G-moll ir moll skala, kuras pamatnota ir G (G naturāls). Naturalā (dabiskā) G-moll skala sastāv no notīm: G, A, B♭, C, D, E♭, F, G. Harmoniskajā mollā tiek pacelta septītā pakāpe — F → F♯. Retrospektīvā vai enharmoniskā pierakstā reizēm var sastapt arī divkāršo šķēlumu, taču tas nav parastā pieraksta daļa: double sharp.

Tonālā zīme

Tās tonālajā signatūrā parasti ir divi bemoli: B♭ un E♭ (tātad G-moll ir saistīta ar B♭-dur tuvumu pēc taustiņu zīmēm).

Relatīvā un citas attiecības

Tās relatīvais mažors ir B-dur — precīzāk, B♭-dur (B-flat major). Relatīvā mažora attiecība nozīmē, ka G-moll un B♭-dur dalās tajā pašā taustiņu zīmē (divi bemoli), bet to pamata notis atšķiras.

Skalas versijas

G-moll skalai ir trīs biežāk lietotās formas:

  • Dabiskā (natural) G-moll: G, A, B♭, C, D, E♭, F, G.
  • Harmoniskā G-moll: G, A, B♭, C, D, E♭, F♯, G — septītā pakāpe (F) tiek pacelta par pustonu, lai radītu spēcīgu dominantes (D) vajadzīgo tuvumu.
  • Melodiskā G-moll: ascendentē (uz augšu) bieži tiek paceltas gan sestā, gan septītā pakāpe: G, A, B♭, C, D, E, F♯, G; descendentē (uz leju) parasti atgriežas dabiskajā formā: G, F, E♭, D, C, B♭, A, G. Melodiskajā pierakstā nepieciešamības gadījumā izmanto akcidentāles (kaišus un bemolus), lai norādītu šīs pagaidu izmaiņas.

Lietojums, orķestrācija un transpozīcija

G-moll ir plaši izmantota tonalitāte klasiskajā un romantiskajā repertuārā — daudzas orķestra un kamermūzikas kompozīcijas ir rakstītas G-mollā (piemēram, Mozarta 40. simfonija ir G-moll). Tāpat G-moll bieži sastopama klaviermūzikā; Skrjabina un daudzi citi komponisti izmantoja mollu, tostarp G-moll, savos darbos.

Risinot orķestrāciju, jāpievērš uzmanība transponējošiem pūšaminstrumentiem. Orķestrējot klavierdarbu, dažkārt izvēlas transponēt mūziku, lai labāk sakristu ar instrumentu reģistriem vai tehnikas prasībām — reizēm dara to par pustonu vai veselu tonu uz augšu/uz leju, atkarībā no ērtības. Ja koncerttonalitāte ir G-moll, transponējot stīgu un perkusiju partijas bieži paliek koncertrakstā, bet B♭-instrumentu partijas (piem., B♭ klarnete, B♭ trompets) jāraksta par lielu sekundīti augstāk (t.i., viņu uzrakstītajam jābūt A-moll, lai skanētu G-moll), jo B♭ instrumenti skan par veselu tonu zemāk nekā rakstīts.

G-moll var parādīties arī kā pagaidu ģenerators modulācijām (modulāciju gadījumos) vai kā koloristiska izvēle, un aranžētāji to izmanto atkarībā no skaņas krāsas, ko vēlas panākt.

Notācijas un izdevumu atšķirības

Skalas melodiskā un harmoniskā versija parasti tiek norādīta ar akcidentālēm tieši notu līnijā, nevis ar atsevišķu taustiņu signatūru. Dažos izdevumos un partitūrās atzīmēšanas veidi var nedaudz atšķirties — piemēram, piecu asu (piecu #) taustiņu signatūras izvietojums bass (basa) taustiņā var tikt zīmēts nedaudz citādi: dažkārt augšējā rindā tiek novietots attiecīgais asis simbols (A asis vai atbilstošs pozicionējums), lai atbilstu izdevuma konvencijām. Tas ir papildinošs grafisks jautājums, un mūziķiem jāpievērš uzmanība konkrētā izdevuma notācijas praksei.