A♭-moll ir moll skala, kuras pamata tonika ir A♭. Tās tonālajā signatūrā ir septiņi bemoli (B♭, E♭, A♭, D♭, G♭, C♭, F♭).

Skala un toņi

Natūrālā A♭-moll skala: A♭ – B♭ – C♭ – D♭ – E♭ – F♭ – G♭ – A♭. Harmoniskajā A♭-moll skaitā tiek pacelts septītais pakāpes toņs, tāpēc G♭ kļūst par G♮ (A♭ – B♭ – C♭ – D♭ – E♭ – F♭ – G♮ – A♭). Melodiskajā mollā uzkāpšanas virzienā bieži tiek pacelti sestais un septītais pakāpes toņi (F♭ → F♮ un G♭ → G♮), bet lejā – atgriežas natūrālajā formā.

Relācija ar citiem toņiem

Tās relatīvais mažors ir C-dur (pareizāk — C♭-dur), bet paralēlais mažors ir A-dur (pareizāk — A♭-dur). Tā enharmoniskais ekvivalents ir G-smilts moll (G♯-moll). Tas nozīmē, ka skaņas augstumi ir enharmoniski vienādi, bet notācijas sistēma — atšķirīga.

Taustiņraksts un notācija

A♭-moll taustiņraksts satur septiņus bemolus: B♭, E♭, A♭, D♭, G♭, C♭ un F♭. Tā kā dažiem no šiem toņiem (piemēram, C♭ un F♭) nav bieži lietotas burtu formas, A♭-moll reizēm tiek uzskatīts par teorētisku vai mazāk ērtu pieraksta ziņā.

Dažās partitūrās A♭-moll taustiņraksts basa kļauss (basa knaģis) tiek rakstīts tā, ka F bemols (F♭) parādās uz otras līnijas no augšas; atkarībā no izdevuma un nošu rakstības tradīcijas flats var atrasties nedaudz atšķirīgā pozīcijā, tomēr secība un skaits paliek nemainīgs.

Enharmoniskā ekvivalence un izmantošana

A♭-moll tonalitāte mūzikā sastopas salīdzinoši reti, jo tās taustiņraksts prasa septiņus bemolus, kas sarežģī lasīšanu un izvadi. Biežāk komponisti un notu izdevēji izvēlas rakstīt enharmonisko ekvivalentu G-smilts moll (G♯-moll), kuras taustiņraksts ir vienkāršāks (pieci #). Tāpēc daudz mazāk ir darbu, kuru oriģinālais pieraksts ir A♭-moll, nekā to, kas ir pierakstīti kā G♯-moll.

Praktiski padomi

  • Ja sastopies ar A♭-moll partitūru, pievērs uzmanību C♭ un F♭ atzīmēm — tās var izraisīt pārmērīgu enharmonikumu, ja mēģini transponēt vai analizēt bez uzmanības.
  • Analizējot harmonijas, iesakāms apsvērt arī G♯-moll kā alternatīvu pierakstu, ja mērķis ir vienkāršāka notācija vai izpildījums.