Vilhelms Furtvenglers — leģendārs vācu diriģents (1886–1954)
Vilhelms Furtvenglers (dzimis 1886. gada 25. janvārī Berlīnē, miris 1954. gada 30. novembrī Bādenbādenē) bija vācu diriģents. Viņu uzskata par vienu no izcilākajiem diriģentiem mūzikas vēsturē; daudzi mūzikas kritiķi un klausītāji atzīst viņu par izcilu interpretatoru klasiskā un romantiskā repertuāra jomā. Slavenais itāļu diriģents Arturo Toskanīni ir izteicies, ka Furtvenglers esot „labākais diriģents pasaulē, izņemot viņu pašu”.
Biogrāfija un karjeras pārskats
Furtvenglers mūzikas jomā sāka darboties agrā vecumā — viņš studēja, komponēja un ātri ieguva reputāciju kā talantīgs jovenālis un muzikants. Savas karjeras laikā viņš vadīja vairākas nozīmīgas vācu orķestru un operteātru ansambļus, bieži sadarbojoties ar vadošajiem latviešu un starptautiskajiem solistiem un komponistiem. Viņa nospiedošā klātbūtne uz skatuves, spēja veidot ilgus, arhitektoniskus muzikālus teikumus un dziļa attieksme pret tekstu padarīja viņa sniegumus par neaizmirstamiem.
Mūzikas stils un repertuārs
Furtvenglers īpaši bija slavens ar vācu mūzikas — īpaši romantisma un klasiskā kanona — interpretācijām. Viņa izpildītie Bēthovena, Brāmsa, Bruknera un Vāgnera skaņdarbi ir plaši pazīstami un iemīļoti. Raksturīga pazīme viņa vadījumā bija brīva tempiņa izmantošana, plaša dinamiskā un frāzēšanas spektra izmantošana, kā arī tendence uz dramatiski noskaņotu, „organisku” interpretāciju, kurā muzicēšana tiek skatīta kā viendabīga mākslinieciska forma.
Ieraksti un nozīme mūzikas vēsturē
Furtvenglera atstātais ierakstu mantojums — gan koncertieraksti, gan studiju ieraksti — sniedz vērtīgu ieskatu viņa interpretācijās. Īpaši augstu tiek vērtēti viņa Bēthovena un Bruknera simfoniju ieraksti ar Berlīnes filharmoniķiem un citiem augsta līmeņa sastāviem. Šie ieraksti joprojām tiek pārdoti un pārrakstīti, un daudzi klasiskās mūzikas mīļotāji tos uzskata par neaizvietojamiem dokumentiem par 20. gadsimta interpretācijas tradīciju.
Otrā pasaules kara laiks un pēckara periods
Furtvenglera darbība nacistu varas laikā ir bijusi un joprojām ir rūpīgi pētīta un diskutēta tēma. Viņš palika Vācijā, vadīja koncertus arī kara gados un mēģināja aizsargāt daļu no saviem kolēģiem un mūziķiem. No otras puses, viņa klātbūtne kultūras dzīvē šo periodu padarīja pretrunīgu, un pēc kara viņš tika pakļauts denacifikācijas pārbaudēm. Pēc īslaicīgām aizlieguma perioda izmeklēšanām un diskusijām starptautiskā sabiedrībā viņš pakāpeniski atjaunoja savu starptautisko karjeru un turpināja diriģēt līdz mūža beigām.
Mantojums un ietekme
Furtvenglers ietekmējis vairākas diriģentu paaudzes; viņa pieeja muzikālajai frāzei, dramaturģijai un orķestra skaņas veidošanai kļuvusi par skolu disciplīnu un interpretācijas atsauci. Par viņu raksta biogrāfijas, tiek rīkotas diskusijas un izdotas atkārtotas viņa ierakstu versijas. Viņa darbu un personību joprojām analizē gan mūzikas vēsturnieki, gan mūziķi, cenšoties saprast gan viņa mākslinieciskās prioritātes, gan ētiskos izvēļu aspektus sarežģītajos vēstures apstākļos.
Papildu fakti: Furtvenglers bija arī komponists un mūzikas publicists; viņš rakstīja esejas par mūzikas interpretāciju un māksliniecisko atbildību. Viņa dzīve un darbs paliek būtiska studiju tēma ikvienam, kas interesējas par 20. gadsimta klasiskās mūzikas interpretāciju un vēsturi.
Emīla Orlika veidots Vilhelma Furtvenglera portrets
Agrīnā dzīve
Furtvenglers dzimis 1886. gada 25. janvārī Berlīnē, Vācijā. Viņš uzauga Minhenē, kur viņa tēvs bija arheologs un profesors. Mūziku viņš sāka apgūt jau agrā bērnībā. Viņš mācījās spēlēt klavieres un bija ļoti talantīgs. Viņš sāka arī rakstīt mūziku. Līdz 20 gadu vecumam viņš sarakstīja vairākus skaņdarbus. Mūziku viņš rakstīja visu atlikušo mūžu, taču viņa skaņdarbi nekad nekļuva īpaši slaveni.
Karjeras vadīšana
Furtvenglers sāka diriģēt jau jaunībā. Viņš vēlējās diriģēt, lai varētu izpildīt savu mūziku. Tomēr viņš ātri kļuva slavens ar to, ka diriģēja citu mūziku. Pats pirmais skaņdarbs, ko viņš diriģēja publiski, bija Bruknera 9. simfonija. Viņš diriģēja daudziem orķestriem, līdz beidzot 1922. gadā kļuva par pasaulslavenā Berlīnes filharmoniskā orķestra vadītāju. Vēlāk viņam bija arī daudzi citi nozīmīgi diriģenta amati. Nozīmīgākais no tiem bija Baireitas festivāla - ļoti slavena vācu mūzikas festivāla - direktors.
Nacisti un Otrais pasaules karš
Kad 1930. gados Vāciju pārņēma nacisti, Furtvenglers nonāca neērtā situācijā. Viņš vēlējās diriģēt mūziku, kas nacistiem nepatika. Protestējot viņš pameta dažas diriģenta vietas, kad viņam neļāva uzstāties. 1936. gadā viņš gandrīz pameta Vāciju un devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur Ņujorkas filharmoniskais orķestris vēlējās viņu diriģēt. Tomēr nacisti joprojām uzskatīja, ka viņš ir labs diriģents, un paturēja viņu Vācijā. Viņš arī vēlējās palikt, lai aizsargātu vācu mūziku no nacistiem. Amerikas Savienotajās Valstīs cilvēkiem nepatika, ka viņš palika, lai gan nacisti viņam īsti nepatika.
Otrā pasaules kara laikā Furtvenglers turpināja diriģēt Berlīnes filharmoniķiem. Šajā laikā viņš sniedza daudzus ļoti slavenus koncertus. Taču kara beigās nacisti kļuva ar viņu neapmierināti. 1945. gadā viņš aizbēga no Vācijas un vairākus gadus dzīvoja Šveicē. Divus gadus viņš vairs nediriģēja.
Pēc kara
Pēc kara Furtvenglera stāvoklis joprojām bija sarežģīts. Sabiedrotie uzskatīja, ka viņš ir bijis nacistu atbalstītājs, jo bija palicis Vācijā. Viņi viņu tiesāja, bet galu galā nolēma, ka viņš ir nevainīgs. Viņam 1947. gadā atļāva atgriezties pie diriģēšanas. Lai gan viņš bija nevainīgs, cilvēkiem ASV viņš joprojām nepatika. Viņš grasījās diriģēt Čikāgas simfonisko orķestri, bet viņam neļāva, jo cilvēki par to bija sašutuši.
Pēc kara Furtvenglers sniedza daudzus veiksmīgus koncertus. Viņš joprojām diriģēja Berlīnes filharmoniķiem un citiem slaveniem orķestriem Eiropā. Savas karjeras slavenāko koncertu Furtvenglers sniedza 1951. gadā. Tajā gadā viņš diriģēja Bēthovena 9. simfoniju Baireitas festivālā. Tā bija pirmā reize kopš kara beigām, kas notika pirms sešiem gadiem. Daudzi saka, ka šis koncerts bija lieliskākais mūzikas koncerts vēsturē. Furtvenglers beidzot nomira 1954. gadā 68 gadu vecumā.
Mūzikas stils
Furtvengleram bija ļoti neparasts diriģēšanas veids. Viņa kustības ar diriģenta pulti bija ļoti neveiklas un raustošas. Daži cilvēki teica, ka viņš diriģējot izskatījās "kā marionete uz auklas". Viņam ļoti bieži patika palēnināt un paātrināt mūziku. Furtvenglers uzskatīja, ka mūzikā ir kas vairāk nekā tikai notis partitūrā. Viņš uzskatīja, ka izpildītāja uzdevums ir padarīt katru priekšnesumu īpašu. Tas nozīmēja, ka dažādos koncertos viņš bieži vien vienu un to pašu skaņdarbu atskaņoja ļoti atšķirīgi. Tomēr pat tad, kad viņš mainīja skaņdarba atskaņošanas veidu, mūzika tika uzskatīta par ļoti skaistu. Viņam nepatika diriģenti, kuri vienkārši atskaņoja notis uz lapas, neko īpašu ar mūziku nedarīja.
Būdams jaunāks diriģents, Furtvenglers atskaņoja daudzu dažādu komponistu mūziku. Tomēr, kļūstot vecāks, viņš parasti atskaņoja tikai izcilo vācu komponistu mūziku. Daži no viņa iecienītākajiem bija Bēthovens, Brāmss, Brukners un Vāgners.
Ieraksti
Furtvenglers nav veicis daudz ierakstu studijās. Ierakstīšanas tehnoloģija tolaik vēl bija ļoti jauna, un sākumā tā nebija piemērota garu klasisko skaņdarbu ierakstīšanai. Tomēr daudzi Furtvenglera koncerti tika ierakstīti, īpaši Otrā pasaules kara laikā un pēc tā. Mūsdienās cilvēki uzskata, ka tie ir vieni no visu laiku labākajiem ierakstiem. Viens no šiem ierakstiem ir viņa slavenais koncerts Baireitā 1951. gadā.
