Vilhelms I Oranžas-Nasavas (1533. gada 24. aprīlis — 1584. gada 10. jūlijs) bija galvenais holandiešu sacelšanās pret spāņiem līderis astoņdesmit gadu karā un tiek uzskatīts par vienu no Nīderlandes neatkarības galvenajiem organizatoriem. Viņš bija pirmais, kurš valdīja ar Oranžas prinča titulu un kuru vēlāk tautā sauca par nacionālu simbolu.
Vilhelms Oranžais ir plaši pazīstams arī kā Vilhelms Klusais (nīderlandiešu valodā: Willem de Zwijger). Vārda izcelsme nav pilnīgi skaidra — viena leģenda stāsta, ka, kad Francijas un Spānijas karaļi piedāvāja Vilhelmam nogalināt visus protestantus viņa apgabalā, viņš klusēja un neatbildēja; ir arī versijas, ka iesaukums saistīts ar viņa piesardzīgo, apdomīgo raksturu un politisko diplomātiju. Neatkarīgi no precīzās izcelsmes, iesaukums pauž viņa reputāciju kā stratēģisku un izlēmīgu līderi, kurš bieži rīkojās piesardzīgi.
Vilhelms dzimis Nassau zemēs — Vācijā — un jaunībā mantoja Oranžas princa titulu un īpašumus Nīderlandēs. Viņa stāvoklis pie Habsburgu galma un spāņu karaļa uzticība ļāva viņam kļūt par vairākām Nīderlandes provinču stadtholderi (provincisku vadītāju). Tomēr Vilhelma attiecības ar Spānijas varu pasliktinājās, īpaši pēc tam, kad Spānija centās pastiprināt pārvaldi un izplatīt inkvizīcijas praksi Nīderlandēs. Vilhelms kļuva par protestantu kustības — gan politiskās pretestības, gan daļēji arī reliģiskās brīvības — simbolu. Viņš neaizstāvēja brutālu reliģisku iznīcināšanu, bet gan centās panākt plašāku politisko un ticības brīvību.
Spānijas karaliskā vara izsludināja atlīdzību par Vilhelma nogalināšanu. 1584. gada 10. jūlijā viņu slepkavoja Baltazars Gerards savā mājā Delftā. Vilhelma pēdējie vārdi bija franču valodā: "Mon Dieu, mon Dieu, ayez pitié de moi et de ton pauvre peuple" ("Mans Kungs, mans Kungs, apžēlojies par mani un savu nabaga tautu"). Baltazars Gerards tika notverts, spīdzināts un izpildīts; viņš nesaņēma ilgtspējīgu atlīdzību, jo viņa rīcība izraisīja niknumu un atriebību Nīderlandes pusē.
Vilhelma loma neatkarības cīņā bija gan politiska, gan simboliska. Viņa vadībā holandiešu provinces gāja pretī Spānijas centrālajai varai, kas galu galā noveda pie tādiem svarīgiem dokumentiem un savienībām kā 1579. gada Utrehtas savienība un 1581. gada Atteikšanās akts (Act of Abjuration), kurā provinces oficiāli atteicās no Filipa II kā sava suverēna. Pēc Vilhelma nāves viņa dēls un pēcteči, piemēram, Morics (Maurits), turpināja cīņu un nostiprināja Oranžas-Nasavas ietekmi.
Nīderlandē Vilhelmu bieži dēvē par "Tēvu Tēvzemei" — valsts dibinātāja un brīvības simbolu. Nīderlandes valsts himna "Vilhelms" (Het Wilhelmus) ir tieši par viņu un tiek uzskatīta par vienu no vecākajām nacionālajām himnām pasaulē. Vilhelma mantojums izpaužas gan Nīderlandes politiskajā struktūrā, gan kultūras atmiņā: Oranžas-Nasavas dinastija vēlāk kļuva par Nīderlandes karalisko namu, un viņa vārds palicis valsts simbolikā, pieminekļos un svinībās.
