D-dur (D mažors): definīcija, īpašības un slaveni mūzikas darbi

D-dur (D mažors): definīcija, skaņas īpašības, instrumentu piemērotība un slaveni darbi — Mocarts, Bēthovens, Čaikovskis u.c. Uzzini, kāpēc šī tonalitāte skan spoži.

Skatiet arī: D-moll.

D mažors (D-dur) ir duro skala, kuras pamattonis ir D. D mažora diatoniskā pamatškala notis ir: D — E — F♯ — G — A — B — C♯ — D. Tās tonālā signatūra sastāv no divām asām (F♯ un C♯). Tās relatīvais minors ir h moll (B moll).

Īpašības un raksturojums

D mažors tradicionāli tiek aprakstīts kā gaiša, spoža un svinīga tonalitāte. Baroka laikā šo tonalitāti bieži saistīja ar triumfu un slavu, un tā tika izmantota, lai izceltu fanfāru, solistus un svinīgus korus. Harmoniski D mažors bieži kalpo kā stabils, atklāts repertuāra punkts, jo tā pamattonis (D) un dominantes tonis (A) labi saplūst ar klasiskās un romantiskās harmonijas funkcijām.

Lietojums konkrētiem instrumentiem

D mažors ir īpaši piemērots stīgu instrumentiem, it īpaši vijolei, jo vijoles četras stīgas ir noskaņotas G — D — A — E. Atvērtās stīgas rezonē ar D un A pavedieniem, radot bagātīgu, spēcīgu un elastīgu skanējumu, kas vijoļmūzikā tiek ļoti novērtēts. Tādēļ daudzi komponisti izvēlējās rakstīt vijoļkoncertus un solo partijas D mažorā.

Tas ir arī ērti ģitārai — īpaši, ja izmanto piliena (drop D) skaņojumu, kur zemākā stīga tiek nolaista līdz D, nodrošinot divas atvērtas D stīgas un spēcīgu zemāko reģistru. Turklāt daudzām tradicionālajām pūšamajām flautām un alvas svilpēm (tin whistle) ir pieejamas D atslēgas, tāpēc D mažors bieži skan arī folk un tradicionālajā mūzikā.

Dažiem pūšaminstrumentiem D mažors var radīt tehniskas grūtības. Piemēram, koncertējot ar B‑dur (B‑flat) instrumentiem, koncerttonalitāte D mažorā transponējas uz E mažoru (rakstītā daļa B‑dur instrumentiem būs E‑dur), kam ir četras asās — tas var būt sarežģītāk jauniem audzēkņiem. Tāpēc komponisti un orķestru vadītāji bieži izvēlas starp B‑dur un A klarnetēm atkarībā no konkrētā skaņdarba grūtības un atslēgas. Tomēr B-dur klarnete tiek lietota daudzos orķestra un kamermūzikas darbos; komponisti nereti maina klarneti (piem., uz A klarneti), kad mūzika pāriet uz tonalitātēm, kur tās skanējums un rakstīšana būs ērtāka mūziķiem.

Slaveni mūzikas darbi un piemēri

Daudzi klasiķu un romantisma laikmeta komponisti izvēlējās D mažoru, īpaši vijoļkoncertiem un uvertūrām. Kā piemērus var minēt vijoļkoncertus un citus darbus šādu autoru izpildījumā:

• Mocarta (vijoļkoncerti Nr. 2, 1775; Nr. 4, 1775) — D mažora skanējums labi der viņa liriskajām un virtuozajām solo partijām;
• Ludviga van Bēthovena (vijoļkoncerts, 1806) — viens no pasaules populārākajiem vijoļkoncertiem;
• Paganīni (vijoļkoncerts Nr. 1, 1817) — izmanto D mažora iespējas vijoles tehniskajam spožumam;
• Brāmsa (vijoļkoncerts, 1878), Čaikovska (vijoļkoncerts, 1878), Prokofjeva (vijoļkoncerts Nr. 1, 1917), Stravinska (1931) un Korngolda (1945) — visi izmanto D mažora īpašo klangvērtību vijoļmūzikā.

Baroka laikmetā D mažors bieži tika uzskatīts par "slavas atslēgu", tāpēc daudzi trompetes skaņdarbi bija rakstīti D mažorā. Kā piemērus var minēt Faša, Grosa, Moltera (Nr. 2), Leopolda Mocarta, Telemana (Nr. 2) un Džuzepes Torelli koncertus, kā arī darbus no Korelli, Frančeski, Purcella un Hendeļa, piemēram, slaveno "The Trumpet Shall Sound" no Mesijas un "Aleluja" koriem.

Pēc vārstu trompetes attīstības komponisti sāka izmantot tonalitātes ar vairāk līdzenumu un dažādām skaidrības iespējām; piemēram, Haidns uzrakstīja savu slaveno trompetes koncertu E‑dur tonalitātē, kas kļuva par klasisku paraugu jaunajai trompetes tehnikai.

Jaunākā klasiskā mūzika arī izmanto D mažora īpašības: Skrjabins asociēja D mažoru ar zelta krāsu, un viņa sarunās ar Rimski‑Korsakovu minēts piemērs no operas, kurā varonis dzied D mažorā par zeltu. Savukārt Mocarta un Haidna darbos D mažora uvertūras un simfonijas nereti simbolizēja spožu, svinīgu noskaņu: 23 no 104 Haidna simfonijām ir D mažorā — tā ir visbiežāk izmantotā galvenā tonalitāte viņa simfonijās. Liela daļa Mocarta uvertīru un simfoniju bez numuriem arī ir D mažorā (piem., K. 66c, 81/73, 97/73m u. c.), jo D mažors 18. gadsimta otrajā pusē bija populāra uvertūru tonalitāte.

Praktiski padomi izpildītājiem

• Vijoļspēlētājiem un citu stīgu instrumentu spēlētājiem D mažors parasti ir "ērta" atslēga — izmantojiet atvērtās stīgas rezonansi, lai iegūtu pilnīgāku skanējumu.
• Klarnetistiem un citiem transponējošiem pūšaminstrumentiem jāizvērtē, kura instrumenta (B‑dur vai A) izmantošana dod ērtāku rakstīšanu konkrētajā skaņdarbā.
• Ģitāristiem drop D skaņojums un atvērtu notju izmantošana var bagātināt akordu un solopartiju skanējumu D mažorā.

Apkopojot: D mažors ir viena no mūzikas vēsturē nozīmīgākajām un biežāk izmantotajām tonalitātēm — no baroka trompetei līdz romantisma vijoļkoncertiem un līdz pat mūsdienu repertuāram tas saglabā savu spožo, svinīgo raksturu.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir D mažors?

J: Kāds ir D mažora relatīvais moll?

J: Kāpēc tas ir labs vijoļmūzikai?

J: Kādi ir daži klasiskās mūzikas komponistu piemēri, kuri rakstījuši vijoļkoncertus D mažorā?

Vai tas ir piemērots ģitāras mūzikai?

J: Vai tas ir piemērots pūšaminstrumentiem?

J: Kā to uztvēra baroka laikā?

Meklēt pēc burta