G-dur: mažora skala, taustiņparaksts un relatīvais E-moll

G-dur: uzzini mažora skalas īpašības, sešu taustiņparakstu, relatīvo E-moll, paralēlo un enharmonisko ekvivalentu F-dur — teorija, vēsture un piemēri.

G-dur ir mažora skala, kuras pamattonis ir G. G-dur skalas pamatpieejas notis ir G – A – H – C – D – E – F♯ – G (latviešu notācija: G, A, H, C, D, E, F♯, G). Tās taustiņparakstā ir viena # (F♯), kas nozīmē, ka visas F notis parasti tiek atzīmētas kā F♯.

Skalas un akordu funkcijas

G-dur galvenās skalas pakāpes un tām atbilstošie triādi (pamatakordi) ir:

• I (tonika) — G dur (G–H–D)
• ii — A moll (A–C–E)
• iii — H moll (H–D–F♯)
• IV — C dur (C–E–G)
• V — D dur (D–F♯–A)
• vi — E moll (E–G–H)
• vii° — F♯ samazinātais (F♯–A–C)

Relatīvais un paralēlais molls

Tā relatīvais moll ir E-balss moll (E-moll), jo abām mērogām ir vienāds taustiņparaksts (viena # — F♯). Paralēlais moll ir G-moll (G-mollā tonikā ir G, bet taustiņparaksts atšķiras — G-mollā parasti ir divi bemoli: B♭ un E♭, atkarībā no formas).

Taustiņparaksts, enharmonika un transponēšana

G-dur taustiņparakstā ir tikai viens # (F♯). Pretstatā samainītai informācijai, G-dur nav enharmoniski ekvivalents F-dur — enharmoniskas ekvivalences parasti attiecas uz toņiem kā F♯-dur un G♭-dur, nevis uz G-dur. (Piemēram, F♯-dur ir enharmoniski līdzvērtīgs Ges-dur.)

Ja jātransponē mūzika priekš B♭ transponējošiem instrumentiem (piem., saksofons B♭, trompete B♭), jāņem vērā, ka šie instrumenti skan par lielu secību (sekundi) zemāk par to, kas ir rakstīts. Tātad, ja koncerttonalitāte ir G-dur, B♭ instrumenta partija parasti tiek rakstīta A-durā (vienu tonu augstāka), lai instruments izpildītu koncertā dzirdamo G-duru.

Raksturojums un izmantošana

G-dur tradicionāli tiek raksturots kā gaišs, optimistisks, pastorāls tonis. Tas ir ērts vijoles un citu stīgu instrumentu repertuāram, jo daudzām stīgu vijolēm atvērtas stīgas sakrīt ar G, D, A un E — tāpēc G-dur bieži sastopams līdzsvara un skanīguma dēļ.

G-dur ir plaši izplatīts dažādos žanros: klavierdarbi, kamermūzika un orķestra skaņdarbi. Piemēram, daudzos klavierdarbos to izmantoja komponisti kā Šopēns un Šūberts. G-dur parādās gan solomūzikā, gan simfoniskā repertuārā; austriešu komponists Gustavs Mālers dažās savās simfonijās (piem., 4. simfonija) izmantoja G-duru. G-dur ir arī plaši pārstāvēts klasiskajā repertuārā (Haydn, Mozart, Beethoven u.c.).

Noderīgas piezīmes

• Ja mācāties pavadījumu vai analīzi, atcerieties, ka E-moll ir relatīvais molls un to bieži izmanto kā svārstību punktu G-durā.
• Praktiski, G-dur ir labs taustiņš, lai strādātu ar stīgu ansambļiem un flautu/vijoļu kombinācijām, pateicoties labajai līdzsvarotībai starp lētticamiem un akcentētiem toņiem.
• Ritinot taustiņparakstus pie piecu piecu apļošanas (Circle of Fifths), G-dur atrodas tieši pēc C-dur un pirms D-dur, un tam ir viens uzlabojums (#).

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir G-dur?

J: Kāds ir G-dur relatīvais moll?

J: Kas ir G-dur paralēlais minors?

J: Kāds ir G-dur enharmoniskais ekvivalents?

J: Kāpēc komponistam, rakstot mūziku b-bass instrumentiem, būtu jāizmanto G-bass, nevis fis pamatparaksts?

J: Vai ir kāds īpašs skaņdarbu veids, ko parasti raksta Lielajā Ģ mažora tonī?

J: Kurš bija pazīstams ar to, ka savās simfonijās izmantoja G-dur?

Meklēt pēc burta