B-moll: definīcija, tonālā signatūra, relatīvais mažors un piemēri
B-moll: skaidra definīcija, tonālā signatūra (piecas alterācijas), relatīvais mažors D‑dur, muzikālie piemēri un Čaikovska emocionālā interpretācija — viss vienā rakstā.
B-moll jeb b-moll ir moll skala, kuras pamatnoti balstās uz balsi B. Tās tonālajā signatūrā ir divi ♯ — F♯ un C♯ (t.i., F# un C#). B-moll dabiskā (natural) skalā notis ir: B, C♯, D, E, F♯, G, A. Harmonisks variants paceļ septīto pakāpi (A → A♯), bet melodiskā moll skalā uz augšu paceļ sestā un septītā pakāpe (G → G♯ un A → A♯), lejup atgriežoties pie dabiskā moll formas.
Tās relatīvais mažors ir D-dur, bet paralēlais mažors ir B-dur. Tās enharmoniskais ekvivalents ir asis moll. (Precizējums: teorētiski B-moll var tikt uzskatīts par enharmonisku C♭-mollu — šāda rakstība tomēr ir reta, jo C♭-moll prasa daudz b-atslēgas un bieži nav praktiska.)
Raksturojums un raksturojuma uztvere
B-moll bieži tiek asociēts ar noslēpumainu, melanholisku vai dramatisku noskaņu — tāpēc to dažkārt dēvē par "tumšo" taustiņu. Komponisti un klausītāji šai tonalitātei piešķir spēcīgas emocionālas krāsas, kas piemērota gan klusai pārdomai, gan plašiem orķestra izteiksmības kontrastiem. Čaikovskis ir teicis, ka viņa 4. simfonijas 2. daļas obojas solo b-moll ir "sajūta, kas rodas, kad esi pilnīgi viens".
Harmonija — galvenie akordi un funkcijas
Dabiskajā B-moll:
- i — Bm (B, D, F♯)
- ii° — C♯dim (C♯, E, G)
- III — D (D, F♯, A)
- iv — Em (E, G, B)
- v — F♯m (F♯, A, C♯) (harmoniskajā mollā parasti tiek lietots F♯ major kā V — F♯, A♯, C♯)
- VI — G (G, B, D)
- VII — A (A, C♯, E)
Harmonisks moll (paceļot septīto pakāpi) ļauj veidot spēcīgu dominantes akordu (F♯ major vai F♯7), kas stiprina modālo kustību atpakaļ uz tonic (Bm).
Praktiskie un vēsturiskie aspekti
Vēsturiskās pūšaminstrumentu tehnika ietekmēja tonālumu izvēli komponistu darbā. Piemēram, vecais bezvārpstu rags nespēja viegli spēlēt b-moll bez īpašiem grozījumiem vai papildinstrumentiem, tāpēc 18. gadsimtā šajā taustiņā sastopami ierobežoti piemēri. Faktiski viens no retiem 18. gadsimta piemēriem minams kā modulācija Franča Krommera Concertino D mažorā, op. 80, pirmajā menuetā.
Piemēri mūzikā
B-moll ir izmantots daudzos ievērojamos darbos, tai skaitā oratorijās un simfonijās, kur nepieciešama dziļa emocionālā krāsa. No slavenajiem piemēriem var minēt J. S. Bacha "Mass in B minor" (BWV 232) kā monumentālu liturģisku darbu un P. I. Čaikovska VI simfoniju ("Patētiskā") — šī simfonija ir rakstīta B-mollā. Tāpat daudzi romantiķi un vēlākie komponisti izmantoja B-mollu, lai izveidotu introspektīvus vai dramatiskus momentus.
Kopsavilkums
B-moll ir tonalitāte ar divām ♯ zīmēm tonālajā signatūrā (F♯, C♯), kuras skaņu krāsa bieži tiek raksturota kā tumša, noslēpumaina vai skumja. Tā nodrošina plašu harmonisku un izteiksmes iespēju klāstu — no intīmiem solo fragmentiem līdz grandiozām orķestra kulminācijām — un tā ir bijusi nozīmīga izvēle daudziem lieliem māksliniekiem visos stilos un laikmetos.
Klasiskajā mūzikā
- Frederika Šopēna Klaviersonāte Nr. 2, Noktirne op. 9 Nr. 1 un Scherzo Nr. 2
- Sergeja Rahmaņinova Klaviersonāte Nr. 2
- Dmitrija Šostakoviča 13. simfonija
- Pētera Čaikovska 1. klavierkoncerts
- Pētera Čaikovska Marša vergs
- Sera Viljama Valtona 1. simfonija
Populārajā mūzikā
- "Part-Time Lover" - Stevie Wonder
- "Cannonball (Damien Rice dziesma)" - Damien Rice
- Visas astoņas The Raveonettes albuma Whip It On dziesmas ir b-moll tonalitātē. Sune Roza Vāgnere (Sune Rose Wagner) teica, ka "jo Šostakoviča Simfonija Nr. 13 bija b moll."
| · v · t · e Diatoniskās gammas un taustiņi | |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
|
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Tabulā ir norādīts skaņu skaņu skaits katrā skalā. Mīnusa skalas rakstītas ar mazajiem burtiem. | |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kas ir b-moll?
A: B-moll ir moll skala, kuras pamatā ir b-balss. Tās signatūrā ir piecas līdzības, un tās relatīvais mažors ir D-dur, bet paralēlais mažors ir B-dur. Tās enharmoniskais ekvivalents ir A-smilts moll.
J: Kā varētu raksturot sajūtu, spēlējot b-moll?
A: Čaikovskis teica, ka 4. simfonijas otrās daļas obojas solo b-moll ir "sajūta, kas rodas, kad esi pilnīgi viens".
J: Kāpēc bija grūti spēlēt šajā tonalitātē uz vecajām bezvārpstu ragu stabules?
A: Vecajiem bezvārpstveida raģiem bija grūti viegli spēlēt b-moll to ierobežotā diapazona un tehnisko ierobežojumu dēļ.
J: Vai ir kāds 18. gadsimta mūzikas piemērs, kas rakstīts šai tonalitātei?
A: Vienīgais piemērs, kas atrodams 18. gadsimta mūzikā, ir modulācija Franča Krommera Concertino D mažorā, op. 80, pirmajā menuetā.
J: Ko nozīmē enharmoniskā?
A.: Enharmonija apzīmē divas notis ar dažādiem nosaukumiem, bet vienādu augstumu, piemēram, cis un d. Šajā gadījumā bis-moll enharmoniskais ekvivalents ir as-moll.
J: Vai ir vēl kāds cits veids, kā aprakstīt, kāda ir sajūta spēlēt šajā taustiņā?
A: Izņemot Čaikovska aprakstu, nav cita konkrēta veida, kā aprakstīt, kāda ir sajūta spēlēt šajā tonalitātē, jo katrs mūziku uztver atšķirīgi.
Meklēt