā: sižets un nozīme
Padziļināta analīze "Jevgeņijs Oņegins" — Puškina romāna dzejā: sižets, raksturi, Oņegina strofa un darba literārā nozīme.
Jevgeņijs Oņegins (krievu: Евгений Оне́гин, Евгений Оне́гин) ir Aleksandra Puškina romāns dzejā.
Tā ir krievu literatūras klasika. Tā tika publicēta pa daļām no 1825. līdz 1832. gadam. Pirmais pilnais izdevums tika publicēts 1833. gadā, un pašlaik pieņemtā versija ir balstīta uz 1837. gada izdevumu.
Gandrīz viss darbs sastāv no 389 jambiskā tetrametra strofām ar neparastu atskaņu shēmu "AbAbCCddEffEgg". Šo formu sāka dēvēt par "Oņegina strofu" vai "Puškina sonetu".
Stāstu stāsta stāstnieks (viegli izdomāta Puškina versija), kura tonis ir izglītots, pasaulīgs un intīms. Dažbrīd stāstnieks atkāpjas no teksta, komentējot sociālās un intelektuālās pasaules aspektus. Tas palīdz attīstīt raksturus un sižeta dramatismu.
Sižeta kopsavilkums
Romāna centrā ir trīs galvenie notikumi, kas atkārtoti atgriežas stāsta gaitā. Mēģinājums īsumā:
- Ievads un Oņegina dzīve: Jevgeņijs Oņegins — garlaikots, izglītots un pasaulīgs aristokrāts — manto lauku muižu un pārvācas uz provincējo dzīvokli. Tur viņš satiek jaunekli dzejnieku Vladimiru Lenski, kurš kļūst par viņa draugu.
- Taņjas mīlestība un noraidījums: Lenski ienes Oņeginu uz Larinu ģimeni, kur ir meitas Tatjana (Taņa) un Olga. Tatjana iemīlas Oņeginā un raksta viņam romantisku mīlas vēstuli. Oņegins viņu nepieņem — viņš atsaka mīlestību ar šķietami vēsu, intelektuālu atturību.
- Duels un sekas: Pēc amizanta un destruktīva notikumu pavērsiena Oņegins izklaidējas ar Olgu uz balles; tas aizvainoja kaislīgo Lenski, un jaunieši nokļuva duelī, kurā Oņegins nogalina Lenski. Pēc daudziem gadiem Oņegins sastop Tatjanu Maskavā, tagad jau cienījamu un laulībā esošu sievieti. Pārlēkšot no pagātnes vienaldzības, Oņegins atklāj, ka viņš mīl Tatjanu, bet viņa, uzticama savam ģimenes stāvoklim un pienākumiem, viņu atsakās.
Galvenie tēli
- Jevgeņijs Oņegins — "nevajadzīgais cilvēks": izsmalcināts, ironisks, pasaulē noguris intelektuālis, kurš nevar atrast dzīves jēgu.
- Tatjana Larina — romantiska, introspektīva un morāli stingra; viņas pārvērtības no sentimentālas meitenes par nobriedušu, pašcieņpilnu sievieti ir viena no stāsta emocionālajām asinīm.
- Vladimirs Lenski — jaunais dzejnieks, ideālists un impulsīvs jauneklis, kurš reprezentē romantiskās kaisles un naivumu.
- Citi tēli — Larinu ģimene, sabiedrības ļaužu grupas un stāstnieks pats, kas bieži komentē notikumus un lasītājam paskaidro sociālo fonu.
Forma, valoda un stils
Puškins apvieno episko sižetu ar liriskām pārvērsēm — romāns ir dzejnieciski izteiksmīgs, bet tajā pašā laikā tuvplānā novēro sabiedrību un raksturus. Oņegina strofa (AbAbCCddEffEgg) nodrošina ritmisku daudzveidību un ļauj autoram mainīt tonusu: ironiju, sirsnību, filozofiskas digresijas. Puškina stils ir skaidrs, ekonomisks, ar asu ironiju un elegantu metaforu lietojumu. Stāstnieka balss bieži runā tieši ar lasītāju, dāvājot literārus komentārus un vērojumu par laiku un paražām.
Tēmas un simbolika
- Mīlestība un atteikums: mīlestības daudzšķautņainība — no pirmās kaisles līdz pieaugušai, morāli pamatotai atteikšanai.
- Vientulība un "pārpalikušais cilvēks": Oņegins simbolizē 19. gadsimta "superflūo cilvēku" (nevajadzīgo intelektuāli), kura gājienus sabiedrība nevar pilnībā saprast vai izmantot.
- Sabiedrības normas un likteņa loma: romāns pēta, kā konvencijas, lepnums un nieka aizvainojums var novest pie traģiskām sekām.
- Laiks un pārveidošanās: varoņu pārvērtības (īpaši Tatjanas) uzsver laika nozīmi personīgā nobriedumā.
Publicēšana, uztvere un ietekme
Romāns sākotnēji tika publicēts pa sērijām. Pēdējā, plaši lietotā, redakcija atbilst 1837. gada izdevumam. Darbs ātri kļuva par literatūras kanonu un ietekmēja gan krievu, gan Eiropas literatūru. Puškina kombinācija starp episko romānu un lirisku dzeju atvēra ceļu citiem daiļrades eksperimentiēm.
Adaptācijas un pēctecība
"Jevgeņijs Oņegins" ir iedvesmas avots daudzām kultūras adaptācijām:
- Mūzika: Pjotra Iljiča Čaikovska operas "Eugene Onegin" (1879) librets balstīts uz Puškina romānu un ir viena no slavenākajām adaptācijām.
- Teātris, kino, balets: darbs ir adaptēts daudzos teātra iestudējumos, filmās un baletā. Katrs mākslas veids izceļ citas sižeta nianses — no romantiskām līdz sociālām.
- Tulkojumi un kritika: romāns ir tulkots daudzās valodās; slavens ir V. Nabokova angļu valodas tulkojums un komentāri, kas lika jaunu skatījumu uz Puškina tekstu un valodas niansēm.
Nozīme mūsdienās
Jevgeņijs Oņegins joprojām tiek lasīts gan kā literārs meistardarbs, gan kā sociālais un psiholoģiskais stāsts par cilvēka izvēlēm un to sekām. Tas ir teksts, kurā savijas romantiskā emocionalitāte, skarba ironija un dziļas cilvēciskas atziņas — tāpēc romāns turpina raisīt interesi gan akadēmiķiem, gan plašai publikai.
Piezīme: šis raksts sniedz pārskatu par galvenajiem elementiem; romāns satur vēl daudz niansētu motīvu, ironisku digresiju un valodas spēli, ko vērts pētīt, lasot tekstu pilnībā.
Sižeta līnija
Oņegins, muižnieks, kurš tikko pārņēmis tēvoča īpašumu, ir smalks jauns dendijs, bet garlaikojas un ir cinisks. Viņam nepatīk kautrīga, grāmatnieciska Tatjana Larina. Drīz pēc abu tikšanās viņa atklāj Oņeginam savu dvēseli vēstulē. Viņa izsaka savu mīlestību pret viņu.
Oņegins neatbild. Kad viņi tiekas personīgi, viņš noraida viņas piedāvājumu. Šo slaveno runu bieži dēvē par "Oņegina sprediķi" Viņš atzīst, ka vēstule bijusi aizkustinoša, bet saka, ka laulība viņam ātri apniks un viņš Tatjanai var piedāvāt tikai draudzību. Viņš iesaka viņai turpmāk vairāk kontrolēt savas jūtas, lai kāds cits vīrietis neizmantotu viņas nevainību.
Viņu dzīvei attīstoties. Viņa dzīve sabrūk pēc tam, kad viņš duelī nogalina savu labāko draugu. No otras puses, viņas dzīve uzplaukst.
Paiet gadi, un viņš apmeklē bālu Sanktpēterburgā. Viņš ierauga skaistu sievieti, kas piesaista visu uzmanību. Viņš saprot, ka viņa ir Tatjana. Tagad viņa ir precējusies ar novecojušu princi. Viņš kļūst apsēsts ar vēlmi iegūt viņas simpātijas, neskatoties uz to, ka viņa ir precējusies. Tomēr viņa mēģinājumi tiek noraidīti. Viņš raksta viņai vairākas vēstules, bet nesaņem atbildi.
Beigu beigās Oņeginam izdodas satikt Tatjanu un viņš piedāvā viņai iespēju atjaunot viņu iepriekšējo mīlestību. Viņa atceras dienas, kad viņi varētu būt bijuši laimīgi, taču šis laiks ir pagājis. Oņegins atkārto savu mīlestību pret viņu. Uz mirkli apjukusi, viņa atzīst, ka joprojām mīl viņu, bet viņa neļaus viņam viņu sagraut. Viņa paziņo, ka ir apņēmības pilna palikt uzticīga savam vīram. Viņa atstāj viņu viņa rūgtajām nožēlām.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Jevgeņijs Oņegins?
A: "Jevgeņijs Oņegins" ir Aleksandra Puškina romāns dzejā, kas ir krievu literatūras klasika.
J: Kad tika publicēts "Jevgeņijs Oņegins"?
A: Tas tika publicēts pa daļām no 1825. līdz 1832. gadam.
J: Kad tika publicēts pirmais pilnais "Jevgeņija Oņegina" izdevums?
A: Pirmais pilnais izdevums tika publicēts 1833. gadā.
J: Uz ko balstās šobrīd pieņemtā "Jevgeņija Oņegina" versija?
A: Pašlaik pieņemtā versija ir balstīta uz 1837. gada izdevumu.
J: Kāda ir "Jevgeņija Oņegina" strofu atskaņu shēma?
A: "Jevgeņija Oņegina" strofās ir izmantota "AbAbCCddEffEgg", kas ir pazīstama kā "Oņegina strofa" vai "Puškina sonets".
Jautājums: Kas stāsta stāstu lugā "Jevgeņijs Oņegins"?
A: Stāstu stāsta stāstnieks, kas ir viegli izdomāta Puškina versija.
J: Kāds ir stāstnieka tonis lugā "Jevgeņijs Oņegins"?
A.: "Jevgeņija Oņegina" stāstnieka tonis ir izglītots, pasaulīgs un intīms. Dažbrīd stāstnieks atkāpjas no teksta, komentējot sociālās un intelektuālās pasaules aspektus, lai palīdzētu attīstīt raksturus un sižeta dramatismu.
Meklēt