Opus vai saīsinātā forma op. pēc skaņdarba nosaukuma norāda — "darbs" un tam seko numurs, kas mēģina identificēt konkrēta komponista darbu sarakstā. Piemēram, kad komponists publicē vai apzīmē savu pirmo izdotu darbu, tas var iegūt apzīmējumu "opus 1" (op. 1), nākamajam — "op. 2" utt. Opusa numurs ļauj ātri norādīt uz konkrētu darbu starp daudziem cita paša komponista skaņdarbiem.

Ko parāda opusa numurs un kā to lieto

Opusa numurs parasti kalpo kā identifikators. Bieži sastopami valodas un izteiksmes veidi ir op., Op. vai pilns vārds opus. Dažreiz vienam opusam pievieno arī darba kārtas numuru, piemēram, op. 10 nr. 1 (op. 10 No. 1), ja komponists vai izdevējs vienā opusā grupējis vairākus skaņdarbus.

Vēsturiskais konteksts un ierobežojumi

Opusa numuriem nav absolūtas tiesības uz hronoloģijas atspoguļošanu. Aptuveni līdz 18. gadsimta beigām opusu numurus parasti piešķīra tikai izdotajiem darbiem, tātad neizdotie vai vēlāk atrastie darbi var palikt bez opusa. Tāpat izdevēji reizēm pašrocīgi piešķīra numurus, kas var neatbilst sacerēšanas secībai vai komponista nodomam.

Piemēri un skaidrojumi

Mūzikas vēsturē ir daudz piemēru, kas parāda opusa numuru ierobežojumus. Bēthovens sarakstīja daudz klavieru sonātu. Piemēram, divas viņa sonātes, kas ir As mažorā, ir apzīmētas ar dažādiem opusa numuriem — op. 26 (agrāks raksts) un op. 110 (vēlāk sacerētā). Tas demonstrē, ka opusa numurs var dot aptuvenu laika rādītāju, bet nebūt ne vienmēr precīzi norāda sacerēšanas secību vai komponista attīstības stadiju.

Alternatīvas katalogu sistēmas

Kad opusa numuru nav vai tie ir neskaidri, muzikologi izveido plašākas katalogu sistēmas, lai sakārtotu un identificētu komponistu darbus:

  • Mocarts: viņa darbu katalogu izveidoja Kēhels — tāpēc lieto K numurus (piem., K. 183). Mocarta darbiem nav opusa numuru, tāpēc K-numerācija sniedz pilnīgāku pārskatu.
  • Bahs: bieži tiek izmantots BWV (Bach-Werke-Verzeichnis).
  • Haidns: Hoboken kataloga saīsinājums Hob. atšķir viņa darbus.
  • Šūberts: viņa darbus katalogizēja Deutsch (D.).

Šādas sistēmas palīdz atšķirt līdzīgus nosaukumus (piem., divas simfonijas g moll ar dažādiem kataloga numuriem) un sniedz skaidru referenci pētniekiem, izpildītājiem un klausītājiem.

Speciāli marķējumi un izņēmumi

  • Op. posth. — apzīmē "posthumous" (pēckomerciālais / izdots pēc komponista nāves) darbus.
  • WoO (Werke ohne Opus) — darbi bez opusa numura, bieži lieto, runājot par Bēthovena vai citu komponistu neskaitītajiem darbiem.
  • Dažiem komponistiem opusa numuri piešķirti nekonsekventi, vai arī viens opuss aptver vairākus atsevišķus skaņdarbus.

Jēdzieni latīņu un angļu valodā

Vārda "opus" daudzskaitlis latīņu valodā ir opera. Angliski biežāk lieto opuses kā daudzskaitli, jo latīņu forma opera angļu valodā jau tiek izmantota ar citu nozīmi (operas kā žanrs), kas var radīt neskaidrības. Latīņu frāze magnum opus nozīmē "lielais darbs" — mākslinieka vai rakstnieka nozīmīgākais vai labākais darbs.

Kā pareizi norādīt opusu

Parasti lieto formu op. vai Op. pirms numura, piemēram, op. 26 vai Op. 110. Ja opuss satur vairākus darbus, norāda arī numuru šajā opusā: piemēram, op. 10 Nr. 1. Ja darbs nav izdotas vai ir pēcnāves izdevums, to var apzīmēt kā op. posth. vai ar attiecīgo kataloga saīsinājumu (K., BWV, D., Hob. u. c.).

Kopsavilkums

Opusa numurs ir noderīgs rīks mūzikas darbu identifikācijai, tomēr tas nav ideāls laika vai sacerēšanas secības rādītājs. Lai pilnībā saprastu, kurā vietā komponista mūzikas dzīvē atrodas konkrēts darbs, bieži izmanto papildu katalogu sistēmas un muzikoloģiskus pētījumus. Vārds opus tiek lietots arī plašākā nozīmē, apzīmējot mākslinieka darbus kopumā, un latīņu izteiciens magnum opus apzīmē autoram vissvarīgāko darbu.