A mažors (vai A taustiņš) ir mažora skala, kuras pamatnots ir A. Tās taustiņparakstā ir trīs asas notis: F♯, C♯ un G♯. A-mažora skaļkopa bieži tiek raksturota kā skanīgi spoža un siltā noskaņā.
Pamatinformācija
- Skala: A – B – C♯ – D – E – F♯ – G♯ – A.
- Pamataakordi: tonika A, subdominanta D, dominanta E.
- Relatīvais minors: f-moll — precīzāk runājot, tas attiecas uz fīs-moll (F♯ moll), kas dalās ar to pašu taustiņparakstu.
- Paralēlais minors: A-moll (a-moll).
Teorētiskas īpatnības
A mažorā, tāpat kā citās mažora tonalitātēs ar asiem notiem, ir jāievēro diatoniskās funkcijas un iespējamie ārpus-taustiņa akcidenti (piem., B♭). Dažos teorētiskos pārskatos tiek minētas specifiskas problēmas, kas saistītas ar akordu veidošanu vai modifikācijām. Piemēram, neapolitānā (Neapolitan) akorda izmantošana prasa ieviešanu ārpus taustiņa notācijās — parasti si bemols (B♭) — kas ir raksturīgs akcidents, nevis diatoniska skaņa. 2 ^ {\displaystyle {\hat {2}}}
Repertuārs un piemēri
A mažorā ir vairāk pazīstamu darbu nekā daudzās citās asajās tonalitātēs. Starp ievērojamām simfonijām un koncertiem, kas rakstīti šajā taustiņā, ir:
- Bēthovena 7. simfonija (A mažorā) — enerģiska, ritmiska un gaiša kompozīcija, kas bieži asociējas ar triumfu un dzīvīgumu;
- Bruknera 6. simfonija — romantiska un monumentāla rakstura piemērs A mažorā;
- Mendelszona 4. simfonija
- Mocarta Klarnetes koncerts un Klarnetes kvintets — Mocarts bieži izmantoja klarnetes tieši A mažorā, jo tas labi der A klarnetei.
Kamermūzika un instrumentu īpašības
A-dur tiek daudz lietots kamermūzikā. Piemēram, Johanness Brāmss, Sezārs Franks un Gabriels Forē ir rakstījuši vijoļsonātes A mažorā. Daudzi vijolnieki atzīst A-dur par īpaši rezonējošu un "vijolei draudzīgu" tonalitāti; Pīters Kropers (Peter Cropper), runājot par Bēthovena Kreicera sonāti, teica, ka A-dur "ir vijolei vispilnīgāk skanošā tonalitāte".
Krāsa, noskaņa un vēsturiskās asociācijas
Saskaņā ar kristieša Frīdriha Frīdriha Daniela Šūbarta (Friedrich Daniel Schubart) teikto, A-dur ir taustiņš, kas ir piemērots "nevainīgas mīlestības apliecinājumiem, ... cerībai, ka, šķiroties, atkal redzēsim savu mīļoto; jaunības dzīvespriekam un paļāvībai uz Dievu." Šādas asociācijas atspoguļo tradicionālus estētiskos vērtējumus, kas saistīti ar konkrētām tonalitātēm.
Orķestra prakse
Kad orķestra mūzika ir A mažorā, timpāniem parasti tiek iestatīta A un E kvinta (tonika un dominanta), jo tas nodrošina stabilu rezonansi un harmonisku balstu zemākajā reģistrā. Lielākajā daļā citu taustiņu timpāņu toņu izvēle parasti izvietojas ceturtdaļu intervālā citādi, atkarībā no repertuāra prasībām.
Kopsavilkums
A mažors ir klasiski iecienīta tonalitāte, ko raksturo skanīga spožuma krāsa, trīs asas notis taustiņparakstā un plašs izmantojums gan orķestra, gan kamermūzikas repertuārā. Tā piedāvā ērtu skanējumu virknei instrumentu (īpaši vijolei un klarnetei) un ir bijusi mīļa daudziem komponistiem no klasikas līdz romantismam.
