Es-moll (E♭ mūzikas tonācija): definīcija, īpašības un slaveni skaņdarbi
E♭ moll (latviski bieži rakstīts arī kā Es‑moll) ir mūzikas tonācija, kuras pamattonis ir E♭ (Es). Tā ir viena no moll‑skālām un raksturojas ar sešām bemoliem tonālajā signatūrā.
Tonālās īpašības
Tonālā signatūra: bemoli B♭, E♭, A♭, D♭, G♭ un C♭ (kopā 6 bemoli).
Natūrālā (dabiska) E♭ moll: E♭ – F – G♭ – A♭ – B♭ – C♭ – D♭ – E♭.
Harmoniskā forma: pēdējais pakāpens (septima) tiek paaugstināts no D♭ uz D (tātad E♭ – … – C♭ – D – E♭), kas nodrošina spēcīgāku dominantes (B♭) funkciju.
Melodiskā forma: parasti augšupceļā tiek paaugstinātas sestā un septītā pakāpe (C♮ un D♮), lejupceļā atgriežoties pie natūrālās skalas.
Attiecības ar citām tonācijām
- Relatīvais mažors: G♭ dur (G‑flat major). (Tekstā redzamais saite G-dur saglabāta no oriģināla; jāņem vērā, ka relatīvais mažors E♭ mollai ir ar vienu alterāciju mazāk — G♭ dur.)
- Paralēlais mažors: E♭ dur.
- Enharmoniskais ekvivalents: D♯ moll (pareizāk runājot, E♭ moll ir enharmoniski ekvivalents D♯ mollai).
Harmonisks raksturojums un skaņa
E♭ moll bieži tiek uztverts kā tumšs, dramatiskas vai noslēpumains tonis. Šo krāsu izmanto gan romantiskajā mūzikā, gan vēlākos stilos, lai radītu melanholisku vai noslēpumainu noskaņu. Tonācijas bagātība ar bemoliem rada specifisku harmonisko nokrāsu, kuru raksturo zemāka, tumšāka „krāsa” salīdzinājumā ar mollām ar mazāk izteiktiem bemoliem.
Prakse un aranžēšana
Orķestra literatūrā E♭ moll nav pārāk bieži sastopama — daļēji tāpēc, ka signatūra ar sešiem bemoliem var apgrūtināt dažu instrumentu spēli un lasīšanu. Līdz ar to aranžētāji un diriģenti dažkārt izvēlas transponēt partitūras uz ērtāku taustiņu, lai atvieglotu nošu lasīšanu vai nodrošinātu plūdenāku skanējumu. Taču klaviermūzika un solo instrumentu darbi šajā tonācijā saglabā savdabīgu krāsu, ko komponisti apzināti izmanto.
Piemēri un repertuārs
Vairāki komponisti ir izmantojuši E♭ moll, lai radītu specifisku emocionālu efektu; dažreiz darbi šajā tonācijā tiek minēti vai arī tiek izmantotas tās enharmoniskās formas. No oriģinālā teksta minētajiem piemēriem:
- J. S. Bachs "Labi temperētā klavierspēle" (Well‑Tempered Clavier) ietver darbus, kas rakstīti E♭ mollā; atsevišķas redakcijas un izpildījumi var rādīt enharmoniskas variācijas vai pārrakstījumus citās formās.
- Padomju laikmeta komponistu repertuārā ir sastopamas simfoniskas partitūras un skaņdarbi E♭ mollā; kā minimums to ir izmantojuši dažādi autori no šī reģiona — oriģinālā pieminēti Prokofjevs, Ešpai, Jānis Ivanovs (Ceturta simfonija "Atlantis", 1941), Ovčiņņikovs un Mjaskovskis.
- Rachmaninov un citi romantiskā/posma komponisti raksturoja intīvas, tumšas noskaņas skaņdarbos, kas dažkārt tiek saistītas ar E♭ mollu.
- Arī daži džeza standarti un mūsdienu instrumentālās kompozīcijas izmanto E♭ moll vai tās enharmoniskās ekvivalentes, lai radītu melanholisku vai noslēpumainu atmosfēru — oriģinālā minēti tādi gabali kā "'Round Midnight" un "Take Five" kā piemēri repertuāram, kuros dominē tumšākas tonācijas krāsas.
- Gustava Mālera mantojums un oratoriskā repertuāra fragmenti reizēm sākas ar ievadiem vai momentiem E♭ mollā; līdzīgi arī citu lielu formu (piem., oratoriju) ievadi var lietot šo tonāciju, lai uzburtu īpašu noskaņu — oriģinālā ir norāde uz Bēthovena oratoriju (saite oriģinala), kur šāda tumša ievada iezīme tiek pieminēta.
Piezīme: dažās mūzikas izpildes tradīcijās tiek izmantoti enharmoniski vai transponēti varianti (piem., D♯ moll), kā arī dažādu laiku redakcijas var norādīt atšķirīgas tonālās apzīmēšanas. Tāpēc raksturojumā un repertuāra minējumos dažreiz sastopami atšķirīgi apzīmējumi.
Kopsavilkums
- E♭ moll ir tonācija ar sešām bemoliem, kas sniedz tumšu, biezas harmonijas un melanholisku noskaņu.
- Tā ir vairāk izplatīta klaviermūzikā un kamermūzikā; orķestriem tās praktiskā izmantošana prasa rūpīgu aranžējumu vai reizēm transponēšanu.
- Komponisti izmanto E♭ moll, lai sasniegtu emocionālu intensitāti, dramatismu un noslēpumainību — īpaši romantiskajā un 20. gadsimta repertuārā.
Skalas un taustiņi
| · v · t · e Diatoniskās gammas un taustiņi | |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
|
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Tabulā ir norādīts skaņu skaņu skaits katrā skalā. Mīnusa skalas rakstītas ar mazajiem burtiem. | |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir E-minors?
A: E-minors, pazīstams arī kā E♭moll, ir minorā skala, kuras pamatā ir E-balss nots. Tās tonālajā signatūrā ir sešas līdzības.
J: Kāds ir E-minora relatīvais mažors?
A: E-balsim minoram radniecīgais mažors ir G-dur.
J: Kāds ir E-minoram paralēlais mažors?
A: E-balsim minoram paralēlais mažors ir E-balsim mažors.
J: Kāds ir šīs tonalitātes enharmoniskais ekvivalents?
A: Šīs tonalitātes enharmoniskais ekvivalents ir d-moll.
J: Vai šo taustiņu bieži izmanto orķestra mūzikā?
A: Šo taustiņu orķestriskajā mūzikā izmanto reti, parasti tikai modulācijai starp citām taustiņu kombinācijām.
J: Vai ir kādi slaveni skaņdarbi, kas sarakstīti šajā tonalitātē?
A: Jā, daži slaveni skaņdarbi, kas rakstīti šajā tonalitātē, ir Johana Sebastiāna Baha Prelūdija Nr. 8 no viņa "Labi temperētā klavierspēles" 1. grāmatas, Prokofjeva 6. simfonija, Rahmaņinova "Elegija" op. 3 Nr. 1 un ֹtudes Tableaux op. 39 Nr. 5, džeza mūziķu "'Round Midnight" un "Take Five", Bēthovena oratorija "Kristus uz Eļļas kalna" un Gustava Mālera Astotās simfonijas otrā daļa.
