Sonets: dzejas forma, struktūra, rīmju shēmas un vēsture

Sonets — 14 rindu dzejas forma: struktūra, rīmju shēmas un vēsture. Uzzini par Petrarkas, Šekspīra un mūsdienu sonetiem, to attīstību un piemēriem.

Sonets (itāļu valodā sonetto) ir klasiska dzejas forma, kas tradicionāli sastāv no 14 rindiņām un parasti ir rīmēta. Sonets ilgus gadsimtus saglabājis nozīmīgu vietu Eiropas literatūrā, jo tā stingrā forma un ierobežotā apjoma paradoksāli veicina domu koncentrēšanos, spēcīgu dramaturģiju un izteiksmīgu valodas ekonomiju.

Vēsture

Sonets pirmo reizi parādījās Itālijā viduslaikos un kļuva plaši izplatīts renesanses laikmetā. Agrīnie soneti parādījās jau 13. gadsimtā — viens no pirmiem dzejniekiem, kas pazīstams ar sonetiem, bija Džakomo da Lentīni. Pēc viņa sonetu žanrs attīstījās un to rakstīja tādas nozīmīgas figūras kā Dante Aligjēri un Gvido Kavkalkantī.

Itālijas tradīciju īpaši ietekmēja Petrarka, kura soneti (itāļu valodā Rime) kļuva par modeļiem mīlas dzejas izpausmēm. Petrarkas ietekmi pārņēma dzejnieki citās Eiropas literatūrās — Portugālē formu ieviesa Francisko de Sā de Miranda. Anglijā sonetus ieviesa un attīstīja tādi autori kā Tomass Vaits un Henrijs Hovards, Sērrejas grāfs, bet drīz sonets bija plaši pieņemts arī Polijā (piem., Jans Kochanovskis, Mikołaj Sęp Szarzyński, Sebastian Grabowiecki).

Sonetu rakstīja ne tikai dzejnieki — slavenais tēlnieks un gleznotājs Mikelandželo apmainījās ar sonetiem ar Vitoriju Kolonnu. Sonets ātri izplatījās visā Eiropā; slavenākos sonetus angļu literatūrā sarakstīja Viljams Šekspīrs, lai gan sonetu virknes rakstīja arī citi tā laika dzejnieki, piemēram, Bens Džonsons, Edmunds Spensers, Maikls Dreitons un Samuels Daniels.

Vēlāko periodu angļu dzejā sonetus rakstīja tādi meistari kā Džons Donns, Džons Miltons, Viljams Vordsvorts, Pērsijs Bišs Šellijs un Džons Kītss, kuru darbi joprojām tiek pētīti un apbrīnoti. Amerikā sonetus rakstīja, piemēram, Henrijs Vadsvorts Longfelovs un Emma Lazarus.

20. gadsimtā stingra rīmēšanas shēma daļēji zaudēja dominanci — daudz dzejnieku sāka eksperimentēt ar ritmu, brīvāku rīmu vai bezrīmēm. Tomēr daudzi mūsdienu autori joprojām izmanto sonetu formu, reizēm to transformējot. Piemēram, Edna Sentvinsenta Millija (Edna St. Vincent Millay) bieži rakstīja sonetus klasiskā formā, bet citi dzejnieki brīvi adaptēja gan rīmas, gan metru.

Struktūra un metri

Galvenās soneta iezīmes ir tā 14 rindiņas un bieži — iekšējā dalījuma punkts (“volta”), kas iezīmē domu vai emocionālo pagriezienu. Dažādās literatūrās un tradīcijās izmanto atšķirīgus metriskos modeļus:

• Itāļu (Petrarkas) sonets: parasti dalās oktāvā (8 rindiņas) un sestetā (6 rindiņas). Tradicionālais itāļu versifikācijas ritms ir hendekasillabs (11 zilbes rindiņā).
• Angļu (Šekspīra) sonets: parasti sastāv no trim četrrindēm (quatrain) un noslēguma divrindiņas (couplet). Angļu dzejā bieži tiek lietots jambiskās pentametra ritms (pieci jambiskie takti, kopā 10 zilbes rindiņā).

“Volta” — domas pārvēršanās vai arguments apgrieziens — Petrarkas sonetā bieži notiek pēc oktāvas, bet Šekspīra tipa sonetos kardināla pārmaiņa var parādīties pēdējā kupletā vai trešajā četrrindē. Voltas funkcija ir izteikt kontrastu, secinājumu vai paplašinājumu attiecībā pret iepriekš sacīto.

Rīmju shēmas

Rīmju shēmas parāda, kā katra rinda rimē ar citām; tās bieži apzīmē ar alfabēta burtiem (a, b, c ...). Tipiski paraugi:

• a-b-a-b, c-d-c-d, e-f-e-f, g-g — tipiska "angļu" (Šekspīra) soneta shēma.

Un itāļu modelī:

• a-b-b-a, a-b-b-a, c-d-e-c-d-e — tipisks "itāļu" (Petrarkas) sonets.

Itāļu soneta sestetas rindu sakārtojums tomēr var būt elastīgs: cdcdcd, cddcdd u. tml. Vēl citas shēmas ir radušās literārajos eksperimentos — piemēram, Spensera sonets, ko izstrādāja Edmunds Spensers, utilizē savienotas četrrindes (a-b-a-b, b-c-b-c, c-d-c-d, e-e) un rada savdabīgu plūsmu starp strofām.

Dažas shēmas ir retākas, piemēram, kombinācija abba abba cde edc, un no šādas beigu daļas (cde edc) var attīstīties citi simboliski vai ritmiski varianti, ko izmantoja arī tādi autori kā Roberts Braunings savā strofiskajā pantmērā.

Tematika un funkcija

Tradicionāli soneti bieži nodarbojas ar mīlas tematikām — tie var izteikt kaisli, ilgas, idealizētu vai problemātisku mīlestību, noraidījumu, mācību un pašrefleksiju. Tomēr sonets nav ierobežots uz mīlestību: to izmanto filosofiskām pārdomām, reliģiskām meditācijām, dabas aprakstiem un sociālajai kritikai. Soneta stingrā forma pieprasa koncentrētu domas izklāstu, un tas bieži rada intensīvu, punktuālu nospiedumu lasītāja apziņā.

Variācijas un mūsdienu izmantošana

Laika gaitā radījušās daudzas variācijas:

• Spensera sonets — mehānisks rīmas sasaistes variants, ko minējām iepriekš.
• Kurtais (curtal) sonets — saīsināta forma, ko izstrādāja Gerard Manley Hopkins, kurā tiek saglabāta soneta raksturīgā ģeometrija, bet samazināts rindiņu skaits un ritms.
• Bezrīmju vai brīvā ritma soneti — mūsdienu dzejnieki reizēm atstāj tradicionālo rīmu, saglabājot 14 rindu ierobežojumu kā strukturālu izaicinājumu.

Mūsdienu dzejā autori maina gan ritmu, gan rīmas, reizēm radikāli pārkārtojot tradicionālos modeļus, bet daži autori turpina rakstīt stingri tradicionālos sonetus, cits — izmanto sonetu kā izejas punktu plašākai formālai inovācijai.

Sonetu vainags (corona)

Sonetus var apvienot sērijās; īpaši interesants variants ir sonetu vainags (corona), kur katra soneta pēdējā rindiņa atkārtojas kā nākamās soneta pirmā rindiņa. Ja pēdējā rindiņa no pirmajā soneta atkārtojas arī pirmajā sonetā, šādā veidā var veidoties slēgta virkne, kas reizēm pati par sevi kļūst par papildu sonetu (heroic crown — kad vainagu veido 15 soneti, un pēdējais sastāv no katra iepriekšējā soneta pirmās rindiņas vai pēdējās rindiņas apvienojuma).

Slavens piemērs šim žanram ir slovēņu dzejnieka Frančesko Prešerena sonetu vainags, kas bieži tiek minēts kā tipisks paraugs, taču sonetu vainags tika izmantots arī citās literatūrās kā forma, kas vienlaikus demonstrē tehniku un stāstījuma daudzbalsību.

Sonets latviešu literatūrā

Sonets ir ietekmējis arī latviešu dzeju — dažādi mūsu poētiskie periodi un autori ir mēģinājuši adaptēt šo formu, pielāgojot to latviešu valodas ritmam, zilbju struktūrai un poētiskajām tradīcijām. Sonets latviešu valodā var saglabāt 14 rindiņu ierobežojumu, bet metriski un rīmētā veidā bieži tiek meklēti lokāli piemēroti risinājumi, jo, atšķirībā no itāļu vai angļu versifikācijas, latviešu versifikācijā ir sava zilbes, uzsvara un rīmas estētika.

Kā lasīt un analizēt sonetu

Lai saprastu sonetu, noder pievērsties dažām darbībām:

• Identificēt rīmju shēmu un metri — tas palīdz saprast formālo rāmju ietekmi uz dzejas plūsmu.
• Atpazīt volta (pagriezienu) — bieži tieši šī vieta atklāj dzejas retorisko vai emocionālo punktu.
• Analizēt tēmu, leksiku un attēlus — sonets parasti strādā ar koncentrētiem attēliem un spriedzi starp pretstatiem.
• Pievērot saikni ar kultūras vai biogrāfiskajiem kontekstiem — daudzos sonetos simboli un atsauces kļūst saprotamākas caur vēsturisko fonu.

Sonets ir elastīgs, izturīgs un izaicinošs dzejas žanrs — tas spēj uzturēt dialogu starp tradīciju un inovāciju, un tāpēc tas joprojām piesaista gan lasītājus, gan rakstītājus visā pasaulē.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir sonets?

J: Kurš bija pirmais dzejnieks, kurš bija pazīstams ar saviem sonetiem?

J: Kas popularizēja sonetu formu?

Jautājums: Cik rindu ir tradicionālajā "angļu" vai "Šekspīra" sonetā?

J: Kāda ir angļu soneta atskaņu shēma?

J: Kurš sarakstīja dažus slavenus angļu valodas sonetus?

Meklēt pēc burta