D-Moll

D-moll ir moll skala, kuras pamatā ir D ♯. Harmoniskajā minorā C ♯ tiek pacelts līdz C . Tās tonālajā signatūrā ir sešas asas skaņas.

E-minors ir tā enharmoniskais ekvivalents. Tā relatīvais mažors ir F-dur, un tā paralēlais mažors ir D-dur. To parasti aizstāj ar E-balss mažoru, jo D-dur divi dubultā skaļi to padara nepraktiski lietojamu.

Tā kā gan d-moll, gan tās enharmoniskajam ekvivalentam ir tonālās signatūras ar sešām accidentālēm, neviena no tām nav skaidri lietojama otras vietā. Piemēram, izmantot D-smil minor
as melodisko versiju arfā ir ļoti sarežģīti. B-pedāli var iestatīt asā pozīcijā, bet nav dubultas asās pozīcijas, kurā iestatīt C-pedāli. Labi temperētā klavierspēles I grāmatā Baha izvēlējās astoto prelūdiju rakstīt e-minorā, bet pavadošo fūgu - dis moll. (Otrajā grāmatā gan astoto prelūdiju, gan fūgu Bahs rakstīja d-is-moll.)

Šajā tonalitātē rakstīta mūzika tiek uzskatīta par ļoti grūti lasāmu, un tas nozīmē, ka klasicisma laikmetā šajā tonalitātē tika rakstīts maz mūzikas. Daudziem pūšaminstrumentiem un koka pūšaminstrumentiem ir vieglāk spēlēt e-minorā.

Slavenākais skaņdarbs šajā tonalitātē ir Skrjabina slavenā Etīde op. 8, Nr. 12. Arī krievu komponistam Ljapunovam šī tonalitāte bija iepatikusies, jo viņš šajā tonalitātē sarakstīja op. 11 otro etīdi, kā arī piecpadsmit gadus vēlāk Variacijas krievu tēmā, op. 49. Arī viņa agrīnais Klavierkoncerts Nr. 1, op. 4, tika ieskaņots enharmoniskajā E-minorā.

Dažās partitūrās 6 asu taustiņparaksti basa knaģī ir rakstīti ar A asu augšējā rindā. Tas netiek darīts bieži, jo tas atšķiras no augstās kijas.

Šis taustiņš netiek bieži izmantots orķestra mūzikā, bet vairāk tiek izmantots taustiņinstrumentu mūzikā. Aranžējot šo klaviermūziku orķestrim, daži iesaka to transponēt uz d-moll vai e-moll. Ja ir jāizmanto d-moll, b-bat pūšaminstrumentu partijām būtu jāraksta f-moll, nevis e-moll.

Meklēt pēc burta