Mūzikas teorijā teorētiskie taustiņi jeb neiespējamie taustiņi ir taustiņi ar taustiņparakstu, kas satur vismaz vienu divbalsīgu vai divbalsīgu šarpeju.
Šādās taustiņu atzīmēs parādās divkāršas alterācijas — tas ir, divkāršs kříss (♯♯) vai divkāršs bemols (♭♭). Tās norāda, ka konkrēta nots jāpaceļ vai jānomēro par divām pusem (pustoniem), salīdzinot ar dabisko noti. Parasti mūzikas literatūrā un praksē šādas alterācijas sastopamas ļoti reti, jo tās apgrūtina lasīšanu un interpretāciju.
Divkāršas alterācijas teorētiski var parādīties, ja, sekojot piecuņu aplim (circle of fifths), turpinām pievienot křísus vai bemolus pāri par ierastajām robežām (vairāk nekā sešu vai septiņu alterāciju sistēmā). Tādējādi rodas taustiņi, kuri nav praktiski ērtākai notu pierakstīšanai — tos sauc par teorētiskiem vai neiespējamiem taustiņiem.
Enharmoniskā līdzvērtība
Enharmoniskā līdzvērtība nozīmē, ka divi dažādi notu nosaukumi vai taustiņi skan vienādi vienā un tajā pašā temperamentā (parasti vienādtemperamentā), taču tiek ierakstīti citādāk. Piemēram, G mažora taustiņu reti izmanto, lai pierakstītu notis, jo tā taustiņparakstā ir F
. G♯ mažora vienāda tembra skalā ir tieši tādas pašas notis kā A♭ mažora skalā. Šādus taustiņu pārus sauc par enharmoniski līdzvērtīgiem. Tāpēc teorētisko G♯ mažora taustiņu parasti raksta ar A♭ mažora taustiņparakstu.
Kā lasīt un rakstīt teorētiskos taustiņus
- Taustiņparakstos ar divkāršām alterācijām simbols parasti tiek novietots tajā pašā vietā uz notu līnijas vai starpas, kur parādītos vienkāršā alterācija; tikai simbols ir attiecīgi divkāršs (♯♯ vai ♭♭).
- Ja nots ir atzīmēta ar divkāršu alterāciju taustiņparakstā, tad visām vienādām notīm tajā oktāvā tas darbojas līdz nākamajam taustiņparaksta vai atcelšanas simbolam.
- Lai izvairītos no neērta lasījuma, notis bieži pārraksta enharmoniskā formā (piem., A♭ vietā raksta G♯ vai otrādi), ja tas padara lasāmo noti vienkāršāku izpildei vai partitūrai.
Praktiski apsvērumi un vēsturiskais konteksts
Daudzi komponisti, izpildītāji un izdevēji dod priekšroku taustiņiem bez divkāršām alterācijām, jo tie ir vieglāk saprotami un mazāk pakļauti kļūdām. Tās īpaši attiecas uz klavierēm un citiem diatoniskiem instrumentiem, kur enharmoniskā pārvēršana var būt ērtāka nekā sarežģītu taustiņparakstu lasīšana. Tomēr teorētiskie taustiņi ir svarīgi harmonijas analīzē, kad jāparāda precīza akordu vai pāreju konstrukcija, it īpaši analītiskos vai skolnieciskos kontekstos.
Vēsturiskajos tekstos un teorētiskajos traktātos reizēm sastopami piemēri ar teorētiskiem taustiņiem, īpaši runājot par modulācijām vai par to, kā dažādas skalas veidojās. Mūsdienu vienādtemperamentā enharmoniskie taustiņi skan vienādi, tāpēc bieži izvēlas praktiskākās notācijas formas.
Izvēle starp enharmoniskām formām
Izvēloties, kuru no enharmoniskajām formām lietot, praksē ņem vērā:
- harmonisko kontekstu (piem., kāds akords vai funkcija tiek izteikta);
- lasāmību izpildītājam (vēlams vienkāršāks taustiņparaksts);
- instrumenta iespējas un temperamentu;
- estētiskus vai notācijas ierastumus konkrētā stila vai perioda mūzikā.
Īsi piemēri
- G♯ mažora (teorētisks): prasītu F♯→F♯♯ (F divkāršs kříss), tāpēc praktiski biežāk lieto A♭ mažora.
- Taustiņi, kas pārsniedz septiņu křísu vai bemolu robežu pie piecuņu apļa, parasti kļūst par teorētiskiem un prasa divkāršas alterācijas.
Kopumā teorētiskie taustiņi ir svarīgs koncepts mūzikas teorijā un harmonijas analīzē — tie palīdz izprast, kā notu nosaukumi, alterācijas un modulācijas rada konkrētas harmoniskas funkcijas, bet praktiskā pierakstīšanā priekšroka bieži tiek dota enharmoniskajiem, lasāmākiem risinājumiem.
