Masačūsetsas līča kolonija bija angļu apmetne 17. gadsimtā Ziemeļamerikas austrumu piekrastē. Vēlāk šī teritorija kopā ar citām kolonijām kļuva par Jauno Angliju, un kolonijas centrālajās daļās attīstījās tagadējās Salemas un Bostonas pilsētas. Teritorijas, kas kādreiz bija saistītas ar Masačūsetsas līča koloniju, aptver teritorijas mūsdienu Masačūsetsas, Menas, Ņūhempšīras, Rodailendas un Konektikutas štatus.
Dibināšana un kolonistu kustība
Kolonijas pamats tika ielikts 1620.—1630. gados. Pirms Masačūsetsas līča kolonijas pastāvēja īslaicīgas angļu iniciatīvas, piemēram, Dorčesteras kompānija, kas 1623. gadā mēģināja izveidot zvejnieku un pārstrādes apmetni, taču tā neizrādījās ilgstoša. No 1628. gada — un īpaši pēc 1629. gada karaliskā harta — sāka strauji attīstīties Masačūsetsas līča kompānija, kura piesaistīja lielu skaitu puritāņu emigrantu.
Vairāku gadu laikā, galvenokārt 1630. gadu lielās emigrācijas laikā (tā dēvētajā Lielajā migrācijā), uz Jauno pasauli ieradās apmēram 20 000 cilvēku, kuri meklēja reliģisko brīvību un iespējas iekārtot savai kopienai raksturīgu sabiedrību. Viena no vadošajām personībām bija Džons Vintrops, kurš vairākas reizes ieņēma Masačūsetsas līča gubernatora amatu un bija nozīmīga autoritāte kolonijas iekārtošanā. Viņa slavenais sludinājums "A Model of Christian Charity" (bieži raksturots kā ideja par "pilsētu uz kalna") ietekmēja kolonistu pašapziņu un mērķi veidot morāli stingru, Congregational (Puritāņu) baznīcai tuvu sabiedrību.
Sabiedrība un pārvaldība
Masačūsetsas līča kolonija ieguva plašu autonomiju, pateicoties kompānijas hartai, kas deva tiesības pašpārvaldībai. Vietējā pārvalde bieži notika caur tautas sapulcēm (town meetings), kur brīvi pilsoņi (sākotnēji galvenokārt baznīcas locekļi) pieņēma lēmumus par kopienu lietām. Reliģija — Congregational baznīca ar stingru morāles un draudzes iekārtas uzsvaru — bija gan sabiedriskās kārtības, gan vēlēšanu tiesību pamatā, kas vēlāk radīja spriedzi ar karalisko varu, kurai rūpēja plašāka pārvaldes kontrole.
Attiecības ar Amerikas pamatiedzīvotājiem un kari
Sākumā daudzi kolonisti veidoja attiecības ar Amerikas pamatiedzīvotājiem, apmainoties ar precēm, zināšanām un pārtikas resursiem. Taču, jo vairāk eiropiešu ieradās un vēlējās lauku zemes, jo biežāk radās strīdi par zemes robežām un īpašumu. Kultūras atšķirības — tostarp dažādas paražas un zemes izmantošanas ieradumi — vēl vairāk sarežģīja attiecības.
Šīs domstarpības izraisīja nopietnus konfliktus, tostarp Pekuotu kara izcelšanos (1636–1637) un vēlāk Karaļa Filipa kara (1675–1676) posmus. Abos karos rezultātā cīņas sevišķi smagi skāra vietējo indiāņu kopienas — to skaits un politiskā varēšana bija būtiski samazināta, un daļa cilšu tika piespiestas atkāpties vai migrēt uz citām teritorijām. Pēc šiem konfliktiem vairākas vietējo kopienu dzīves formas būtiski mainījās, un Eiropas ietekme reģionā nostiprinājās.
Ekonomika un tirdzniecība
Kolonijas ekonomika bija daudzveidīga. Galvenie ieņēmumu avoti bija zveja, koku izstrāde un kuģubūve, lauksaimniecība mazā mērogā, kā arī tirdzniecība ar Angliju un Rietumindiju. Pateicoties izdevīgajām ostām, piemēram, Bogstona (Bostonas) ostai, kolonija kļuva par nozīmīgu reģionālu tirdzniecības centru. Tirdzniecība ar Angliju nodrošināja koloniālajiem tirgotājiem ienākumus, kurus tie investēja gan vietējā ražošanā, gan jaunu kuģu un infrastruktūras attīstībā.
Politiskās pārmaiņas un apvienošanās
17. gadsimtā attiecības starp kolonijām un karaļvalsti laiku pa laikam saspringa. Anglijas Pilsoņu karš (1642–1651) un vēlāk monarhu politika ietekmēja arī Jauno Angliju. 1686. gadā karaliskā vara centās nostiprināt kontroli pār Ziemeļamerikas kolonijām, izveidojot Jaunanglijas dominēriju (Dominion of New England), kuras vadību iecēla sers Edmunda Androsa. Šī centieni centralizēt varu izsauca pretestību kolonistu vidū, un pēc Glorious Revolution 1688.–1689. gadā dominērija sabruka.
Kā rezultātā Anglija izdeva jaunu hartu, kas 1691. gadā izveidoja Province of Massachusetts Bay, apvienojot Masačūsetsas līci un Plimutas koloniju (un iekļaujot arī citus reģiona gabalus). Pēc jaunās hartas īstenošanas uz vietu ieradās sers Viljams Fipss, kurš 1692. gadā kļuva par šo jauno provinces gubernatoru. Jaunā iekārta saglabāja gan vietējo līdzdalību pārvaldē, gan stiprināja karalisko uzraudzību — tas bija kompromiss starp kolonistu pašvaldības tradīciju un monarhijas centieniem nodrošināt savas intereses.
Galu galā Masačūsetsas līča kolonija kļuva par vienu no ietekmīgākajām Jaunās Anglijas bazēm — gan demogrāfiski, gan ekonomiski, kā arī reliģiski un politiski. Tā ietekmēja reģiona attīstību un veicināja kultūras, tirdzniecības un politiskās tradīcijas, kas vēlāk ietekmēja Amerikas koloniju ceļu uz neatkarību.
