Balalaika — Krievijas trīsstīgu tautas instruments: veidi un vēsture

Balalaika — Krievijas trīsstīgu tautas instruments: uzzini tā vēsturi, veidus (prima, sekunda, alta, basa, kontrabasa) un izplatītos noskaņojumus.

Balalaika ir Krievijas trīsstīgu tautas instruments ar raksturīgu trīsstūrveida korpusu, kas kļuvusi par vienu no vispazīstamākajām Krievijas mūzikas simboliskajām zīmēm. Balalaiku grupā tradicionāli ietilpst pikolo (piccola) balalaika, primbalalaika, sekunda balalaika, alta balalaika, basa balalaika un kontrabasa balalaika. Visām šīm tipoloģiskajām grupām raksturīgas trīs stīgas; mūsdienu praktiskajā lietojumā stīgas parasti izgatavo no metāla vai sintētiskām šķiedrām, agrāk tās bija no dzīvnieku zarnām. Balalaiku var noskaņot dažādos veidos; visbiežāk sastopamais noskaņojums primai ir E–E–A, kur divas stīgas ir noskaņotas vienādā augstumā (unisonā), bet trešā ir citā intervālā, radot tipu skanējumu, kas labi der straujiem pirkstu tehnikas elementiem.

Veidi un izmēri

• Pikolo (piccola) — vismazākais instruments, augstā reģistrā, izmanto solo balsij raksturīgai skanēšanai.
• Prim (primbalalaika) — visizplatītākais veids, bieži lieto folkmūzikā un ansambļos; parasti spēlē ar pirkstiem.
• Sekunda — nedaudz lielāka nekā prim, izmanto harmoniskām un ritmiskām partijām; spēlē ar pirkstiem vai plektru (ķērāju) atkarībā no stila.
• Alta — vidējais reģistrs, bieži nodrošina akordu partijas ansamblī.
• Basa — zemāks reģistrs, ar stāvu kāju stiprinājumu uz grīdas; parasti spēlē ar plektru vai ādas knaiblēm.
• Kontrabasa — vislielākā, spēlē kā pamatbasa instruments lielos ansambļos; tai arī ir pēda, kas balstās uz grīdas, un to spēlē ar ādas knaiblēm vai lielāku plektru.

Vēsture

Balalaikas izcelsme datēta ar 17.–19. gadsimtu, un agrākie tās attēli rāda variantus ar divām līdz sešām stīgām, kas līdzīgi dažiem Vidusāzijas un Balkānu piederīgajiem instrumentiem. Tradicionāli tā bija lauku instrumenta loma, ko izmantoja gan solo izpildē, gan tautas dejās un dziesmās. XIX gadsimtā balalaika guva jaunu popularitāti pateicoties tādām personībām kā Vasilijs Andrejevs, kurš popularizēja instrumentu, izveidoja balalaiku orķestrus un standartizēja dažus būves un noskaņojuma principus. Kopš tā laika balalaika kļuvusi par svarīgu elementu gan Krievijas tautas mūzikā, gan mūsdienu folkloras un populārajā mūzikā.

Būve un materiāli

Raksturīgā trīsstūrveida korpusa koks parasti ir priede, liepa vai kļava — tas ietekmē skaņas krāsu un rezonansi. Kakls var būt ar brīvām nūjām (fretless) vai ar stīgām un tā saucamajiem rēģi (fret). Mūsdienu instrumenti bieži ir rūpnieciski izstrādāti ar precīzāku stīgu augstumu un mehānismiem; dekoratīvi elementi (inneļi, gleznojumi, inkrustācijas) saglabā tradicionālo vizuālo pusi.

Noskaņojumi un spēlēšanas paņēmieni

Standarta noskaņojums primai ir E–E–A, bet lielākie instrumenti parasti seko oktāvju un intervālu attiecībām, lai ansamblī būtu sabalansēts reģistrs. Spēlēšanas tehnika ietver:

• pirkstu spēli — melodijas un akordu sīkie izpildījumi;
• tremolo (strauša atkārtota pirkstu kustība) — plaši lietots solo partiju bagātināšanai;
• rasgu (ātrs rifs) un ritmiskā klapēšana;
• spēlēšana ar plektru vai ādas knaiblēm — īpaši zemo bāzu partijām.

Mūsdienu loma un kultūras nozīme

Balalaika joprojām ir dzīva mūzikas tradīcija: to izmanto tautas ansambļos, klasiskās un izklaidējošās mūzikas aranžējumos, filmās un teātrī. Balalaiku orķestri rada raksturīgu, krāsainu skanējumu, kas bieži asociējas ar Krievijas repertuāru. Mūsdienās instrumentus ražo gan amatnieki, gan rūpnīcas, ir pieejami arī izglītības kursi un konkursa kustības, kas uztur un attīsta spēles tradīciju.

Ko vēl vērts zināt

• Balalaika ir mobils un relatīvi vienkāršs instruments, taču tehniskie izpildījuma elementi var prasīt ilgu mācīšanos un precizitāti.
• Laika gaitā koka un stīgu materiāli, konstrukcijas risinājumi un koncerttehnikas attīstība ir padarījusi instrumentu daudzpusīgāku un piemērotāku dažādiem mūzikas žanriem.
• Ja interesē spēles iemaņas, meklējiet vietējās mūzikas skolas vai folkloras ansambļus — tie bieži rīko nodarbības un meistarklases.

Izstrāde

Balalaiku uzlaboja krievs Vasilijs Vasiļjevičs Andrejevs. Viņš savā saimniecībā bija dzirdējis, kā zemnieki spēlē slikti izgatavotus instrumentus. Andrejevs vēlējās šo instrumentu uzlabot un izmantot koncertiem. Viņš pavadīja visu atlikušo mūžu, strādājot pie šī instrumenta ar divu vijoļmeistaru un galdnieka palīdzību. Viņi uzlaboja rezonansi, kas padarīja to skaļāku. Viņš nāca klajā ar ideju par prima balalaiku, sekundu, altu, basa un kontrabasa balalaiku. Pēc tam viņš vairākus gadus rakstīja un aranžēja mūziku balalaiku grupām, lai tās varētu spēlēt. Balalaiku spēlētāju ansamblis pirmo reizi publiski uzstājās 1888. gadā. Pēc Krievijas revolūcijas komunistiskā partija veicināja šī instrumenta spēlēšanu, un tika izveidoti lieli balalaiku orķestri.

Andrejevs ar balalaiku rokās

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir balalaika?

J: Kādi ir dažādi balalaikas veidi?

J: Cik stīgu ir balalaikai?

J: Kāda ir visizplatītākā balalaikas melodija?

J: Kā spēlē dažādu veidu balalaikas?

Jautājums: Cik stīgu bija agrākajām balalaikas?

J: No kā bija izgatavotas agrākās balalaikas frīzes?

Meklēt pēc burta