Džons Nokss (John Knox, ap 1510. g. - 1572. gada 24. novembris) bija vadoša personība, kas Skotijā ieviestā protestantu reformācija pārvērta par plašu sabiedrisku un baznīcisku pārveidi. Viņš bija viens no prezbiterāņu baznīcas veidotājiem un galvenais paustais reformācijas organizators Skotijā — mācīja par Svēto Rakstu pārākumu, vienkāršāku dievkalpojuma formu un baznīcas vadību, kurā lielāku lomu spēlē novērotāji jeb presbiteri. Nokss pievienojās kustībai, kuras mērķis bija mainīt Romas katoļu baznīcas ietekmi Skotijā un popularizēt reformētas teoloģijas principus. Viņš bija divreiz precējies, viņam bija pieci bērni, un viņš turpināja sludināt un organizēt baznīcas dzīvi līdz pat savai nāvei.
Reformācijas rezultātā Skotijā un tās apkārtnē pastiprinājās politiskais spiediens — sākās ilgstoša cīņa starp katoļu Franciju un protestantu Angliju par ietekmi pār Skotiju. Šajā sarežģītajā politiskajā situācijā Nokss piedzīvoja gan vajāšanas, gan izsūtījumu: viņš vairākus mēnešus bija gūstā un kā galma vergs ciešā un grūtā situācijā kalpoja kā airētājs uz kara kuģiem, bet pēc atbrīvošanas atrada patvērumu ārzemēs un iepazinās ar citu reformācijas centru pieredzi. Kad atbalsts reformācijai Skotijā auga, vairāki protestantu muižnieki apvienojās un izveidoja grupu, ko dēvēja par kongregācijas kungiem (Lords of the Congregation). Kad šai grupai bija vairāk politiskas ietekmes, tie uzaicināja Noksu atgriezties Skotijā un palikt, lai vadītu reliģiskās reformas un baznīcas organizēšanu.
1560. un 1561. gadā Skotijas parlaments pieņēma likumus, kas atzina reformētas ticības pamatus un atbrīvoja zemi no Romas pāvesta autoritātes; šie lēmumi deva juridisku atbalstu Noksa un viņa sekotāju centieniem pārveidot baznīcu. Nokss daudzkārt strīdējās ar Skotijas karalieni Mariju (Mariju Stjuarti), kura bija katoļu ticības piekritēja; savu pieredzi un sarunas ar karalieni viņš aprakstīja grāmatā "Reformācijas vēsture Skotijā". Tur Nokss stāsta par piecām "sarunām" ar Romas katoļu karalieni. Vienā no šīm sarunām Marija jautāja Noksam, kādas tiesības viņam ir tik tieši un atklāti pārmest karalienei. Nokss atbildēja: "...Es esmu šīs zemes tārps, un vēl padotais... bet es esmu sargs gan pār valstību (zemi), gan Dieva Kirku [Baznīcu]... Tādēļ man ir pienākums pēc sirdsapziņas (tas ir mans pienākums) publiski (atklāti) pūst baznīcu". Marijas drošības un politiskās problēmas galu galā noveda pie tā, ka viņa zaudēja atbalstu un beigās atteicās no troņa, kas atvērta ceļu pilnīgākai reformu īstenošanai. Rezultātā Nokss un viņa sabiedrotie spēja nostiprināt reformētu dievkalpojumu kā valsts pamatprincipu un izveidot prezbiteriāņu baznīcu, kuras ietekme saglabājās Skotijas sabiedriskajā dzīvē gadsimtiem.
