A♭-moll — definīcija, taustiņraksts un enharmoniskā ekvivalence (G♯-moll)
A♭-moll: skaidra definīcija, taustiņraksts, enharmoniskā ekvivalence ar G♯-moll, retā izmantošana un partitūru īpatnības — viss, kas jāzina par šo moll tonalitāti.
A♭-moll ir moll skala, kuras pamata tonika ir A♭. Tās tonālajā signatūrā ir septiņi bemoli (B♭, E♭, A♭, D♭, G♭, C♭, F♭).
Skala un toņi
Natūrālā A♭-moll skala: A♭ – B♭ – C♭ – D♭ – E♭ – F♭ – G♭ – A♭. Harmoniskajā A♭-moll skaitā tiek pacelts septītais pakāpes toņs, tāpēc G♭ kļūst par G♮ (A♭ – B♭ – C♭ – D♭ – E♭ – F♭ – G♮ – A♭). Melodiskajā mollā uzkāpšanas virzienā bieži tiek pacelti sestais un septītais pakāpes toņi (F♭ → F♮ un G♭ → G♮), bet lejā – atgriežas natūrālajā formā.
Relācija ar citiem toņiem
Tās relatīvais mažors ir C-dur (pareizāk — C♭-dur), bet paralēlais mažors ir A-dur (pareizāk — A♭-dur). Tā enharmoniskais ekvivalents ir G-smilts moll (G♯-moll). Tas nozīmē, ka skaņas augstumi ir enharmoniski vienādi, bet notācijas sistēma — atšķirīga.
Taustiņraksts un notācija
A♭-moll taustiņraksts satur septiņus bemolus: B♭, E♭, A♭, D♭, G♭, C♭ un F♭. Tā kā dažiem no šiem toņiem (piemēram, C♭ un F♭) nav bieži lietotas burtu formas, A♭-moll reizēm tiek uzskatīts par teorētisku vai mazāk ērtu pieraksta ziņā.
Dažās partitūrās A♭-moll taustiņraksts basa kļauss (basa knaģis) tiek rakstīts tā, ka F bemols (F♭) parādās uz otras līnijas no augšas; atkarībā no izdevuma un nošu rakstības tradīcijas flats var atrasties nedaudz atšķirīgā pozīcijā, tomēr secība un skaits paliek nemainīgs.
Enharmoniskā ekvivalence un izmantošana
A♭-moll tonalitāte mūzikā sastopas salīdzinoši reti, jo tās taustiņraksts prasa septiņus bemolus, kas sarežģī lasīšanu un izvadi. Biežāk komponisti un notu izdevēji izvēlas rakstīt enharmonisko ekvivalentu G-smilts moll (G♯-moll), kuras taustiņraksts ir vienkāršāks (pieci #). Tāpēc daudz mazāk ir darbu, kuru oriģinālais pieraksts ir A♭-moll, nekā to, kas ir pierakstīti kā G♯-moll.
Praktiski padomi
- Ja sastopies ar A♭-moll partitūru, pievērs uzmanību C♭ un F♭ atzīmēm — tās var izraisīt pārmērīgu enharmonikumu, ja mēģini transponēt vai analizēt bez uzmanības.
- Analizējot harmonijas, iesakāms apsvērt arī G♯-moll kā alternatīvu pierakstu, ja mērķis ir vienkāršāka notācija vai izpildījums.
Klasiskajā mūzikā
- Bēru maršs Ludviga van Bēthovena Klaviersonātā Nr. 12, op. 26
- Bēthovena Klaviersonātes Nr. 31, op. 110, pēdējās daļas agrīnā daļa (lai gan šīs daļas tonālajā signatūrā izmantoti tikai 6, nevis 7 līdzības).
- Johannesa Brāmsa fūga ērģelēm (ap 1857)
- Maksa Brūha Koncerts divām klavierēm un orķestrim, op. 88a (lai gan vismaz vienā tā transkripcijā divām klavierēm izmantota sešminūtes signatūra, līdzīgi kā Bēthovena op. 110 piemērā).
- Evocación no Īzaka Albeneisa I grāmatas "Iberija".
- Leošs Janāčeks to izmanto vijoļsonātē un Glagoliskās mises ērģeļu solo.
- Morics Moškovskis to izmantoja savā klavierēm veltītajā etīdē, op. 72, 13. numurs.
- Arī Polonēze A-moll, Šopēns
Populārajā mūzikā
A-moll ir izmantots arī Frederika Lūves (Frederick Loewe) partitūrā 1956. gada mūziklam My Fair Lady (Mana daiļā lēdija); otrais kalpu koris ir atskaņots a-moll.
Vēl viens populārās mūzikas piemērs, kas atskaņots al-moll, ir grupas Smash Mouth dziesma Walkin' on the Sun.
Skalas un taustiņi
| · v · t · e Diatoniskās gammas un taustiņi | |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
|
|
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Tabulā ir norādīts skaņu skaņu skaits katrā skalā. Mīnusa skalas rakstītas ar mazajiem burtiem. | |||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir mis moll?
A: A-moll ir moll skala, kas sākas ar A♭. Tās tonālajā signatūrā ir septiņi plakanumi.
J: Kāds ir A-moll mažora relatīvais mažors?
A.: A-moll mažora relatīvais mažors ir C-dur.
J: Kāds ir A-moll paralēlais mažors?
A.: A-moll paralēlais mažors ir A-dur.
J: Kāds ir A-moll enharmoniskais ekvivalents?
A: A-moll enharmoniskais ekvivalents ir G-smilts moll.
J: Vai ir ierasts, ka A-moll tiek izmantots kā mūzikas skaņdarba galvenā tonalitāte?
A: Nē, nav ierasts, ka A-moll ir mūzikas skaņdarba galvenā atslēga.
J: Kāpēc ir maz skaņdarbu, kas atskaņoti as moll?
A: Ir maz skaņdarbu as moll, jo biežāk skaņdarbi moll modā, kurā tonika ir A♭, tiek rakstīti tā enharmoniskajā tonikā - mis moll, kurai ir vienkāršāka toniskā signatūra.
J: Kā f var apzīmēt ar basa atslēgas signatūru "Es moll"?
A: Dažās partitūrās F var norādīt ar basa kluso taustiņu signatūru "As mīnus mīnus", novietojot "flat" zīmi otrajā rindiņā no augšas.
Meklēt