Rīmēšanas shēma: definīcija, piemēri un populārākās rimu shēmas

Rīmēšanas shēma (rimu shēma) norāda, kā dzejoļa vai dziesmas rindas rīmējas savā starpā. Parasti izmanto burtus (A, B, C utt.), lai katrai atšķirīgajai atskaņai piešķirtu atzīmi: vienādi burti nozīmē, ka rindas savā starpā rīmējas, atšķirīgi — ka tās rīmējas citādi. Piemēram, dzejolī ar shēmu ABAB pirmā un trešā rinda rīmējas savā starpā (A), bet otrā un ceturtā — savā starpā (B). Visvienkāršākās atskaņu shēmas ir AA (pāris), AAA, AABB (blokveida pāri), ABAB (mainošā rima) un ABBA (iekļauto rindu rima).

Piemēri un klasiskas shēmas

Ir arī sarežģītākas vai tradicionālas shēmas, kas saistītas ar konkrētiem dzejas žanriem vai formām. Daži piemēri:

• ABABBCC (karaliskā rima),
• ABABABCC (ottava rima)
• ABABBBCBCC (Spensera strofa)

Sonetiem var būt dažādas rimu shēmas atkarībā no tradīcijas: itāļu sonets (piemēram, ABBA ABBA CDC DCD, ABBA ABBA CDE CDE, ABBA ABBA CDE CDE EDC), franču versijas variants (ABBA ABBA CDCD EE), Spensera variants (ABAB BCBC CDCD EE) vai Šekspīra (angļu) sonets (ABAB CDCD EFEF GG).

Paraugi ar atskaņām

Palūdz man raudāt, un es raudāšu,

Kamēr man acis vēl redzēs;

Un, lai arī man ir neviena, es sargāšu

Sirdi, kas par Tevi raud.

(Roberts Herriks, Anthei, kas var viņam pavēlēt jebko), ABAB dzejolis

Iekšējā rima un skaņu spēles

Rīmēs nav tikai rindas beigu sakritības: dažkārt dzejā parādās iekšējā rima (atskaņas rindas vidū), aliterācija (pirmos skaņu atkārtošanās), asonanse (patskaņu atkārtošanās) un konsonanse (pēdējo līdzskaņu saskaņa). Nākamajā strofā no Samuela Teilora Koleridža "The Rime of the Ancient Mariner" ir gan iekšējās atskaņas, gan aliterācija:

Pūta gaišs vējš, plūda baltas putas,

Brāze sekoja brīvi;

Mēs bijām pirmie, kas pārsprāga

Šajā klusajā jūrā.

Retākas shēmas un eksperimentāla rima

Dažas shēmas ir ļoti izplatītas, citas — retākas vai raksturīgas konkrētiem autoriem. Shēma AABBCC ir vienkārša un bieži sastopama, savukārt ABCCBA (simetriska) ir daudz retāk lietota. Piemērs no Roberts Braunings "Sapulcē naktī":

Pelēkā jūra un garā melnā zeme;

Un dzeltenais pusmēness liels un zems;

Un pārsteigti mazie viļņi, kas lēkā

Ugunīgos gredzenos no miega,

Kā es iegrimu līcī ar uz priekšu stumjošu priekšgalu,

Un nodzēsu tā ātrumu slīdošajās smiltīs.

Shēmu daudzveidība strofās

Ir gandrīz neierobežotas iespējas, kā veidot atskaņu shēmas. Piemēram, piecu rindu stanza (kvintīna) ar divām dažādām atskaņām var izmantot daudzas kombinācijas. Daži iespējamie piecu rindu shēmu piemēri ir: AAABB, AABAB, AABBA, ABBAA, ABABA, ABAAB, AABBB, ABABB, ABBAB, ABBBA. Protams, iespējama arī AAAAA (vienāda atskaņa visās rindās).

Valodas ietekme uz atskaņām

Rīmēšanas iespējas ir atkarīgas arī no valodas fonētikas. Dažās valodās (itāliešu, spāņu, portugāļu) ir vairāk iespējamu teksta beigu patskaņu atkārtojumam, kas padara noteiktas shēmas it īpaši piemērotas. Piemēram, Džambatistas Marīno episkajā dzejolī Adone ottava rima (ABABABCC) šajā strofā rāda, ka visas rēmas balstās uz patskaņa [i], kas raksturīgi itāļu fonētikai:

Giunto a quel passo il giovinetto Alcide,

che fa capo al camin di nostra vita,

trovò dubbio e sospeso infra due guide

una via, che' due strade era partita.

Facile e piana la sinistra ei vide,

di delizie e piacer tutta fiorita;

l'altra vestìa l'ispide balze alpine

di duri sassi e di pungenti spine.

Rimu kategorijas un nianses

• Precīza (pilnīga) rima: skanīgi sakrīt gan patskaņi, gan līdzskaņi (piem., "māte" / "rāce").
• Nepilnīga (slant) rima: tikai patskaņi vai tikai līdzskaņi daļēji sakrīt (piem., "lauks" / "laiks").
• Masculine un feminine rima: angļu terminoloģijā runā par vīrišķo rimu (uzsvērta pēdējā zilbe) un sievišķo rimu (rindas beigas ar nenospiestu zilbi vai divzilbju rima). Latvijā biežāk runā par vienbalsīgu vai daudzbalsīgu rimu atkarībā no zilbju skaita pēdējā rīmā.
• Aliterācija un asonanse: skaņu atkārtošanās rindas sākumā vai vidū, kas var pastiprināt ritmu un noskaņu.

Praktiski padomi rīmju shēmas noteikšanai

• Sāciet ar pirmajām divām rindām: ja tās rīmējas, tām piešķiriet burtu A; ja ne — A un B.
• Turpiniet ar trešo rindu: ja tā rīmējas ar pirmo, arī atzīmējiet kā A; ja ne, piešķiriet nākamo brīvo burtu.
• Ievērojiet atkārtojumus un variācijas — dažkārt autoram izmanto atsevišķu pāra vai kārtojuma atkārtošanos, kas veido struktūru.
• Neaizmirstiet par iekšējām rīmēm un zvana skaņām — tās var radīt papildu atskaņu “slāni”, kas nav redzams tikai, skatoties uz rindas beigām.

Noslēgumā

Rīmēšanas shēma ir gan tehnisks rīks dzejas analīzei, gan radošs instruments autoram. Saprotot, kā darbojas shēmas un kā tās ietekmē ritmu un struktūru, lasītājs un dzejnieks var labāk novērtēt vai veidot dzeju — no vienkāršas AABB pāra kompozīcijas līdz sarežģītām, vairāku rindkopu shēmām, kas nosaka episku formu identitāti.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir dzejolis?

J: Kādas ir dažas izplatītākās atskaņu shēmas?

J: Vai ir sarežģītākas shēmas?

J: Kā sonetiem ir dažādas atskaņu shēmas?

J: Kas ir iekšējā rīmēšana?

Vai ir kāds īpašs dzejoļu veids, kam ir vēlamā atskaņu shēma?

Meklēt pēc burta