H-moll (B-moll): tonālā skala — definīcija, vēsture un piemēri
H-moll (B-moll) tonālā skala: definīcija, vēsture un slaveni piemēri — no Baha un Bēthovena līdz Rodrigo un Pink Floyd; ietekme klasiskajā un populārajā mūzikā.
B-moll ir minorā skala, kuras pamatā ir B. Harmoniskā minorā A tiek pacelta līdz A♯. Tās tonālajā signatūrā ir divas asas.
Nosaukums un norādes
Šo tonalitāti bieži sauc B-moll (angļu/latīņu nosaukums). Vācu notācijas tradīcijā tā tiek dēvēta par h moll, tāpēc raksta nosaukumā var parādīties abās formās (H-moll / B-moll). B-moll atbilst skaņai B (si). Tonālā zīme – divas asas (F♯ un C♯).
Skalas uzbūve un varianti
Parastā (natural) B minor skala (B natural minor) notis:
- B — C♯ — D — E — F♯ — G — A — B
Harmoniskā minorā tiek paaugstināts septītais pakāpes tonis:
- B — C♯ — D — E — F♯ — G — A♯ — B
Melodiskā minorā uzņemoties (ascending) tiek paaugstināti sestais un septītais tonis; lejup (descending) parasti atgriežas pie natural minor:
- Ascending: B — C♯ — D — E — F♯ — G♯ — A♯ — B
- Descending: B — A — G — F♯ — E — D — C♯ — B
Svarīgākās harmonijas
Parastās triādes B naturālajā minorā (pamattonis i):
- i — B minor (Bm)
- ii° — C♯ dim
- III — D major
- iv — E minor
- v — F♯ minor (harmonic minor variantā biežāk kā V — F♯ major)
- VI — G major
- VII — A major (natural minor) / A♯ diminished (harmonic)
Harmoniskā minorā parasti tiek lietots dominantes lielais akords (F♯ major vai F♯7), jo paaugstinātais A♯ darbojas kā vadtons, kas spēcīgāk virza uz B.
Relatīvie un paralēlie toņi
Tās relatīvais mažors ir D mažors, bet paralēlais mažors ir B mažors. Tas nozīmē: D-mažors izmanto to pašu tonālo signatūru (divas asas), savukārt B-mažors dalās ar pamattonu (B), bet atšķiras pēc sakārtotas skalas (mažora rakstura).
Īpašības un vēsture
Baroka laikos cilvēki uzskatīja, ka h moll ir pasīvo ciešanu atslēga. Baroka domāšanas ietvarā skala ar šādu raksturu tika saistīta ar nopietnām, reliģiskām vai bēdīgām noskaņām. Kristians Frīdrihs Daniels Šūbarts (Christian Friedrich Daniel Schubart, 1739–1791) apgalvoja, ka tā ir tonalitāte, kas "sūdzas maigi un klusi" — viņš sasaistīja šo noskaņu arī ar Baha izmantoto tonalitāti Svētā Jāņa pasijā. Vēlākā klasiskajā periodā gaume attīstījās, un B-moll uztvere mainījās: Frančesko Galēci (Francesco Galeazzi) rakstīja kritiskāk par šīs tonalitātes piemērotību "labas gaumes" mūzikai, bet Bēthovens kādā no savām skicēm b moll melodisko ideju apzīmēja kā "melno taustiņu".
Slaveni piemēri
B-moll ir izmantota gan klasiskajā, gan populārajā mūzikā. Daži labi zināmi piemēri:
- J. S. Bach — Mass in B minor (BWV 232) un citos darbos B-moll figurē kā spēcīga emocionāla tonalitāte.
- J. S. Bach — Svētā Jāņa pasija (daļās redzama saikne ar B-moll noskaņu).
- Joaquín Rodrigo — "Concierto de Aranjuez", otrā daļa (adagio) bieži tiek minēta kā izcils piemērs B-moll intensitātei un liriskumam.
- Pink Floyd — grupas 1979. gada hīts "Comfortably Numb" sākas ar B minor akordu/tonalitāti, kas veido dziesmas noskaņu.
- P. I. Čaikovskis — Simfonija Nr.6 ("Patētiskā") ir rakstīta B-moll, un to bieži asociē ar dramatisku, skumju emocionālo saturu.
B-moll populārajā un ģitāras mūzikā
B-moll ir populārs žanros kā roks, folks un kantri. Pretstatā vienkāršotam apgalvojumam par "atklātajām stīgām", ir svarīgi precizēt: standarta ģitāras atklātās stīgas (E A D G B E) neveido vienkāršu B-moll triādi, taču ģitāra ļauj ērti spēlēt B-moll izmantojot barres formas (piemēram, Bm kā barres akordu uz 2. rīkles) un citas ierastās pozīcijas. Arī capo lietošana un dažādi open-chord aranžējumi padara B-moll pieejamu un izplatītu ģitāristu repertuārā.
Kā strādāt ar B-moll komponējot un improvizējot
- Izmantojiet harmonisko minoru (paaugstinot A→A♯) ja nepieciešama spēcīgāka dominantes funkcija (V → F♯ lielais akords vai F♯7).
- Melodiskā minorā paaugstiniet G→G♯ un A→A♯ uzņemoties, lai iegūtu gludāku melodisko līniju pret dominanti.
- Lieliski saskanīgi akordi: Bm — G — D — A (bieži sastopama progresija populārā mūzikā), kā arī Bm — Em — F♯(maj) — Bm (klasiskā/melodiskā funkcija).
- Eksperimentējiet ar inversijām un pedāļa punktiem (sustaining bass), lai izceltu melodijas līnijas un harmonisko spriedzi.
Nobeigums
B-moll ir bagāta un daudzšķautņaina tonalitāte, kurai piemīt gan liriskas, gan dramatiskas nokrāsas. Tā ir bijusi un joprojām ir populāra gan klasiskajā mūzikā, gan plašākā populārajā repertuārā, pateicoties tās spējai izteikt niansētu emociju spektru un tehniskajām priekšrocībām instrumentālistiem, it īpaši ģitāristiem.
Labi pazīstami klasikas skaņdarbi šajā atslēgā
- Vijolkoncerts Nr. 3 (Sent-Sēnss) - Kamils Sent-Sēnss
- Mise h moll - Johans Sebastians Bahs
- Klaviersonāte h moll - Franz Liszt
- Klaviersonāte Nr. 3 h moll, op. 58 - Frédéric Chopin
- Valss op. 69 Nr. 2 h moll - Frédéric Chopin
- Vijolkoncerts Nr. 2 h moll (La Campanella) - Niccolò Paganini
- 8. simfonija h moll - Francs Šūberts
- Simfonija Nr. 6 h moll, op. 74 (Patētiskā) - Pjotrs Iļjičs Čaikovskis
- E lucevan le stelle no operas Tosca - Džakomo Pučīni
- Koncerts čellam h moll - Antonīns Dvoržāks
- Koncerts 4 vijolēm un čellam, RV 580 (Koncerts Nr. 10 no L'estro Armonico) - Antonio Vivaldi
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir B minor?
A: B-moll ir minorā skala, kuras pamatā ir B.
J: Kādu noti paaugstina harmoniskais moll?
A: Harmoniskais moll paaugstina A līdz A♯.
J: Cik skaņu skaņu ir h moll tonālajā signatūrā?
A: H moll tonālajā signatūrā ir divas asas skaņas.
J: Kāds ir h moll relatīvais mažors?
A: B-moll relatīvais mažors ir D-dur.
J: Kāds ir h moll paralēlais mažors?
A: B-moll paralēlais mažors ir B-dur.
J: Ko Šūbārts domāja par h moll?
A: Šūbarts uzskatīja, ka h moll ir pasīvo ciešanu un sūdzību, maiguma un klusuma tonalitāte.
Jautājums: Kāpēc Bēthovena laikā h moll nebija piemērota mūzikai?
A: Frančesko Galeazzi rakstīja, ka h moll nav piemērots labas gaumes mūzikai, un Bēthovens vienā no savām skiču burtnīcām h moll melodisko ideju apzīmēja kā "melno atslēgu".
Meklēt