Tukšais dzejolis: definīcija, jambiskais pentametrs un piemēri
Iepazīsties ar tukšā dzejoļa definīciju, jambisko pentametru un spilgtiem piemēriem — vēsture, autori (Vordsvorts, Šekspīrs, Miltons) un analīze.
Kas ir tukšais dzejolis?
Termins "tukšais dzejolis" apzīmē dzeju, kurā netiek izmantotas atskaņas — proti, rindas nerimē savā galā. Tomēr tukšais dzejolis nav brīvs no muzikālās struktūras: bieži tas balstās uz noteiktu metrumu (vārsmas pantu), kas piešķir tekstam ritmu un organizāciju, saglabājot dzejas izjūtu salīdzinājumā ar prozu.
Jambiskais pentametrs
Angļu tradīcijā visizplatītākais tukšā dzejoļa variants ir jambiskais pentametrs — piecu jambu rinda, kur katrs jamba ir divsējumu pāris ar uzsvaru otrajā zilbē (neuzsvērta–uzsvērta). Tas nodrošina elastīgu, tuvu runas ritmam atbilstību, vienlaikus ļaujot noturēt sakārtotu metrisko shēmu.
Jambiskā pentametra elementi bieži tiek kombinēti ar enjambment (rindas pārrāvumu bez pauzes teikumā) un caesura (pauzi rindas vidū), lai radītu plūstošu, dabisku teikuma ritmu vai, pretēji — uzsvērtu pauzi.
Piemērs: Viljama Vordsvorta "Maikls"
Viljama Vordsvorta dzejoļa "Maikls" fragments parāda, kā tukšais dzejolis apvieno metru un bezrīmu formu — katra rinda seko jambiskā pentametra shēmai, taču rīmes nav:
Grasmere Vale meža pusē
Tur dzīvoja gans, Mihails bija viņa vārds;
Vecs vīrs, izturīgs sirdī un spēcīgs kājās.
Viņa ķermeniskais rāmis bija no jaunības līdz vecumam.
Neparasta spēka: viņa prāts bija dedzīgs,
Intensīvs un taupīgs, piemērots visām lietām,
Un savā ganu aicinājumā viņš bija ātrs
Un modri vairāk nekā parastie vīrieši.
Šajā piemēra rindā var pamanīt regulāru uzsvaru izvietojumu, taču dzejnieks izmanto arī dabisku valodas plūdumu — rindas nav stingri taktētas tā, lai skanētu mehāniski, bet gan gaiši un runas tuvumā.
Piemēri un vēsture
Daudzi kritiķi uzskata, ka tukšais dzejolis ir īpaši piemērots nopietnām un garenām formām: tas ļauj uzturēt nopietnu, episku vai dramatisku toni bez rīmes, kas dažkārt var šķist mākslīga. Tādēļ daudzi ievērojami dzejnieki izmantoja tukšo pantu savos nozīmīgākajos darbos.
- Viljams Šekspīrs savās agrīnākajās lugās izmantoja rimu, bet nobriedušākos darbos, piemēram, "Hamletā", viņš bieži devās uz tukšajiem pantiem — īpaši dialogiem, kuros vēlas atdarināt runas brīvumu.
- Džons Miltons "Zaudēto paradīzi" rakstīja tukšajā pantā; ievadā viņš aizstāvēja ne-rīmēšanos kā piemērotāku episkai valodai (Miltona piezīmes par rīmu kā stilistisku ierobežojumu ir plaši citētas).
- lords Tenisons izmantoja tukšo dzejoli savās "Karaļa idilēs", savukārt Vordsvorts — "Prelūdijā" un "Ekskursijā".
- Džons Kītss savā pirmajā mēģinājumā "Endimionā, kas" izmantoja rimu; viņa vēlākajā darbā "Hiperionā", viņš pārgāja uz tukšo dzejoli.
- Angļu literatūrā daži garākie episkie darbi ir rakstīti tukšajos pantos — piemēram, Edvīna Aterstona "Ninīves krišana" (The Fall of Nineveh) un Džona Fičeta (John Fitchett) "Karalis Alfrēds" (King Alfred), kas ir milzīgi garumā (pēc avotu datiem viena no ilgākajām angļu valodas epopējām).
Iezīmes, variācijas un funkcijas
Tukšais dzejolis piedāvā vairākas priekšrocības un iespējas:
- Runas tuvums: jambiskais pentametrs atbilst daļēji dabiskai angļu intonācijai, tāpēc tas nolasās tuvāk runai nekā stingra, rīmēta forma.
- Elastība: bez rīmes dzejnieks iegūst brīvību izvērst domu bez nepieciešamības meklēt atbilstošas rīmes, vienlaikus saglabājot metrisko rāmi.
- Ilgas formas piemērotība: tukšais pants labi kalpo epikai, dramatiskai monologai un ilgām pasakām, jo netiek traucēts domu plūdums ar obligātām rīmēm.
- Ritma nianses: enjambment, paātrinājumi, metrikas izmaiņas un iekšējā rīme var piešķirt tekstam dinamiku, kontrastus un emocionālu krāsu pat bez beigu rīmēm.
Atšķirība no brīvā panta
Ir svarīgi atšķirt tukšo dzejoli no brīvā panta. Brīvais pants parasti atsakās gan no stingrā metra, gan no rīmes — tam trūkst regulāra metriskā raksta; tukšais dzejolis savukārt parasti saglabā noteiktu metrisku shēmu (piem., jambisko pentametru), tikai atsakās no rīmēm. 20. gadsimtā daudzi dzejnieki atteicās gan no rīmēm, gan no stingrā metra, izvēloties brīvā panta izteiksmes līdzekļus.
Kopējā nozīme mūsdienu literatūrā
Tukšais dzejolis joprojām ir svarīga literārā forma — to izmanto dramatikā, epikā, tulkojumos un mācību procesos, lai parādītu, kā metrs var ietekmēt nozīmi un emocionālo toni neatkarīgi no rīmju klātbūtnes. Mūsdienu dzejā autori bieži apvieno tukšā panta elementus ar brīvā panta risinājumiem, eksperimentējot ar tempu, pauzēm un fonētisko uzbūvi, lai sasniegtu vēlamo izteiksmi.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir tukšais dzejolis?
A: Tukšais dzejolis ir dzejas veids, kurā neizmanto atskaņas, bet gan paļaujas uz dzejas struktūru un dzejas sajūtu, ko rada rindu metrs.
J: Kas ir daži slaveni dzejnieki, kuri izmantoja tukšo dzeju?
A: Viljams Vordsvorts, Džons Miltons, lords Tenisons, Džons Kītss, Edvīns Aterstons un Džons Fičets rakstīja dzejoļus tukšajā pantā.
J: Ko Šekspīrs izvēlējās saviem nobriedušajiem darbiem?
A.: Šekspīrs deva priekšroku tukšajiem pantiem savos nobriedušākos darbos, piemēram, "Hamletā".
J: Ko Džons Kītss darīja savādāk savā otrajā mēģinājumā uzrakstīt nozīmīgu dzejoli?
A: Savā otrajā lielās poēmas "Hiperiona" mēģinājumā Džons Kītss pārgāja no rīmētas dzejas uz tukšo dzejoli.
Jautājums: Cik gari var būt dzejoļi, kas rakstīti tukšajos pantos?
A: Tukšā dzejolī rakstītie dzejoļi var būt diezgan gari - Edvīna Aterstona (Edwin Atherstone) "Ninīves krišana" un Džona Fičeta (John Fitchett) "Karalis Alfrēds" ir aptuveni 130 000 rindu gari.
J: Kāpēc daudzi kritiķi uzskata, ka nopietniem tematiem tukšais dzejolis ir labāks par rimu?
A: Daudzi kritiķi uzskata, ka nopietniem tematiem tukšais dzejolis ir labāks par rimu, jo tas ļauj viņiem koncentrēties uz metrisko izteiksmi, nevis uztraukties par to, kā atrast rimu, kas dažkārt var novērst uzmanību no dzejoļa satura vai vēstījuma.
J: Kas mūsdienu dzejā ir aizstājis gan rimu, gan stingro metru?
A.: Mūsdienu dzejā gan rēgs, gan stingrais metrs ir aizstāts ar brīvā stila dzeju.
Meklēt