Lavrentijs Berija — Staļina slepenās policijas vadītājs (1899–1953)

Lavrentijs Pavlovičs Berija (vai Lavrentijs Berija) (1899. gada 29. marts — 1953. gada 23. decembris) bija viens no padomju valsts drošības iestāžu ietekmīgākajiem vadītājiem Staļina laikmetā. Viņš vadīja valsts drošības un slepeno policiju, ieņēma augstus amatus Padomju Savienības varas struktūrās un bija centrāla figūra represiju, Gulaga paplašināšanas, etnisko deportāciju un slepenas zinātniskās/tehniskās darbības organizēšanā. Pēc Staļina nāves 1953. gadā Berija tika arestēts; pēc slepenas lietas izmeklēšanas viņš tika notiesāts un 1953. gada 23. decembrī nošauts.

Agrīnā dzīve un karjeras izaugsme

Berija dzimis Gruzijā un agrā jaunībā iesaistījās revolucionārā darbībā. 1920.–1930. gados viņš strādāja dažādos padomju valsts drošības un partijas amatos, pakāpeniski virzoties uz augšu represīvo struktūru hierarhijā. 1938. gadā, pēc Nikolaja Ježova krišanas, Berija kļuva par NKVD vadītāju — amatu, kas deva plašas pilnvaras izmeklēšanām, arestiem un soda operācijām.

Vadība un represijas

Kā NKVD un vēlāk citu drošības iestāžu vadītājs Berija pārraudzīja plašu represīvu aparātu. Viņa laikā turpinājās politiskās apspiešanas prakse, piespiedu deportācijas un masu ieslodzījumu sistēma — Gulaga nometņu tīkls tika paplašināts, un represijas tika izmantotas gan iekšpolitiskai, gan okupantu pārvaldības nodrošināšanai.

• Politiskās tīrīšanas un aresti: NKVD plaši izmantoja izmeklēšanas metodes, spīdzināšanu un piespiedu liecības, lai likvidētu reālus vai iedomātus opozicionārus.
• Etniskās deportācijas: Otrā pasaules kara un pēckara gados Berijas pakļautībā tika organizētas vairāku tautību masveida izvešanas (piem., čečeni, inguši, karāčai, krimas tatāri u. c.), kuru sekas bija smagas cilvēku ciešanas un daļēja demogrāfiskā pārbīde.
• Katynes un citu represiju lietas: Berija vadītā aparatūra bija saistīta ar dažādām slepkavībām un represīviem lēmumiem, kas skāra gan ārvalstu karagūstekņus, gan valsts iedzīvotājus.

Otrs pasaules karš un slepenās operācijas

Otrā pasaules kara laikā Berijas pārziņā esošās struktūras veica daudzveidīgas uzdevumus. Viņš koordinēja pretpartizānu darbības austrumu frontē, organizēja kontrizlūkošanu, nodrošināja militāro slepeno operāciju atbalstu un vadīja īpašas cīņas pret noziedzniekiem un dezertieriem. Berija arī organizēja plašu izlūkošanas un sabotāžas tīklu aiz vācu līnijām, kā arī kontrolēja speciālās šaraškas — ieslodzīto zinātnieku un inženieru darbnīcas, kurās strādāja, attīstot bruņojumu un citus stratēģiski svarīgus projektus.

Atombumbas projekts un spiegošana Rietumos

Berijai bija izšķiroša loma Padomju Savienības kodolprogrammas attīstībā. Staļina uzdevumā drošības ministrija organizēja spiegošanu pret Rietumiem, izmantojot gan iekšējos resursus, gan ārvalstu izlūkošanas kanālus. Pateicoties šīm darbībām un intensīvai organizatoriskajai vadībai, padomju atombumbas projekts tika padarīts par augstu valsts prioritāti un īstenots salīdzinoši īsā laikā.

Pēckara politika un ekspansija Austrumeiropā

Pēc kara Berija kļuva par nozīmīgu faktoru Padomju Savienības ārpolitiskajā un iekšējā kontrolē. Viņš piedalījās Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu «padarīšanā» par komunistiskām, nodrošinot vietējo komunistu režīmu izveidošanu un padomju drošības ietekmi šajās teritorijās. Viņš arī piedalījās starptautiskajās sarunās — piemēram, Jaltas konferencē — un ir dokumentēti anekdotiski apzīmējumi, ar kuriem Staļins iepazīstinājis Rietumu līderus ar Beriju.

Amatu koncentrācija, īslaicīga liberalizācija un kritiens

1946. gadā Berija tika nozīmēts par Padomes ministru pirmo vietnieku (premjera vietnieku). Šajā amatā viņš īslaicīgi īstenoja mērenas atvieglināšanas pasākumu kampaņas: tika atbrīvoti daži ieslodzītie, plānotas administratīvas reformas un mēģināts samazināt terora apmērus, lai nostiprinātu savu politisko stāvokli. Tomēr šīs darbības radīja gan pretiniekus, gan bažas partijas iekšienē.

Pēc Staļina nāves 1953. gada martā Berija sāka censties nostiprināt savu ietekmi. Tas lika citiem partijas līderiem — tostarp Nikitam Hruščovam, Georgijam Maļenkovam un citiem — uzskatīt viņu par draudu. 1953. gada vasarā ar militāru un partijas līderu atbalstu Berija tika arestēts; viņa aresta nodrošināšanā vērta nozīmīga loma arī maršala Georgija Žukova karaspēkam.

Arests, izmeklēšana un izpildes

Berija arests notika slepenā operācijā. Viņu apsūdzēja dažādos noziegumos, tostarp valsts nodevībā, spiegošanā, personiskā varas ļaunprātīgā izmantošanā un plašos represīvos noziegumos. Lietas izskatīšana, kurā lēmumu par soda mēru pieņēma augsti partijas un valsts vadītāji, notika slēgtā kārtībā. Pēc slepenas tiesas Berija tika notiesāts un 1953. gada 23. decembrī izpildīta nāvessoda spriedums.

Mantojums un vēstures vērtējums

Berijas personība un darbība saista pretstrīdīgus vērtējumus. Viņu atceras kā efektīvu, bezkompromisu un reizēm ļoti nežēlīgu birokrātu, kurš spēja īstenot Staļina gribu un piegādāt rezultātus īpaši militāri stratēģiskos projektos (tai skaitā kodolprogrammu). Tajā pašā laikā viņu kritizē par atbildību pret cilvēktiesību pārkāpumiem, masveida deportācijām, arestiem, spīdzināšanu un Gulaga paplašināšanu. Berijas lieta un viņa izpildes apstākļi arī atspoguļo padomju politikas iekšējo konkurenci un varas cīņas pēc Staļina nāves.

Berijas dzīve un darbība sniedz svarīgas atziņas par totalitāru režīmu mehānismiem: kā tiek kombinēta slepena policija, politiskā varas koncentrācija un zinātnes/tehnoloģiju mobilizācija, lai īstenotu gan valsts drošības, gan militārās prioritātes, reizē pieļaujot plašas cilvēktiesību pārkāpumu sekas.

Jautājumi un atbildes

J: Kāda bija Lavrentija Pavloviča Berijas tautība?

Q: Kad un kur viņš dzimis?

J: Kad viņš iestājās boļševiku partijā?

J: Kādus amatus viņš ieņēma Josifa Staļina režīma laikā?

J: Kas sarīkoja sazvērestību, lai 1953. gadā viņu nogalinātu?

J: Kur notika viņa nāvessoda izpilde?

Meklēt pēc burta