Jūlija Volodimirjevna Timošenko (ukraiņu: Юлія Володимирівна Тимошенко, dzimusi 1960. gada 27. novembrī) ir Ukrainas politiķe. Viņa ir politiskās partijas "Jūlijas Timošenko bloks" līdere un bijusī Ukrainas premjerministre. Viņa ir bijusi amatā divus termiņus. Viņas pirmais pilnvaru termiņš bija no 2005. gada 24. janvāra līdz 8. septembrim. Viņa tika atkārtoti ievēlēta 2007. gada 18. decembrī, bet 2010. gada 3. martā Ukrainas parlaments viņu atcēla pēc tam, kad valdība, kurā darbojās viņas politiskā partija un Viktora Juščenko (bijušā Ukrainas prezidenta) politiskā partija "Mūsu Ukraina" un mazā Ļitvinas bloka partija, zaudēja neuzticības balsojumā.
Agrākā dzīve un profesionālā darbība
Timošenko dzimusi Dņepropetrovskas apgabalā. Pirms iesaistīšanās politikā viņa nodarbojās ar uzņēmējdarbību un enerģētikas tirdzniecību. Savā publiskajā tēlā viņa kļuvusi pazīstama kā spēcīga un harismātiska līdere, kuras atpazīstamības simbols ir īpaša bizīte. Timošenko agrīnā karjera un uzņēmējdarbības pieredze atstāja nozīmīgu ietekmi uz viņas vēlākajām politiskajām prioritātēm, it īpaši enerģētikas un sociālās politikas jomā.
Politiskā karjera un Oranžā revolūcija
Līdztekus amatiem valdībā Timošenko kļuva par vienu no galvenajām Oranžās revolūcijas personībām 2004. gadā, kad atbalstīja Viktoru Juščenko un protestus pret negodīgām vēlēšanām. No sākotnējiem sabiedrotajiem viņa vēlāk atšķīrās politisku nesaskaņu dēļ, un attiecības ar Juščenko kļuva par nozīmīgu Ukrainas politiskās skatuves strīdu elementu.
2010. gada vēlēšanas un tiesvedība
2010. gada februārī Timošenko kandidēja prezidenta vēlēšanās, kurā zaudēja Viktoram Janukovičam; pēc zaudējuma viņa paziņoja, ka rezultāts bijis panākts, izmantojot krāpniecību, un solīja iejaukties jaunā prezidenta darbībā. 2011. gada 11. oktobrī Ukrainas tiesnesis piesprieda Timošenko septiņu gadu cietumsodu par ļaunprātīgu premjerministres pilnvaru izmantošanu, 2009. gadā parakstot dabasgāzes līgumu ar Krieviju. Kopš 2011. gada 5. augusta viņa atradās cietumā par nepiedienīgu uzvedību tiesā. Timošenko 2011. gada 24. oktobrī pārsūdzēja spriedumu; viņa apgalvoja, ka šis spriedums ir Viktora Janukoviča atriebības akts (viņš ir paziņojis, ka tā nav). Eiropas Savienība un Krievija protestēja pret spriedumu, un plaši starptautiskie aktieri — tostarp Eiropas institūcijas un ASV — norādīja uz tiesvedības politizāciju un izteica bažas par taisnīga procesa principu ievērošanu.
Atbrīvošana un vēlākā darbība
Pēc 2013.–2014. gada notikumiem Ukrainā (Euromaidana un prezidenta Viktora Janukoviča gāšanas) Timošenko tika atbrīvota no ieslodzījuma 2014. gada februārī un atgriezās aktīvā politikā. Viņa piedalījās arī vēlākās prezidenta vēlēšanās un turpināja vadīt savu partiju un frakciju parlamentā. Pēc atgriešanās Timošenko visbiežāk uzstāja uz reformām, cīņu pret korupciju, enerģētisko neatkarību un straujāku virzību uz Eiropas Savienības integrāciju. Viņas politiskā darbība un reputācija joprojām izsauc gan lielu atbalstu, gan kritiku — viņu bieži raksturo kā spēcīgu, polarizējošu līderi.
Sabiedriskā tēla un vārda varianti
Timošenko vārds dažkārt tiek transliterēts dažādos veidos starptautiskajos tekstos. Latviski un citās valodās var sastapt variācijas, piemēram, Julija, Jūlija, Yulia vai Yuliya. Latvijas medijos visbiežāk lietots variants ir Jūlija Timošenko.
Viņas politiskā karjera aptver plašu laiku posmu ar nozīmīgu ietekmi uz mūsdienu Ukrainas vēsturi — no ekonomiskās darbības līdz vadošiem politiskiem amatiem, aktīvai dalībai sabiedriskajos protestos un ilgstošai cīņai pret gan iekšējiem, gan ārējiem izaicinājumiem.
