Moll skala mūzikas teorijā ir jebkura skala, kurai vismaz trīs skalas pakāpes veido attiecības: tonika, minorā tercija virs tonikas un perfektā kvinta virs tonikas. Šī trīskāršā attiecība raksturo mollu kā skalu, un tā ietver vairākas konkrētas skalas un modus (piem., doriāņu un frīģēno modu), kas balstās uz mollu.

Īss raksturojums

Vienkāršāk sakot, moll skala ir notu virkne, ko bieži uztveram kā skumju vai drūmu. Moll parasti tiek aprakstīta attiecībā uz tās radniecīgo mažoru — molls sākas uz mažora skalas sestās pakāpes (relatīvā mažora sešnieks). Moll skalu visbiežāk klasificē trīs galvenajos veidos: dabiskā (natural) moll, harmoniskā moll un melodiskā moll.

Dabiskā moll (natural minor)

Dabiskā moll ir pamatforma. Tās soliņu (intervālu) secība no tonikas līdz oktāvai ir:

  • Vesels tonis (2 semitoni)
  • Pustonis (1 semitons)
  • Vesels tonis
  • Vesels tonis
  • Pustonis
  • Vesels tonis
  • Vesels tonis

Saīsināti: V‑P‑V‑V‑P‑V‑V (V = vesels tonis, P = pustonis).

Piemērs: A dabiskā moll — A B C D E F G A. Tā ir relatīva C mažoram (to pašu notu komplektu var uzskatīt par C mažoru vai A mollu).

Triādu funkcionālā struktūra dabiskajā mollā (romanā ciparu apzīmējumā): i, ii°, III, iv, v, VI, VII. Piemēram, E dabiskā moll: E (i), F#° (ii°), G (III), A (iv), B (v), C (VI), D (VII) — tieši kā norādīts iepriekšējā piemērā.

Harmoniskā moll (harmonic minor)

Harmoniskā moll rodas, pacēlējot dabiskā molla septīto pakāpju par pustonu (izveidojas izteikts leading tone, kas ved uz toniku). Intervālu raksts ir:

  • V
  • P
  • V
  • V
  • P
  • Augmentēts sekundes (3 semtoni) — saukts arī par augmented second
  • P

Saīsināti: V‑P‑V‑V‑P‑A2‑P (A2 = augmentēts sekundes intervāls, 3 semtoni). Šī 3‑semonju starpība rodas starp 6. un pacelto 7. pakāpi.

Ieguvums harmoniskajam mollam ir spēcīgāka dominantes funkcija — no 5. pakāpes akorda var izveidot lielu V akordu (piem., B major vai B7 E mollā), kas dod spēcīgu tonikas atrisinājumu. Tas plaši tiek izmantots klasiskajā harmonijā un orientālākās melodijās.

Melodiskā moll (melodic minor)

Melodiskā moll klasiskajā tradīcijā ir atšķirīga uzkāpienā un nokāpienā:

  • Uzkāpienā — 6. un 7. pakāpe tiek paceltas par pustonu salīdzinājumā ar dabisko mollu (lai iegūtu mīkstāku melodisku līniju uz augšu).
  • Nokāpienā — parasti atgriežas pie dabiskā molla (t.i., 6. un 7. pakāpe nav pacelta).

Uzkāpiena intervālu secība: V‑P‑V‑V‑V‑V‑P. Piemērs: A melodiskā moll uzkāpienā — A B C D E F# G# A; nokāpienā — A G F E D C B A (tātad atkal A dabiskā moll).

Jazz un mūsdienu teorijā bieži izmanto tā saukto jazz melodic minor, kurā paceltas 6. un 7. pakāpes tiek lietotas gan uzkāpienā, gan nokāpienā; tas veido specifisku skalas krāsu un daudz plašākas harmoniskas iespējas (piem., dažādas alterētas dominantes vai paplašinātas kores).

Harmoniskie un melodiskie efekti praksē

Harmoniskā moll nodrošina spēcīgu V → i kadenci (dominantes lielais akords), jo septītā pakāpe darbojas kā vadošā nots uz toniku. Tas bieži izraisa raksturīgo "Austrumnieciski" skanošo melodijas niansi dēļ augmentētā sekundes intervāla.

Melodiskā moll ir izmantojama, lai izvairītos no neērtas melodiskas saskares, kad augšupceļā ir vēlme pēc gludākas vadošās nots līnijas (paceltas 6. un 7. pakāpes). Tā dod iespēju izmantot gan mazāku, gan lielāku dominantes akordu krāsu atkarībā no harmoniskās situācijas.

Mollu modu un saistītie pojēmi

Molla skala ir arī pamats vairākiem modus — piemēram, doriāņu modam ir molliska rakstura trešā pakāpe, bet atšķiras ar paceltu sesto pakāpju; frīģejs sākas ar mollisku trešdaļu, bet tam ir īpatnēja pustona starp 1. un 2. pakāpi. Šie modi sniedz papildu skaņas krāsu un ir īpaši nozīmīgi džezā, rokmūzikā un etniskajās tradīcijās.

Bieži sastopami akordu progresi mollā

  • i – iv – v (dabiskā moll) — vienkārša, tradicionāla minorā progresija
  • i – VI – VII – i — plaši izmantota populārajā mūzikā
  • i – iv – V – i (V no harmoniskā molla) — spēcīga kadence ar lielo dominanti
  • i – III – VII – VI — melodiska un plaši pielietota progresija roka/alternatīvajā mūzikā

Padomi mācībām un lietošanai

  • Lai saprastu molla raksturu, salīdziniet tās skaņu ar relatīvo mažoru (piem., A moll un C mažors) — tas palīdz atklāt emocionālās atšķirības.
  • Praktizējiet harmoniskā un melodiskā molla skaņas, izmantojot uzkāpienu un nokāpienu pārejas, lai apgūtu, kā mainās akordu funkcijas.
  • Izmēģiniet improvizāciju pār vienkāršiem akordu progresiem, izmantojot visus trīs molla veidus, lai dzirdētu atšķirības tekstūrā un “krāsā”.

Visbiežāk, runājot par mollu, tiek domāts par dabisko, harmonisko vai melodisko mollu — tie ir Rietumu mūzikā visizplatītākie varianti, kas aptver gan melodisku izteiksmi, gan harmonisko funkciju.