Jehudi Menuhins (1916–1999): vijolnieks, diriģents un pedagogs
Jehudi Menuhins — izcils 20. gs. vijolnieks, diriģents un pedagogs; brīnumbērns, Menuhina skolas dibinātājs, iedvesmojoša mūzikas leģenda.
Jehudi Menuhins, barons Menuhins, OM, KBE (1916. gada 22. aprīlī Ņujorkā - 1999. gada 12. martā Berlīnē) bija vijolnieks un diriģents. Bērnībā viņš bija viens no izcilākajiem vijoļspēles brīnumbērniem. Viņš bija viens no izcilākajiem 20. gadsimta vijolniekiem. Vēlākā dzīvē viņš daudz koncertēja arī kā diriģents. Viņš bija ļoti ietekmīgs pedagogs, kurš netālu no Londonas nodibināja skolu - Jehudi Menuhina skolu - muzikāli apdāvinātiem bērniem. Dzimis kā Amerikas pilsonis, bet 1970. gadā kļuva par Šveices pilsoni, bet 1985. gadā pieņēma Lielbritānijas pilsonību.
Agrīnā dzīve un karjeras sākums
Jehudi Menuhins dzimšana Ņujorkā ieviesa pasaulē vienu no vispazīstamākajiem mūzikas brīnumbērniem. Jau bērnībā viņš izcēlās ar izcilu tehniku un muzikālo nobriedumu, kas ļāva viņam agrā vecumā sākt starptautisku koncertkarjeru. Viņa talants un neatlaidība drīz piesaistīja uzmanību gan publikas, gan kritiķu vidū, un viņš strādāja ar vadošajiem orķestriem un diriģentiem visā pasaulē.
Koncertdarbība, ieraksti un repertuārs
Menuhins bija pazīstams ar plašu repertuāru, kas aptvēra baroka, klasisko, romantisko un 20. gadsimta mūziku. Viņš atstāja bagātīgu ierakstu mantojumu — gan solo koncertos, gan kamermūzikā un kopdarbos ar dažādiem izciliem māksliniekiem. Savos koncertos viņš bieži izcēla Johana Sebastiana Baha mūziku, kā arī mūsdienu komponistu darbus, sekmējot jaunu mūzikas izpildītāju un stilu izplatīšanos.
Diriģenta un pedagoģiskā darbība
Vēlāk karjerā Menuhins arvien biežāk uzstājās kā diriģents, vadot gan soloprogrammas, gan pilnvērtīgus orķestrus. Viņa interešu loka paplašināšanās — no izpildītāja uz mūzikas kopējo vadību — padarīja viņu par daudzpusīgu mākslinieku, kas spēja iedvesmot gan mūziķus, gan klausītājus.
Kā pedagogs viņš bija neticami ietekmīgs: netālu no Londonas izveidotā Jehudi Menuhina skola (Menuhin School) deva iespēju jaunajiem talantiem saņemt specializētu izglītību un profesionālu sagatavošanu. Skola kļuva par starptautisku centru, kur audzēkņi saņēma gan tehnisku apmācību, gan plašas muzikālās redzes veidošanu.
Festivāli, iniciatīvas un starpkultūru sadarbība
Menuhins aktīvi veidoja starptautisku mūzikas dzīvi arī ārpus skatuves. Viņš atbalstīja festivālus, meistarklases un izglītības programmas, daudz laika veltot jaunajiem mūziķiem. Viņa plašā interese par dažādām kultūrām noveda pie sadarbības ar mūziķiem no citām pasaules tradīcijām, tādējādi veicinot muzikālo dialogu un savstarpēju sapratni.
Sabiedriskais darbs, godalgotības un atzinība
- Menuhins saņēmis daudz starptautisku godalgu un apbalvojumu par savu ieguldījumu mūzikā un izglītībā. Viņa titulā iekļauti tādi apzīmējumi kā OM un KBE.
- Viņš izmantoja savu autoritāti, lai veicinātu mieru, starpkultūru saprašanos un pieeju mūzikai plašākām sabiedrības grupām.
Ģimene un personīgā puse
Jehudi Menuhins ģimenē bija arī citi izcili mūziķi; viņa māsa Hephzibah Menuhin bija atzīta pianiste, ar kuru viņš bieži sadarbojās. Menuhins savu dzīvi veltīja gan izpildītāja darbam, gan izglītībai un sabiedriskajām iniciatīvām.
Mantojums
Jehudi Menuhins ietekme jūtama vairākos līmeņos: kā izcilam vijolniekam un diriģentam, kā skolotājam un skolas dibinātājam, kā arī kā kultūras vēstnesim, kurš centās veidot sadarbību un izpratni starp cilvēkiem caur mūziku. Menuhina skola turpina darboties, audzinot jaunas paaudzes mūziķu, un viņa ieraksti kopā ar plašajām izglītības iniciatīvām saglabājas kā nozīmīgs ieguldījums 20. un 21. gadsimta mūzikas kultūrā.
Jehudi Menuhins (1976)
Dzīve
Agrīnie gadi
Jehudi Menuhins dzimis Ņujorkā, Ņujorkas štatā. Viņa vecāki bija Krievijas ebreji, kas bija ieradušies no tagadējās Baltkrievijas. Viņa māsas bija Hefziba Menuhina, kura kļuva par pianisti, un Jaltā Menuhina, kura kļuva par pianisti, gleznotāju un dzejnieci. Viņa tēvs Mošē Menuhins bija rabīnu students un rakstnieks, kurš iebilda pret cionismu.
Menuhins pirmās vijoļspēles nodarbības saņēma jau četru gadu vecumā Sanfrancisko pie vijoles skolotāja Zigmunda Ankera. Viņš uzreiz parādīja neparastu talantu. Viņš turpināja mācīties pie Luisa Persingera un 1924. gadā uzstājās ar Sanfrancisko simfonisko orķestri, bet 1926. gadā - Ņujorkā. Viņš uzstājās Parīzē 1927. gada februārī, pēc tam mācījās pie rumāņu komponista un vijolnieka Džordža Enesku. Kad 1927. gada novembrī Ņujorkā kopā ar diriģentu Frici Bušu (Fritz Busch) atskaņoja Bēthovena Vijoļkoncertu, viņš uzreiz kļuva pasaulslavens. Viņam bija ne tikai apbrīnojama tehnika, bet viņš arī saprata mūziku tikpat labi kā jebkurš pieaugušais mūziķis. Būdams bērns, viņš veica daudzus ierakstus. Viens no ievērojamākajiem bija 1932. gadā ierakstītais Elgara Vijoļkoncerta ieraksts. Elgars, kuram tolaik bija 75 gadi, diriģēja orķestri.
Karjeras vidusdaļa
Otrā pasaules kara laikā Menuhins sniedza vairāk nekā 500 priekšnesumus amerikāņu un sabiedroto karavīriem. Viņš bija pirmais, kurš pēc kara uzstājās Parīzes operā, un kopā ar komponistu Bendžaminu Britenu devās uzstāties Bergenas-Belzenes koncentrācijas nometnes ieslodzītajiem pēc viņu atbrīvošanas 1945. gada aprīlī. Viņš atgriezās Vācijā 1947. gadā, lai uzstātos Berlīnes filharmonijas orķestrī diriģenta Vilhelma Furtvenglera vadībā. Daudzi ebreji teica, ka viņam nevajadzēja to darīt, jo, viņuprāt, Furtvenglers bija spēlējis nacistiem, kas bija nogalinājuši tik daudzus ebrejus, taču Menuhins teica, ka tā bija pareiza rīcība.
Menuhins turpināja sniegt daudz priekšnesumu, taču bija reizes, kad viņš nespēlēja tik labi. Iespējams, viņš bija strādājis pārāk smagi. Viņam nācās dot sev pārtraukumu no uzstāšanās, viņš ļoti rūpīgi vingrinājās un mācījās meditāciju un jogu, lai palīdzētu pārvarēt savas problēmas.
Vēlākā karjera
Menuhins turpināja koncertēt līdz pat sirmam vecumam. Viņš ne tikai spēlēja klasisko mūziku, bet arī pētīja citus mūzikas veidus, piemēram, džezu, ko viņš bieži spēlēja kopā ar slaveno džeza vijolnieku Stefanu Grapeli (Stéphane Grappelli), kā arī iepazina indiešu mūziku un spēlēja kopā ar sitaristu Ravi Šankaru (Ravi Shankar). Viņš arī diriģēja dažus no pasaules izcilākajiem orķestriem un izveidoja savu kamerorķestri.
1959. gadā Menuhins pārcēlās uz dzīvi Londonā. Viņš daudz koncertēja Anglijā, tostarp arī Bātas festivālā, bet turpināja arī ceļot pa visu pasauli.
1962. gadā viņš nodibināja skolu bērniem ar īpašiem muzikāliem talantiem. To nosauca par Jehudi Menuhina skolu. Skola atrodas Stoke d'Abernon, Surrey, uz dienvidiem no Londonas.
1983. gadā kopā ar Robertu Mastersu viņš nodibināja Starptautisko Jehudi Menuhina jauno vijolnieku konkursu. Šajā konkursā balvas ieguvuši daudzi mūsdienās slaveni vijolnieki, tostarp Tasmin Little un Nikolajs Znaiders.
1991. gadā Izraēlas valdība viņam piešķīra Volfa balvu. Izraēlas Knesetā viņš teica runu, kurā kritizēja Izraēlas okupāciju Rietumkrastā. Viņš sacīja, ka nav pareizi, ka ebreji, kuri 5000 gadu garumā ir dzīvojuši saskaņā ar stingru morāles principu, neļauj arī citiem (ar to domājot palestīniešus) tur dzīvot savu dzīvi.
Menuhinam bija daudzi slaveni skolēni, tostarp Naidžels Kenedijs.
Personīgā dzīve
Jehudi Menuhins bija precējies divreiz. Pirmo reizi viņš apprecējās ar Nolu Nikolasu, Austrālijas rūpnieka meitu un Hefzibas Menuhinas pirmā vīra māsu. Viņiem bija divi bērni. Pēc šķiršanās viņš apprecējās ar britu balerīnu un aktrisi Diānu Gūldi. Viņiem bija divi dēli - Džerards un Džeremijs, kurš kļuva par pianistu.
Vārds Yehudi ebreju valodā nozīmē 'ebrejs'. Tas nozīmē "Paldies Dievam".
Jehudi Menuhins saņēma daudzus apbalvojumus no visas pasaules. To vidū ir Goda leģiona komandiera nosaukums, Nīderlandes Oranje Nassau ordeņa kavalieris, goda KBE un Nehru balva par starptautisko sapratni. 1993. gadā viņš tika iecelts par mūža peeru un kļuva par lordu Menuhinu.
Lords Menuhins nomira Berlīnē, Vācijā, no bronhīta.
Drīz pēc mākslinieka nāves Karaliskajai Mūzikas akadēmijai tika nodots Jehudi Menuhina arhīvs - ļoti liela mūzikas grāmatu, vēstuļu u. c. kolekcija, kas piederēja Jehudi Menuhinam.
Jehudi Menuhins ar Bruno Valteru (1931)
Jehudi Menuhins filmā "Stage Door Canteen" (1943)
Meklēt