Džons Kīts (John Keats) — angļu romantisma dzejnieks (1795–1821)

Džons Kīts (John Keats) — angļu romantisma dzejnieks: kaislīgas odes, "Endimions", "La Belle Dame sans Merci" un īss, traģisks mūžs, kas iedvesmoja angļu literatūru.

Džons Kītss (John Keats, 1795. gada 31. oktobris - 1821. gada 23. februāris) bija angļu dzejnieks. Viņš bieži tiek uzskatīts par vienu no pieciem nozīmīgākajiem romantisma virziena dzejniekiem angļu literatūrā; pārējie četri ir Viljams Vordsvorts, Semjuels Teilors Koleridžs, lords Bīrons un Pērsijs Bišs Šellijs. Lai gan Kītss bija jaunākais no šiem dzejniekiem, viņš arī nomira pirms pārējiem: viņš sirga ar tuberkulozi un nomira Romā 25 gadu vecumā.

Kītss bija kroga pārdevēja Tomasa Kīta, kurš nomira, kad Kītam bija deviņi gadi, un Frānsisas Kītsas dēls, bet viņa māte 1810. gadā nomira no tuberkulozes. Jaunais Kītss sāka mācīties par ķirurgu, tomēr viņa interese par literatūru kļuva spēcīgāka nekā par medicīnu. Viņš kļuva par dzejnieka un redaktora Džeimsa Henrija Lī Hanta draugu un sekotāju, kā arī veica pirmos mēģinājumus rakstīt savu dzeju. Kītss aktīvi rakstīja tikai aptuveni sešus gadus - no 1814. gada pavasara līdz 1819. gadam.

Viņa īsais mūžs nozīmēja, ka viņš rakstīja mazāk nekā daudzi citi dzejnieki. Viņa garākie dzejoļi "Endimions" un "Hiperions" ir stāsti no sengrieķu mitoloģijas. Daudzi no viņa īsākajiem dzejoļiem ir vieni no pazīstamākajiem angļu literatūrā, tostarp balāde "La Belle Dame sans Merci", kā arī sonātes un odes.

Kītss, tāpat kā daudzi tā laika cilvēki, visu mūžu aktīvi rakstīja vēstules. Ir saglabājušās simtiem viņa vēstuļu draugiem un radiniekiem, un Keitss bieži tiek dēvēts par vienu no izcilākajiem vēstuļu rakstniekiem angļu valodā.

Biogrāfija — paplašinājums

Džons Kītss dzimis Londonā un pavadīja bērnību ģimenes grūtībās pēc tēva un mātes priekšlaicīgas nāves. Vicinot praktisku izglītību, viņš ieceļoja ķirurga-aptekara mācībās (apprenticeship) un 1816. gadā ieguva sertifikātu, kas ļāva viņam strādāt medicīnas jomā. Tomēr literārā aina un draudzība ar radošiem cilvēkiem, īpaši ar Džeimsu Henriju Lī Hantu un Čārlzu K. Braunu (Charles Armitage Brown), noveda viņu pie dzejas pilnīgas izvēles.

1818. gadā Kītss zaudēja brāli Tomasu (Tom), kurš nomira no tuberkulozes. Šī traģēdija, kā arī paša veselības pasliktināšanās ietekmēja viņa literāro radošumu un personīgo dzīvi. 1819. gadā viņš izveidoja tuvās attiecības ar Fanni Browni (Fanny Brawne); viņu kaislīgās un ilgas vēstules nodrošinājušas vienu no slavenākajām mīlas stāstu dokumentācijām literatūrā.

Galvenie darbi un rakstības periods

Kītss publicēja vairākus nozīmīgus radījumus īsā laika posmā. 1817. gada krājums "Poems" un 1818. gada garāks episkā rakstura darbs Endimions bija redzami soļi viņa attīstībā. 1819. gads ir īpaši nozīmīgs — tas ir gads, kad radās viņa slavenās odas, piemēram, "Ode to a Nightingale", "Ode on a Grecian Urn", "Ode on Melancholy" un "To Autumn". Savukārt Hiperions palika nepabeigts, taču tajā redzama dziļa saikne ar sengrieķu mitoloģiskiem tēliem un episko formu meklējumiem. No īsajiem darbiem īpaši izceļas La Belle Dame sans Merci un vairāki skaisti soneti.

Stils un idejas

Kītss ir slavens ar bagātīgu juteklisku valodu, tēlainību un spēcīgu uzmanību uz skaistumu un pieredzes pārejamību. Viņa dzeja bieži aplūko mirstību, dabas skaistumu, iztēli un mākslas lomu. No vēstulēm pazīstams arī viņa teorētiskais jēdziens «negative capability» — spēja saglabāt prātu neskaidrībās, nespoverot uz apliecinājumiem un ļauties iztēles neskaidrajām iespējām. Šī ideja kļuvusi par vienu no svarīgām atziņām par radošo praksi.

Vērtējums un ietekme

Kītss dzīves laikā saskārās ar biežu un reizēm skarbu kritiku, kas ietekmēja viņa reputāciju un pašsajūtu. Tomēr pēc nāves viņa darbi guva arvien plašāku atzinību — 19. un 20. gadsimta literatūras pētnieki to uzskatīja par vienu no romantisma virziena izcilākajiem balsīm angļu literatūrā. Kītss ietekmējis vēlākus dzejniekus ar savu izjusto valodu, formu meistarību un filozofiski noskaņotu attieksmi pret mākslu un dzīvi.

Mirstība, pēdējie gadi un mantojums

1819.—1820. gados kato neuzlabojoties, Kītss kopā ar draugu mākslinieku Džozefu Severn (Joseph Severn) devās uz Itāliju cerībā uz siltāku klimatu, kas varētu atvieglot tuberkulozes simptomus. Viņš mira Romā 1821. gada 23. februārī. Viņu apglabāja Romas Protestantu kapsētā (Cimitero Acattolico), kur viņa kapa vieta joprojām piesaista literatūras cienītājus.

Mūsdienās Džons Kītss tiek pieminēts ne tikai kā dzejnieks, bet arī kā ideju avots par radošumu, estētiku un poētisko sensoro pieredzi. Keits mājas Hampstead (Wentworth Place) ir saglabātas kā memoriāls (Keats House), un viņa vēstules un dzeja turpina tikt plaši lasītas un pētītas visā pasaulē.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir pieci nozīmīgākie romantisma virziena dzejnieki angļu literatūrā?

J: Cik vecs bija Džons Kītss, kad viņš nomira?

Jautājums: Kas notika ar Džona Kīta vecākiem?

J: Ko Džons Kītss studēja, pirms kļuva par dzejnieku?

J: Kāds ir viens no garākajiem Džona Kīta sarakstītajiem dzejoļiem?

J: Kurš dzejolis tiek uzskatīts par vienu no viņa pazīstamākajiem darbiem?

J: Kas arī padarīja viņu slavenu?

Meklēt pēc burta