E-moll (Em): definīcija, taustiņparaksts, akordi un piemēri

Skatiet arī: E mažors vai E-minors.

E moll (Em, Mim) ir moll skala, kuras pamatā ir nots E. Tās taustiņparakstā ir viena asa - F ♯ Tās relatīvais mažors ir G mažors.

Liela daļa klasiskās ģitāras mūzikas tiek atskaņota e moll tonī, jo šī tonalitāte ir ļoti piemērota šim instrumentam. Kad tā ir normāli noskaņota, četras no instrumenta sešām stīgām ir daļa no toniskā akorda. Šī atslēga ir ļoti populāra arī smagā metāla mūzikā, jo tajā bieži var izmantot ģitāras zemāko noti - E.

E moll bija viena no Feliksa Mendelszona visbiežāk izmantotajām tonalitātēm.

Notis un skalas formas

E naturālais moll: E F♯ G A B C D E — pamats vairumam tradicionālo minora gabalu.
E harmoniskais moll: E F♯ G A B C D♯ E — tam raksturīga paaugstinātā septītā (D♯), kas dod spēcīgāku virzību uz toniku (V lielais akords B).

E melodiskais moll: augšā: E F♯ G A B C♯ D♯ E; lejā parasti atgriežas pie naturālā modeļa: E D C B A G F♯ E. Melodiskā minora augšējā forma bieži tiek lietota melodijās un improvizācijā.

Diatoniskie akordi e moll tonī

Galvenie triādi e moll skalā (naturālā forma) ir:

• i — Em (E G B)
• ii° — F#dim (F♯ A C) — samazinātais akords
• III — G (G B D)
• iv — Am (A C E)
• v — Bm (B D F♯) — dabiskajā minorā mazā kvinta
• VI — C (C E G)
• VII — D (D F♯ A)

Ja izmanto harmonisko minoru, parasti lieto V — B (B D♯ F♯) vai B7, kas rada spēcīgu dominantēs funkciju un labāku virzību uz Em.

Biežākās harmoniskās progresijas

Vairāki populāri progresiju paraugi e moll tonī:

• i — VII — VI — VII (Em — D — C — D) — plaši izmantota roka un popā.
• i — iv — v (vai V) (Em — Am — Bm vai B) — tradicionāla minorā kadence.
• i — VI — III — VII (Em — C — G — D) — melodiska, plaši lietota progresija.
• i — V(maj) — i (Em — B(d) — Em) — ja izmanto V lielo (B vai B7), nodrošina spēcīgāku atgriešanos uz toniku.

Akordi un paņēmieni ģitārai

E moll ir viens no vieglākajiem akordiem uz ģitāras, un tas bieži tiek spēlēts atvērtā pozīcijā:

• Em (atvērtais): 0 2 2 0 0 0 (no zemas E līdz augstajai e stīgai) — vispārpieņemta standarta forma.
• Em7: 0 2 2 0 3 0 — pievieno septīto, padarot skanējumu siltāku.
• B7 (V): x 2 1 2 0 2 — bieži lietots kā dominantes alternatīva B major.
• Am: x 0 2 2 1 0 — noderīgs kā iv akords.

Smagā metāla stilā bieži izmanto zemākas noskaņojuma (drop tuning) vai zemu noti E, lai iegūtu spēcīgu, tumšu skaņu. Power-akordi (E5) uz lejas stīgām ir izplatīti riffs.

Melodiskās un harmoniskās iespējas, modi

Bez parastajām minorās formas variācijām e moll labi sader ar dažādiem modi — piemēram, E dorians (E F♯ G A B C♯ D) rada gaišāku, piekāpīgāku skanējumu (paceļot sestā pakāpe), savukārt E phrygian (E F G A B C D) dod tumšāku, eksotiskāku noskaņu. Šādas modalitātes bieži izmanto improvizācijā un komponēšanā, lai mainītu krāsu.

Praktiski padomi un lietojums

• E moll ir ērts tonis pianistu un ģitāristu rokās un labi der gan vokālām, gan instrumentālām kompozīcijām.
• Ja nepieciešams mainīt skaņu bez pārāk daudz pārliktām pozīcijām, var izmantot kapo uz ģitāras; Em formas akordi tad pārvēršas citos minoros augstākā reģistrā.
• Lielākajai daļai žanru — klasikai, folk, rokam un metālam — E moll nodrošina plašu izteiksmes spektru: no maigām, liriskām melodijām līdz smagām, intensīvām rifām.

Kopsavilkums

E moll (Em) ir daudzpusīga, plaši lietota minorā tonalitāte ar vienu taustiņparaksta asumu (F♯). Tās diatoniskie akordi, harmoniskās un melodiskās minorformas sniedz daudz harmonisku iespēju, savukārt ģitārai tā ir īpaši ērtā un bieži izmantotā atslēga. Izmantojot harmonisko minoru un V lielo akordu, komponists var iegūt spēcīgāku kadenci uz toniku; izmantojot modalitātes, var bagātināt kolorītu un raksturu.

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kas ir e moll?

J: Cik asu skaņu ir tās tonālajā signatūrā?

J: Kāda ir E moll relatīvā mažora pakāpe?

J: Kāpēc tas ir populārs klasiskajā ģitāras mūzikā?

J: Kāpēc tā ir populāra smagā metāla mūzikā?

J: Kas bija zināms, kurš bieži izmantoja šo taustiņu?

Meklēt pēc burta