Jasers Arafāts — Palestīnas līderis, PLO priekšsēdētājs (1929–2004)

Jasers Arafats (1929. gada 24. augusts - 2004. gada 11. novembris) ir pazīstams kā pirmais palestīniešu tautas līderis. Viņš bija Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas (PLO) priekšsēdētājs no 1969. līdz 2004. gadam. 1993. gadā viņš kļuva arī par Palestīniešu pašpārvaldes (PNA) prezidentu.

Arafats ir dzimis Jeruzalemē, Gazā vai Kairā. Viņš studēja civilo inženieriju Kairas Universitātē. Viņš strādāja par inženieri Kuveitā.

1994. gadā Jasirs Arafats bija viens no trim Nobela Miera prēmijas laureātiem. Pārējie bija Ichaks Rabins un Šimons Peress. Viņi saņēma balvu par miera centieniem Tuvajos Austrumos.

Viedokļi par viņu ir nedaudz dalīti. Daži cilvēki viņu uzskata par varoni, kurš cīnījās par palestīniešu tautas lietu. Citi viņu uzskata par teroristu, kurš veicināja vardarbības izmantošanu, lai sasniegtu savus mērķus. Vēl citi uzskata, ka viņš bija harizmātisks līderis, bet viņš pārāk daudz piekāpās Izraēlas valdībai.

Jasirs nomira Parīzē. Nākamajā dienā viņš tika apglabāts savā kompleksā Ramallā, jo 12. novembrī Ramallā notika steidzamas bēres, bet 13. novembrī ap plkst. 3.30 viņš tika pārapbedīts. Viņš tika apglabāts īpašā zārkā ar cerību, ka kādu dienu, kad tiks izveidota neatkarīga Palestīnas valsts ar Austrumjeruzalemi kā galvaspilsētu, viņš tiks pārapbedīts Jeruzalemē.

Agrīnā dzīve un personīgais fons

Par Arafata agrīno dzīvi pastāv pretrunīgas ziņas — dažādi avoti norāda uz dažādām dzimtas vietām. Viņa pilnais nosaukums plaši tiek minēts kā Mohammed Abdel-Raouf al-Qudwa al-Husseini, bet viņš publiski bija pazīstams kā Jasers (Yasser) Arafats. Viņš studēja civilās inženierijas fakultātē Kairā un vēlāk strādāja kā inženieris Kuveitā, pirms aktīvāk iesaistījās politiskajā darbībā un palestīniešu nacionālajā kustībā.

Politiskā darbība un Fatah

Arafats bija viens no kustības Fatah dibinātājiem, organizācijas, kas no 1950. un 1960. gadiem kļuva par svarīgāko palestīniešu nacionālo grupējumu. Fatah izveidoja bruņotus vienības un veica uzbrukumus pret Izraēlas mērķiem. 1969. gadā Arafats kļuva par PLO priekšsēdētāju, un organizācija kļuva par galveno starptautisko palestīniešu pārstāvi.

1970. un 1980. gados Arafata vadībā PLO darbojās dažādās bāzēs — Jordānijā, vēlāk Libānā un, pēc 1982. gada Izraēlas militārās iejaukšanās, arī Tunisijā. 1974. gadā viņš runāja ANO Ģenerālajā asamblejā, kurā formulēja gan vardarbības kritiķiem provokatīvu, gan diplomātisku vēstījumu (bieži citēta frāze angļu valodā: "I come bearing an olive branch and a freedom fighter's gun").

Oslo process un Palestīniešu pašpārvalde

1993. gadā PLO un Izraēla noslēdza Oslo līgumus, kas iezīmēja PLO un Izraēlas savstarpēju atzīšanu un ceļu uz palestīniešu pašpārvaldes izveidi rietumkrastā un Gazā. Pēc Oslo līgumiem Arafats 1994. gadā atgriezās no trimdas un kļuva par Palestīniešu pašpārvaldes pirmo prezidentu. Šīs institūcijas izveide deva palestīniešiem ierobežotu pašpārvaldi daudzos civilos un daļējos drošības jautājumos, tomēr galvenās problēmas — robežas, bēgļu statuss, Jeruzaleme — palika neatrisinātas.

Kritika, konflikti un iekšējā politika

Arafats vadība bija pretrunīga. Viņu vienlaikus slavēja kā Palestīnas nacionālās identitātes simbolu un kritizēja par to, ka PLO un PNA institūcijas bija necaurspīdīgas un korumpētas. Daži rietumvalstu un Izraēlas politiķi apsūdzēja Arafatu atbalstīt bruņoto pretošanos un terorismu; viņa atbalstītāji uzsvēra, ka viņš bija ne tikai bruņotas cīņas figūra, bet arī diplomāts, kurš spēja panākt, lai PLO tiktu atzīta par palestīniešu tautas pārstāvi starptautiskā līmenī.

2000. gada otrā pusē izcēlās otrā intifāda, kas noveda pie vardarbības pieauguma un saasināja sadarbību ar Izraēlu. Arafats pēdējos gados bieži tika ierobežots Ramallā un kritizēts gan iekšēji, gan ārēji par nespēju nodrošināt mieru un efektīvu pārvaldību.

Slimība, nāve un apglabāšana

2004. gada rudenī Arafata veselība strauji pasliktinājās. Viņš tika nogādāts slimnīcā Parīzē, kur 2004. gada 11. novembrī miris. Slimības un nāves iemesli līdz galam nav viennozīmīgi noskaidroti; slimnīcas ziņoja par strauju veselības sabrukumu, asinsizplūdēm, infekciju un orgānu mazspēju. Pēc nāves notika dažādas ekspertīzes un spekulācijas, tostarp arī diskusijas par iespējamām indes ietekmēm, taču galīgie, vispāratzīti pierādījumi par konkrētu ārējo ietekmi netika publiski apstiprināti visos izmeklējumos.

Viņa ķermenis tika pārvests uz Palestīnu, un 12. novembrī notika lielas bēres Ramallā; viņš tika apglabāts PNA prezidenciālajā kompleksā (Muqata). Kā minēts iepriekš, oficiālajā paziņojumā bija izteikta cerība, ka, ja kādreiz tiks nodibināta neatkarīga Palestīnas valsts ar Austrumjeruzalemi par galvaspilsētu, viņa apbedījums tiks pārcelts uz Jeruzalemi.

Mantojums

Jasers Arafats paliek viens no visredzamākajiem 20. gadsimta arābu pasaules līderiem un galvenais simbols palestīniešu nacionālajai kustībai. Viņa mantojums ir sarežģīts: daudzi palestīnieši un atbalstītāji viņu uzskata par brīvības cīnītāju un valsts veidotāju, savukārt kritiķi atgādina par vardarbības epizodēm, autoritārisma elementiem un pārmetumiem korupcijā. Tomēr nevar noliegt, ka Arafata loma PLO un PNA attīstībā, kā arī viņa iesaiste Oslo procesā, būtiski ietekmēja mūsdienu Palestīnas politisko vēsturi.

• Dzimšanas datums: 1929. gada 24. augusts
• Nazīmīgākie amati: PLO priekšsēdētājs (1969–2004), PNA prezidents (kopš 1994)
• Galvenās balvas: Nobela Miera prēmija (1994, kopā ar Ichaku Rabinu un Šimonu Peresu)

Šis raksts apkopo galvenos faktus un kontekstu par Jasera Arafata dzīvi un darbību, skaidrojot gan viņa politisko ceļu, gan diskusijas par viņa lomu un mantojumu.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Jasirs Arafats?

J: Kur viņš dzimis?

J: Ko viņš studēja universitātē?

J: Ko viņš darīja darbā?

J: Kad viņš saņēma Nobela Miera prēmiju?

J: Kā viņa mantojumu vērtē dažādi cilvēki?

Meklēt pēc burta