Hiperions — Džona Kītsa nepabeigtais dzejolis par titānu un Apolonu

Džona Kītsa nepabeigtais "Hiperions" — mītiska, romantiska dzeja par titāna Hiperiona krišanu un Apolona uzvaru; tumšs, poētisks un emocionāli spēcīgs darbs.

"Hiperions" ir viens no galvenajiem angļu romantiskā dzejnieka Džona Kītsa dzejoļiem. Dzejoļa pamatā ir grieķu mitoloģijas stāsts par to, kā titānu Hiperionu, pirmo grieķu saules dievu, nomainīja Apolons.

Keitss pie dzejoļa strādāja galvenokārt 1818. gada augustā un septembrī. Viņš pabeidza pirmās divas daļas jeb "Grāmatas", no kurām katra bija 350 līdz 400 rindu gara, kā arī uzrakstīja 135 rindas no III grāmatas. Taču viņš nebija apmierināts ar uzrakstīto; viņš to pārrakstīja pa gabaliņam līdz 1819. gada aprīlim, kad uz kādu laiku atteicās. Daži kritiķi un pētnieki uzskata, ka Kītss bija nolēmis uzrakstīt garu dzejoli, kādu viņš jau bija radījis 1817. gadā savā Endimionā, taču viņa skatījums uz dzeju bija mainījies, un viņš vairs nebija apmierināts, rakstot mitoloģisko eposu, kādu mēģināja uzrakstīt daudzi citi tā laika dzejnieki.

Kītss mēģināja pārveidot dzejoli jaunā formā, ko viņš nosauca par "Hiperiona krišanu". Pie šīs otrās versijas viņš strādāja 1819. gada pēdējos sešos mēnešos, un, lai gan uzrakstīja vairāk nekā 500 rindu, viņš atteicās arī no šī otrā mēģinājuma. Viņš nekad nespēja pabeigt nevienu no šīm versijām tādā veidā, kas viņu apmierinātu.

Kītss šo dzejoli rakstīja tukšajos pantos, bez atskaņām. Lai gan neviena no šīm versijām netika pabeigta, daži kritiķi uzskata, ka tajās ir daži no labākajiem Kīta dzejoļiem, piemēram, pirmā "Hiperiona" drūmās un spēcīgās sākuma rindas:

Dziļi ēnainā skumjās ielejā

Tālu nogrimis no rīta veselīgās elpas,

Tālu no ugunīgā pusdienlaika, un vakarā viena zvaigzne,

Sēdēja sirmgalvis Saturns, kluss kā akmens,

Klusa kā klusums ap viņa mītni;

Mežs uz meža karājās ap viņa galvu

Kā mākonis uz mākoņa.

["vale" = ieleja; "morn" = rīts; "eve" = vakars]

Īsa satura un varoņu skice

Dzejolis izmantot mitoloģisku rāmi, lai attēlotu pasaules kārtības maiņu: titāni — seno spēku un dabas dievi — zaudē savu varu, kamēr jauna, harmoniskāka un spožāka dievišķība, reprezentēta ar Apolonu, stājas pie varas. Galvenie tēli ir Hiperions un citi titāni, kā arī tādi dievi kā Saturns, kuru Kīts attēlo kā klusā, sirmā tēlu, un Apollons, jaunā laika simbolu. Dzejoļa fragmentārā naratīva centrā ir titānu krišana — gan burtiskā, gan metaforiskā nozīmē.

Rakstīšanas vēsture un versijas

Kīts strādāja pie "Hiperiona" divos galvenajos posmos. Pirmā versija — spēcīga, episkā grāmatu forma — radās 1818. gada vasarā. Nākamajā gadā viņš sāka pārrakstīt dzejoli citā, introspektīvākā un alegoriskākā veidolā, ko angļu kritika parasti dēvē par "The Fall of Hyperion" (latviski "Hiperiona krišana" vai "Hiperiona krišana — sapnis"). Šī otrā versija vairāk orientējās uz dzejnieka personiskajiem pārdzīvojumiem un bija filosofiskāka, taču arī palika nepabeigta. Abas versijas parādīja Kīta nemieru par dzejas formu un uzdevumu: viņš meklēja, kā saskaņot mitoloģisko materiālu ar savu estētisko vīziju.

Stils, forma un galvenās tēmas

Kīts dzejoli rakstīja tukšajos pantos — brīvā, bezatskaņu ritmā, kas ļāva viņam attēlot lielas, majestātiskas ainas un dziļas iekšējās pārdomas. No tematiskā skatpunkta "Hiperions" risina:

• pāreju no vecajiem dieviem uz jauniem spēkiem (gadsimtu maiņas motīvs);
• mirstības, zaudējuma un skumju sajūtu (sēras par aizgājušo laikmetu);
• dzejnieka un poētiskās iztēles lomu — kā veidot skaistumu, kas var pretoties laika plūsmai;
• dabas un cilvēka miesas un gara attiecības, kas Kīta poēzijā bieži tiek savienotas ar estētisku apceri par "skaistumu patiesībā".

Literārā nozīme un kritiskā uztvere

Pat kā nepabeigts darbs, "Hiperions" tiek uzskatīts par vienu no Kīta nozīmīgākajiem eksperimentiem ar episko formu un filozofisku dzeju. Kritiķi augsti vērtē daudzas rindas un attēlus par to spēku un muzikālismu, kā arī dzejas spējā attēlot lielu emocionālu amplitūdu. Daudzi pētnieki redz Kīta darbu kā pāreju no tradicionālā eposa uz modernāku, introspektīvāku dzejisku meditāciju.

Publikācija un manuskripti

"Hiperiona" fragmenti un pārrakstītā versija tika saglabāti rokrakstu formā un iekļauti dažādos Kīta darbu krājumos. Tā kā Kīts dzejoli neatstāja pabeigtu, šī teksta izpēte bieži balstās uz manuskriptiem, datorizētām redakcijām un kritiskajām anotācijām. Dzejoļa fragmentārā daba ir arī iedvesmojusi diskusijas par to, ko uzskatāms par "pabeigtu" mākslas darbu un cik lielā mērā kritiķiem jāinterpretē neatrisinātie motīvi.

Ietekme un tulkojumi

"Hiperions" un Kīta darbi kopumā ir plaši tulkoti un pētīti visā pasaulē. Dzejnieka spēja savienot klasicisma motīvus ar romantisku jūtīgumu ir ietekmējusi gan 19. gadsimta, gan vēlāku paaudžu autorus un domātājus. Latviešu lasītājiem Kīta teksts var būt pieejams pārtulkotā veidā, un fragments, kas lasāms šajā rakstā, ilustrē autora spēju radīt monumentālas, vizuāli bagātas ainavas un dziļas emocionālas nianses.

Piezīmes par valodu un tulkojumu

Oriģinālais Kīta teksts satur apzīmējumus un archaizmus, kuru burtiskais tulkojums var neatspoguļot visu nozīmju nokrāsu; tādēļ pie sniegtā fragmenta ir norādes:

["vale" = ieleja; "morn" = rīts; "eve" = vakars]

Secinājums

"Hiperions" paliek fascinējošs, jo parāda Džona Kīta kritisko un radošo attīstību — viņa centienus rast jaunu dzejas valodu, kas spētu ietvert mitoloģisku, estētisku un personisku pieredzi. Lai gan dzejolis palika nepabeigts, tā fragmenti turpina uzrunāt lasītājus ar savu muzikālo valodu, grandiozajiem tēliem un dziļo meditāciju par pāreju, zaudējumu un dzejas iespējām.

Jautājumi un atbildes

J: Kas sarakstīja dzejoli "Hiperionu"?

J: Kad Kītss strādāja pie šīs poēmas?

J: Cik gara bija katra no pirmajām divām "Hiperiona" grāmatām?

J: Kāda veida dzeju Kītss centās uzrakstīt ar "Hiperionu"?

J: Kādu formu viņš izmantoja, lai uzrakstītu savu dzejoli?

J: Kādas ir pirmās rindas no "Hiperiona" I grāmatas?

J: Ko šajā kontekstā nozīmē vārds "vale"?

Meklēt pēc burta