Roberts Braunings (Robert Browning, 1812. gada 7. maijs - 1889. gada 12. decembris) bija Viktorijaslaikmeta angļu dzejnieks un dramaturgs. Viņš dzimis Camberwellā, Londonā, vidusšķiras ģimenē, kur vecāki deva viņam plašu mājas izglītību un iespēju rūpīgi izpētīt literatūru, filozofiju un mākslu. Savus agrīnos darbus publicēja jau 1830. gados; pirmie dzejoļu krājumi, piemēram, Pauline (1833) un vēlāk Paracelsus (1835) un Sordello (1840), parādīja viņa rakstības interesi par vēsturisku un psiholoģisku tēlu izpēti.
Braunings bija precējies ar dzejnieci Elizabeti Baretu Brauningu. Viņu laulība (1846) bija nozīmīgs notikums abiem — viņu attiecības un Elizabetes rakstība ietekmēja Browninga radošo virzienu. Pēc kāzām viņi abi pārcēlās uz Itāliju un dzīvoja Florencē, kur Elizabete aizgāja mūžībā 1861. gadā. Brauningam bija viens dēls, Robert Wiedeman Barrett Browning (1849–1912), kas vēlāk kļuva par kolekcionāru un apskatnieku. Braunings nomira Venēcijā, Itālijā. Viņš tika apglabāts Vestminsteras abatijas Dzejnieku stūrī, kur viņu godā līdzās citiem slaveniem britu literātiem.
Stils un nozīme
Braunings ir īpaši pazīstams ar dramatiskā monologa žanru, kurā runas vietā dzejnieks ļauj vienam tēlam atklāt savu raksturu, motivāciju un noslēpumus. Šī pieeja deva izcilus psiholoģiskus portretus un bieži noveda pie ironiskas vai daudzslāņainas attēlojuma. Viņa valoda ir dzīva, ritmiska un dažkārt eksperimentāla; viņš izmantoja neparastus metrumus, satriecošus tēlainības salikumus un bagātīgu literāru atsauču tīklu.
Svarīgākie darbi
Viņa populārākie un ietekmīgākie darbi ietver vairākus atzītus dzejoļu ciklus un garus episkus darbus. Brauninga garākais darbs bija poēma "Gredzens un grāmata" (The Ring and the Book), kas ietver vairāk nekā divdesmit tūkstošu rindu un bija publicēta 1868–1869. Tā pamatā ir patiess stāsts un vairāku liecinieku skatījumi par reālu noziegumu, kas izdarīts Itālijā 17. gadsimta beigās. Tās galvenā varone ir Pompīlija Komparīni, jauna sieviete, kuru līdz nāvei sadūra viņas vīrs grāfs Gvido Frančesīni; poēma analizē vainu, tiesu, morāli un subjektīvo pieeju patiesībai, izmantojot daudzu personu monologus.
Dzejnieka labākais darbs, iespējams, ir grāmata Vīrieši un sievietes (Men and Women) — tā tika publicēta 1855. gadā un ir monologu krājums, kas satur tādus slavenus dzejoļus kā "My Last Duchess" (latviski bieži tulkots kā Mans pēdējais hercogs), "Porphyria's Lover" un "Andrea del Sarto". Šie darbi demonstrē Brauninga prasmi veidot izteiksmīgus, intriģējošus tēlus un atklāt varoņu iekšējo pasauli.
Vēl viens slavens dzejolis ir "Laboratorija" (The Laboratory) — satriekts un spraigs monologs par sievieti, kura ar indi nogalina sava mīļotā draudzeni, parādot Brauninga interesi par kaisli, atriebību un tumšām cilvēka dvēseles šķautnēm.
Pēdējā Brauninga grāmata ir "Asolando"; tā tika sagatavota publicēšanai viņa dzīves beigās un iznākusi drīz pēc viņa nāves — izdevumi sniedz 1890. gada publicēšanas datumu. Grāmatā iekļautas īsākas dzejas un seniora noskaņu atklāsmes, kas apliecina viņa vēlīno māksliniecisko nobriešanu.
Vērtējums un mantojums
Braunings ietekmēja gan savlaicīgus, gan vēlākus dzejniekus, īpaši tos, kuri strādāja ar psiholoģisko portretu un monologa formu. Viņa darbi pētīja morāles dilemmas, radošumu, ticību un mākslas vietu sabiedrībā. Lai gan viņa valoda dažkārt tika kritizēta par sarežģītību, daudzus lasītājus un kritiķus piesaistīja viņa dziļums un izteiksmīgā prasme radīt dzīvus personāžus.
Gilberts Kīts Čestertons uzrakstīja grāmatu par Robertu Brauningu; tā saucās "Roberts Braunings" un 1903. gadā to izdeva izdevniecība Macmillan & Co. Šī biogrāfija un daudzi citi pētījumi turpināja apliecināt Browninga nozīmi angļu literatūras kanonā.