As-dur (A♭) jeb As-dur ir mažora skala, kas sākas ar As (A♭). Tā skaita tonālo skalas piezīmju loku: As, B♭, C, D♭, E♭, F, G, As. Atslēgas paraksts satur četras bemolus: B♭, E♭, A♭ un D♭.

Tās relatīvais minors ir f-moll, un tās paralēlais minors ir b-moll.

Piezīme: paralēlais minors As-dur tonācijā praktiski ir As-moll (A♭m). As-moll notāciju bieži izvairās rakstīt (tai būtu septiņi bemoli), tāpēc reizēm izmanto enharmonisko ekvivalentu Gis-moll (G♯m). Tekstā augstāk saglabāta oriģinālā saite uz b-moll, kas var būt kļūdaina kontekstā ar paralēlo minušu terminoloģiju.

Skalas raksturojums un noskaņa

As-dur parasti tiek raksturota kā silta, maiga un liriska tonalitāte — tā labi noder balādēm, liriskiem solo instrumentiem un romantiskai kamermūzikai. Tās plašā, apzināti silta krāsa rodas no četru bemolu kombinācijas, kas mīkstina augšējos reģistrus un veicina „samtainu” tembru.

Vēsturiska un praktiska piezīme

Orķestrālajā praksē As-dur reizēm rada tehniskas problēmas, piemēram, ar timpānu pārregulēšanu starp daļām, ja pirmās daļas un nākamās daļas tonalitātes prasa dažādas timpānu pamata notis. Tāpat As-moll (paralēlā mazinora) rakstīšana ar septiņiem bemoliem ir nepraktiska, tāpēc komponisti bieži izvēlas enharmoniski ekvivalentu risinājumu.

Komponistu izmantošana un piemēri

As-dur ir izmantota dažādos laika periodos un stilos. To bieži izmantoja Francs Šūberts un vēlāk romantisma laikmeta komponisti, jo tonalitāte labi iederas dziedāmām melodijām un bagātīgām harmoņām. Dažādas avotu formulācijas par to, kurus komponistus var saukt par «visbiežāk» As-dur lietotājiem, var atšķirties.

Ir vērts pieminēt dažus labi zināmus piemērus un atsauces:

  • Edvarda Elgara Simfonija Nr. 1 ir komponēta As-dur — tā ir viena no pazīstamākajām simfoniskajām darbu piemēriem šajā tonācijā.
  • Bēthovena 5. simfonijas (c-moll) lēnā daļa patiešām atšķiras tonāli — tā pāriet uz As-dur, kamēr pirmajā daļā timpāni ir noskaņoti uz c un g, kas rāda praktiķu ierobežojumus ar timpānu pārregulēšanu starp daļām.
  • Daudzi romantisma laikmeta komponisti izvēlējās As-dur saglabāt lirisku raksturu solo klavierdarbiem un orķestrālām lēnām daļām.

Citas Vasarīgas vai vēsturiskas piezīmes no avotiem un mūzikas teoretiskām atsaucēm (saglabājot oriģinālās saites tekstā): Šarls Marijs Vidors ( Charles-Marie Widor ) ir izteicies par As-dur kā piemērotu tonalitāti flautas mūzikai. Par citām konkrētām frāzēm tekstā, piemēram, attiecībā uz Frederika Šopēna darbiem vai Domeniko Skarlatti piezīmēm, avotu formulējumi dažādās publikācijās var atšķirties un dažkārt satur interpretācijas kļūdas; konkrētas apgalvojuma precizitātei ieteicams pārbaudīt primāros mūzikas izdevumus vai kritiskos izdevumus.

Kāpēc zināt atslēgas?

Izpratne par tonālo raksturu, parakstu un prakstiskajām sekām (piem., instrumentu noskaņojums, partitūras lasāmība) palīdz mūziķiem un klausītājiem labāk saprast, kā un kāpēc komponisti izvēlas konkrētas tonalitātes, kā arī skatīt to ietekmi uz skaņu krāsu un izpildījumu praksi.

Ja vēlaties, varu pievienot konkrētu slavenu skaņdarbu sarakstu As-dur, ar precīzām norādēm un izpildījumu vai notu izdevumu atsaucēm.