Ludviga van Bēthovena 9. simfonija d-moll op. 125 (Kora simfonija) ir viens no slavenākajiem un ietekmīgākajiem klasiskās mūzikas darbiem. Tā izceļas ar to, ka pēdējā daļā pirmo reizi liela mēroga simfonijā tiek izmantots koris un solo balsis kopā ar orķestri, — risinājums, kas radikāli paplašināja simfoniskā žanra robežas. Simfonija parasti ilgst vairāk nekā stundu, un tās plašums, dramatiskums un idejiskais saturs padara to par vienu no mūzikas vēstures monumentālākajiem skaņdarbiem.
Simfonija ir skaņdarbs orķestrim, taču šajā gadījumā orķestra kopā ar solišķiem un kori izmantošana padara to par īpašu veikumu. Bēthovens sarakstīja deviņas simfonijas; šī, pēdējā no viņa sarakstītajām, ir unikāla ar kora iesaisti. Pēdējā daļā piedalās četri solisti (soprāns, alts, tenors un bass)) un koris. Orķestra sastāvu veido plašs pūšaminstrumentu, stīgu, timpānu un papildus instrumentu komplekts, kas nodrošina gan dramatisku spēku, gan smalku krāsu nianses. Tā kā darba formāts un mērogs bija neparasti, simfonija sākotnēji tika uztverta kā ārkārtīgs jaunums savas laikmeta publikai.
Simfonijai ir četras daļas. Pirmā daļa ir raksturīga sonātes formai (sonātes formā) — tajā attīstās tematiskā materiāla kontrasts un dramatiskā rekapitulācija. Otrā daļa ir sparīgs scherzo, bet trešā daļa ir lēnā daļa (Adagio) — plaša, lyriciskas rakstura tēma un variācijas, kurā Bēthovens strādā ar melodiju un harmoniskām krāsām. Pēdējā daļa ir visiekļaujošākā un netradicionālā: tur parādās koris un solo balsis, un skaņdarba centrālā ideja tiek izteikta ar dzejnieka vārdiem.
Par pēdējās daļas tekstu Bēthovens izvēlējās Frīdriha Šillera dzeju Oda priekam (Ode an die Freude, angļu: Ode to Joy). Šillera dzejolis, kas pirmreiz tika publicēts 1785. gadā, sludina cilvēku draudzību, brālību, mieru un kopīgas cilvēces vērtības — tēmas, kas vēlāk kļuva par svarīgu idejisku fonu Eiropas kultūras attīstībā. Bēthovens šī teksta izmantošanu traktēja kā ideālu instrumentu, lai paustu universālu cilvēces vienotības vēstījumu, ko muzikāli attīsta un dramatizē visā simfonijas gaitā.
Pēdējās daļas galvenā melodija, ko dzied ar vārdiem "Freude, schöne Götterfunken, Tochter aus Elysium", ir starptautiski atpazīstama. Šīs melodijas fragmenti ir viegli iegaumējami — pirmajā tematiskajā daļā izmantotas tikai piecas notis — tāpēc to bieži spēlē un mācās arī bērni. Kad motīvs simfonijā skan pirmo reizi, to sāk stīgu instruments — čelli un kontrabasi — un vēlāk melodija pāriet pie balsīm un pilnas orķestrācijas, radot grandiozu kulmināciju.
Šī simfonija guva gan sajūsmas, gan diskusiju vilni. Pirmatskaņojums notika 1824. gada 7. maijā Vīnē (Kärntnertortheater), un Bēthovens to diriģēja, lai gan jau bija nedzirdīgs. Slavenais stāsts vēsta, ka pēc beigām publika ilgi aplaudēja, bet Bēthovens, nespēdams dzirdēt, sākumā bija domājis, ka atskaņojums beidzies klusi; kāds solists viņu pagriezis pret skatītājiem, lai viņš redzētu sajūsmas aplausus (publika), ko viņš pats vairs nedzirdēja.
Simfonijas idejiskais saturs un inovatīvais formāts ir ietekmējis vēlākās paaudzes komponistus — radās jaunas tradīcijas kora un orķestra integrācijā, kā arī choral-symphonic žanra attīstībā. 1972. gadā "Oda priekam" tika pieņemta par Eiropas "valsts himnu", — tas apliecina dzejas un melodijas simbolisko nozīmi kā vienojošu Eiropas ideju izteicēju. Par oficiālo simfonijas aranžējumu orķestrim ir zināms arī Herberts fon Karajans veidotais variants, kas plaši izpildīts ierakstos un koncertos.
Bēthovens ar Šillera tekstu interesējās jau ilgu laiku. Viņa darba gaita bija pakāpeniska: 1817. gadā viņš sāka rakstīt simfonijas pirmo un daļēji otro daļu (1817. gadā), bet 1822. gadā viņš pieņēma lēmumu iekļaut simfonijā Šillera dzejoli (1822. gadā). Lielāko daļu pārējo daļu viņš pabeidza 1823. gadā un 1824. gadā (1823. gadā, 1824. gadā), un pirmatskaņojums notika 1824. gada maijā. Darbs guva tūlītēju ievērību, tomēr kritiķu un klausītāju reakcijas bija dažādas: vieni slavēja drosmīgo jauninājumu un idejisko spraigu saturu, citi bija pārsteigti par valodas un formas saplūšanu simfoniskajā konstrukcijā.
Šodien Bēthovena 9. simfonija paliek par bieži atskaņotu, ierakstītu un interpretētu darbu. Tā tiek lietota gan koncertos, gan svinīgos pasākumos, dažkārt arī politiskos un kultūras notikumos kā miera un vienotības simbols. Pēdējās daļas teksts un melodija ir kļuvuši par universālu kultūras mantojuma daļu, kas turpina iedvesmot komponistus, izpildītājus un klausītājus visā pasaulē.
