Proza: definīcija, iezīmes un piemēri literatūrā
Vikipēdijas vadlīnijas par prozu skatiet Vikipēdija:Stila rokasgrāmata.
Proza ir parastā rakstītās (vai mutvārdu) valodas forma, kas atšķiras no dzejas ar to, ka tai nav stingri noteiktas poētiskās formas. Proza nepaļaujas uz metru vai regulāru atskaņu un parasti nerada īpašu rindas sadalījumu — teksti veidojas no teikumiem un rindkopām. Tā nav paredzēta, lai izmantotu īpašu grafisko formātu, piemēram, sarakstus vai tabulas, un rakstnieki parasti izmanto brīvāku teikumu plūsmu, kas līdzinās ikdienas saziņai.
Vārds "proza" cēlies no latīņu valodas prosa, kas saistīts ar nozīmi "vienkāršs" vai "tiešs", un no tā radies arī apzīmējums "prozaisks" — tātad parasts, nepoētisks. Prozas stils tiek plaši izmantots, lai izteiktu faktu aprakstus, argumentus, stāstus un pārdomas brīvā runas plūsmā. Šī veida rakstība parādās daudzos žanros un plašsaziņas līdzekļos, piemēram, laikrakstos, romānos, žurnālos, enciklopēdijās, raidījumos, vēstulēs, stāstos, vēsturē, filozofijā, biogrāfijā un daudzos citos tekstu veidos.
Prozas iezīmes
- Brīvā forma: prozai parasti nav formalizēta metra vai rindas dalījuma; tā balstās uz teikumu un rindkopu struktūru.
- Sintakse un stils: ritms prozā rodas no teikumu garuma, vārdu izvēles un sintaktiskajām konstrukcijām, nevis no metriskām rindām.
- Naratīvais elements: daudzos prozas darbos dominē sižets un stāstītāja vai varoņu balsis — dialogi, iekšējās pārdomas un apraksti veido stāstu.
- Daudzveidība: proza ietver gan fikciju (romāni, stāsti), gan nefikciju (esejas, žurnālistika, akadēmiskais rakstījums), katrai formas kombinācijai izmantojot atšķirīgu stilu un mērķi.
- Funkcionalitāte: proza var būt informatīva, izklaidējoša, pārliecinoša vai reflektējoša; tā adaptējas atbilstoši lasītāja vajadzībām un žanram.
Žanri un piemēri literatūrā
Prozas ietvaros sastopami daudzi žanri. Galvenie no tiem ir:
- Romāns un novele (garāka un īsāka prozas forma ar izstrādātu sižetu un tēliem)
- Stāsts un mikroproza (īsi naratīvi vai skices)
- Eseja un portrets (domu un viedokļu izteikšana)
- Biogrāfija, memuāri un dienasgrāmatas (dzīvesstāsti un personiskās atmiņas)
- Žurnālistikas raksti un publicistika (informācijas nodošana un analīze)
- Akadēmiskais un populārzinātniskais rakstījums (zinātnisku vai sarežģītu ideju skaidrošana)
- Epistolārais žanrs (stāsti vai darbi veidoti kā vēstules)
Prozas piemēri var būt gan plaši lasāmi romāni, gan īsi, koncentrēti stāsti, gan arī argumentatīvas eseju rindas. Starp žanriem bieži notiek robežu pārvilkšana — piem., kreatīvā ne-fikcija apvieno literāras prozas elementus ar faktu atstāstīšanu.
Prozas un dzejas robežas
Kaut arī dzeja parasti balstās uz metriskas struktūras un atskaņu izmantošanu, pastāv arī starpfāzes, kur šīs robežas saplūst. Viens no piemēriem ir dzeja prozā — literārs žanrs, kurā lietots prozas formāts, bet saglabājas poētiska valoda, ritmiska vai attēlojuma intensitāte. Tāpat teātra darbi, piemēram, lugās, var izmantot gan dzejas, gan prozas elementus atkarībā no autora izvēles.
Rakstīšanas tehnika un lasīšanas pieredze
Prozā autors strādā ar teikumu ritmu, vārdu izvēli, lirisku vai lakonisku stilu, dialogu un aprakstu balansu. Lasītājam proza piedāvā plūstošu stāstījumu, bieži vien ar lielāku informācijas apjomu un detalizāciju nekā dzeja. Labi uzrakstīta proza var būt gan vienkārši saprotama, gan valodiski bagāta un daudzslāņaina.
Vēsture un izmantotās valodas nianses
Prozas attīstība literatūrā ir cieši saistīta ar drukas izplatīšanos un lasītprasmes pieaugumu. Dažādās kultūrās un laikmetos proza ir attīstījusi atšķirīgas formas un stila normas. Latvijas literatūrā, tāpat kā citur, proza kalpo gan kā tautas stāstījuma tradīciju turpinājums, gan kā intelektuāla diskursa līdzeklis.
Kopsavilkumā: proza ir plaša un daudzveidīga valodas forma, kas ietver gan literatūras daiļrakstus, gan praktiskus un zinātniskus tekstus. Tās galvenā iezīme ir brīvība no striktām poētiskām formām, ļaujot autoram izvēlēties stilu un struktūru atbilstoši mērķim un auditorijai.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir proza?
A: Proza ir parastā rakstītās vai mutvārdu valodas forma. Tajā neizmanto nekādu īpašu formātu, piemēram, sarakstus vai tabulas, un tai nav formālas struktūras, piemēram, metra vai atskaņu, kas bieži sastopamas dzejā.
J: Ar ko proza atšķiras no dzejas?
A: Prozai nav īpaša ritma, un tā ir līdzīga ikdienas saziņai. Tas to atšķir no dzejas, kurai parasti ir īpašs ritms un formāts.
J: No kurienes nāk vārds "proza"?
A: Vārds "proza" ir cēlies no latīņu valodas prosa, kas nozīmē tiešs.
J: Kādos plašsaziņas līdzekļos var izmantot prozu?
A: Prozu var izmantot laikrakstos, romānos, žurnālos, enciklopēdijās, raidījumos, vēstulēs, stāstos, vēsturē, filozofijā, biogrāfijā un daudzos citos plašsaziņas līdzekļos.
J: Vai proza un dzeja ir sajaukums?
A: Jā - starp abiem literatūras veidiem ir sajaukums, ko dēvē par dzeju prozā.
J: Kā jūs raksturotu prozas rakstīšanu?
Atbilde: Prozas rakstīšana parasti tiek pieņemta faktu aprakstīšanai vai jebkuras domas apspriešanai, kas ietverta brīvā runas plūsmā bez īpaša formāta vai struktūras.
