D-dur
Skatiet arī: D-moll.
D mažors ir duro skala, kuras pamatā ir D. Tās tonālā signatūra ir divi skaļi. Tās relatīvais minors ir h moll.
D mažors ir piemērots vijoles mūzikai, jo instrumenta uzbūves dēļ tā četras stīgas ir noskaņotas G D A E. Atvērtās stīgas rezonē ar D stīgu, radot īpašu bagātīgu skaņu.
Tāpēc daudzi klasiskās mūzikas komponisti izvēlējās rakstīt vijoļkoncertus D mažorā. Kā piemērus var minēt Mocarta (Nr. 2, 1775, Nr. 4, 1775), Ludviga van Bēthovena (1806), Paganīni (Nr. 1, 1817), Brāmsa (1878), Čaikovska (1878), Prokofjeva (Nr. 1, 1917), Stravinska (1931) un Korngolda (1945).
Tas ir piemērots arī ģitāras mūzikas atskaņošanai, zemākajai stīgai piemērojot piliena skaņojumu, un divas D kā atklātās stīgas.
Tomēr dažiem pūšaminstrumentu spēles sākumkursantiem D mažors nav pārāk laba atslēga, jo B-dur instrumentiem tas transponējas uz E mažoru. E mažorā ir četras asas skaņas, un to ir grūtāk spēlēt jaunajiem audzēkņiem.
Tomēr B-dur klarnete bieži tiek izmantota D-dur skaņdarbiem. Iespējams, ka tā ir atslēga, kurā ir visvairāk skaņu, ko tas var labi nospēlēt. Tomēr, ja daži komponisti raksta skaņdarbu d-moll ar B-bat klarneti, tad, ja mūzika mainās uz D-dur, viņi to nomaina uz A klarneti.
Lielākā daļa alvas svilpju ir D, jo tās bieži tiek izmantotas mūzikā kopā ar akordeoniem.
Baroka laikmetā D mažors tika uzskatīts par "slavas atslēgu", tāpēc daudzi trompetes skaņdarbi bija D mažorā. Kā piemērus var minēt Faša, Grosa, Moltera (Nr. 2), Leopolda Mocarta, Telemana (Nr. 2) un Džuzepes Torelli koncertus, Korelli, Frančeski, Purcella, Torelli sonātes, kā arī Hendeļa Mesijas operas "The Trumpet Shall Sound" un "Aleluja" kori.
Pēc tam, kad tika izgudrota vārstu trompete, komponisti sāka rakstīt trompetei trompetei tonalitātēs, kurās bija vairāk līdzenumu, tāpēc Haidns uzrakstīja savu slaveno trompetes koncertu E-dur tonalitātē.
23 no 104 Haidna simfonijām ir D mažorā, kas ir visbiežāk izmantotā galvenā tonalitāte viņa simfonijās. Liela daļa Mocarta simfoniju bez numuriem ir D mažorā, proti, K. 66c, 81/73, 97/73m, 95/73n, 120/111a un 161/163/141a. Simfonija radās no uvertīras, un "D mažors bija visizplatītākā uvertīru tonalitāte 18. gadsimta otrajā pusē".
Skrjabins uzskatīja, ka D mažors ir zelta krāsā, un, kad viņš runāja ar Rimski-Korsakovu, viņš minēja piemēru no kādas Rimska-Korsakova operas, kurā kāds no varoņiem dziedāja D mažorā par zeltu.
Citāti
1. ↑ Rita Steblina: A History of Key Characteristics in the Eighteenth and Early Nineteenth Centuries (Rochester, University of Rochester Press: 1996) 124. lpp. "Triumfa, aleluja, kara saucienu, uzvaras līksmības atslēga."
2. ↑ Rice, John (1998). Antonio Saljēri un Vīnes opera. Chicago: 124. lpp.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir D mažors?
A: D mažors ir mažora skala, kuras pamatā ir nots D. Tās pamatparakstā ir divi skaļi skaļi.
J: Kāds ir D mažora relatīvais moll?
A: D mažora relatīvais minors ir h moll.
J: Kāpēc tas ir labs vijoļmūzikai?
A: Vijoļmūzikai tas ir piemērots instrumenta uzbūves dēļ, jo tam ir četras stīgas, kas noskaņotas G D A E. Atvērtās stīgas rezonē ar D stīgu, radot īpašu bagātīgu skaņu.
J: Kādi ir daži klasiskās mūzikas komponistu piemēri, kuri rakstījuši vijoļkoncertus D mažorā?
A: Piemēram, Mocarta (Nr. 2, 1775, Nr. 4, 1775), Ludviga van Bēthovena (1806), Paganīni (Nr. 1, 1817), Brāmsa (1878), Čaikovska (1878), Prokofjeva (Nr. 1, 1917), Stravinska (1931) un Korngolda (1945).
Vai tas ir piemērots ģitāras mūzikai?
A: Jā, to var izmantot ģitāras mūzikai ar zemākās stīgas noregulējumu, padarot divas D kā atvērtās stīgas.
J: Vai tas ir piemērots pūšaminstrumentiem?
A: Dažiem pūšaminstrumentu spēles iesācējiem D mažors var nebūt ļoti piemērota tonalitāte, jo tā transponējas uz E mažoru, kurā ir četras asas skaņas, un sākumā to var būt grūtāk spēlēt; tomēr B-dur klarnetes bieži tiek izmantotas mūzikas atskaņošanai šajā tonalitātē, jo tajā, iespējams, ir visvairāk asu skaņu, ko var labi spēlēt ar šo instrumentu.
J: Kā to uztvēra baroka laikā?
A: Baroka laikā D mažors tika uzskatīts par "slavas atslēgu", tāpēc daudzi trompetes skaņdarbi tika rakstīti šajā atslēgā, tostarp Faša, Grosa, Moltera (Nr. 2), Leopolda Mocarta, Telemaņa (Nr. 2) un Džuzepes Torelli koncerti, Korelli Frančesīni Purcelli un Torelli sonātes, kā arī Hendeļa Mesijas "The Trumpet Shall Sound" un "Aleluja" koris.
