Dis-moll (D♯) — definīcija, tonālais paraksts un slaveni piemēri

Atklāj Dis-moll (D♯) definīciju, tonālo parakstu, praktiskos izaicinājumus un slavenus piemērus — Skrjabin, Ljapunovs un Bachs. Teorija un iedvesmojoši piemēri mūzikas mīļotājiem.

Definīcija un toņu uzbūve

Dis-moll (D♯) ir moll tonalitāte, kuras pamattons ir Dis (D♯). Tā izmanto toņu kopu, kas atbilst D♯ natural minor (dabiskais moll) mēram: D♯, E♯, F♯, G♯, A♯, B, C♯. Harmoniskajā mollā septītā pakāpe tiek pacelta, proti C♯ kļūst par C (C dubultais ♯), lai nodrošinātu vadtones funkciju un spēcīgāku virzību uz toniku.

Tonālais paraksts un teorētiskie aspekti

Dis-moll tonālais paraksts satur sešas asas: F♯, C♯, G♯, D♯, A♯ un E♯. Tā kā šis paraksts ir tāds pats kā F♯-dur relatīvajam mažoram, šīs attiecības bieži izmanto teorētiskos apsvērumos. (Oriģināltekstā norādīts relatīvais mažors kā F-dur, kas, iespējams, ir drukas kļūda — pareizāk būtu F♯-dur.)

Dis-moll enharmoniskais ekvivalents ir Es-moll (E♭ moll) — šie divi toņi skaņā ir vienādi, taču notācijas un izmantojamo asumu/bemolu dēļ praktiskā izvēle parasti krīt uz Es-moll vai citām tuvākām notācijām. (Oriģināltekstā parādīts E-minors, kas, iespējams, ir neprecīzi norādīts saistībā ar enharmoniju.)

Paralēlais mažors teorētiski būtu Dis-dur (D♯-dur), taču Dis-dur prasmīgajai notācijai būtu nepieciešamas vairākas dubultās asis, tāpēc to parasti aizstāj ar Es-dur (E♭-dur) vai vienkāršāk notāciju ļaujot. (Oriģināltekstā tas bija formulēts kā E-balss mažoru un minēts D-dur, kas ir neprecīzi.)

Notācijas un praktiskās grūtības

Dis-moll notācija var būt praktiski sarežģīta — sešu asu tonālais paraksts un nepieciešamība reizēm lietot dubultās asis (piem., C) apgrūtina lasāmību. Tāpat daži instrumenti un klavieru pedāļi/radījumi var prasīt īpašas pozīcijas vai ierobežojumus, piemēram, ar arfu spēlēšanu praktiski ērtāk ir lietot enharmonisku nomaiņu. Oriģināltekstā ir uzsvērts: izmantojot Dis-moll melodiskā veidā uz arfā, tas var būt ļoti sarežģīti — dažiem pedāļiem nav atbilstošas “dubultās asās” pozīcijas.

Vēsturiskā kontekstā temperācijas sistēmas un instrumentu būve ietekmēja šo tona lietojumu: pirms labi temperētām skaņošanas sistēmām kompozīcijas Dis-moll vai tās ekvivalenti bija mazāk izplatītas. Piemēram, Baha Well-Tempered Clavier un tamlīdzīgos darbos tiek atrasti gadījumi, kad kompozīcijas tiek notētas dažādi (enharmoniska nomaiņa vai cita notācija starp grāmatām), kas atspoguļo gan praktiskus, gan estētiskus apsvērumus.

Instrumenti, orķestrācija un transponēšana

Dis-moll ir biežāk sastopams klavierspēles un citu taustiņinstrumentu literatūrā nekā orķestra rakstos, jo klavierspēlei nav ierobežojumu attiecībā uz asiem vai dubultajiem asiem. Pūšaminstrumenti, īpaši koka pūšļi, parasti vieglāk spēlē ekvivalentu notāciju ar lielāku bemolu vai mazāk asu skaitu — tāpēc aranžējot klavierdarbu orķestrim bieži izvēlas to transponēt vai pārnotēt uz ērtāku atslēgu, piemēram uz D-moll vai E-moll (vai attiecīgu enharmonisku versiju), lai samazinātu sarežģītu notāciju un labāk atbilstu transpozojošo instrumentu grupu ierastajām pozīcijām. (Oriģināltekstā minēts, ka, ja tiek izmantots d-moll, B♭ pūšaminstrumentu partijām biežāk raksta F-moll nevis E-moll — prakse atšķiras atkarībā no instrumenta un aranžējuma.)

Slaveni piemēri

Dažas pazīstamas klavierkompozīcijas ir rakstītas Dis-moll vai tās enharmoniskajos ekvivalentos. Kā viens no atpazīstamākajiem piemēriem minama Skrjabina Etīde op. 8 Nr. 12, kas plaši pazīstama tieši Dis-moll izteiksmē. Tāpat krievu komponisti, piemēram, Ljapunovs, ir izmantojuši šo tonalitāti vairākos darbos — oriģināltekstā minēti viņa op. 11 otrais etīde un vēlāk Variācijas uz krievu tēmu, op. 49; arī viņa agrīnais Klavierkoncerts Nr. 1, op. 4, ir pieejams arī enharmoniskā E♭-moll (Es-moll) notācijā.

Kopumā Dis-moll tiek uzskatīta par tonālitāti, kas dod īpašu krāsu un emocionālu raksturu, taču praktiskie notācijas un instrumentācijas aspekti bieži nosaka, kā un cik bieži tā tiek izmantota.

Praktiski padomi

• Ja rakstāt vai aranžējat mūziku Dis-moll, apsveriet iespēju izmantot enharmonisku nomaiņu (Es-moll/Es-dur vai transponēt uz citu tuvāku taustiņu), lai atvieglotu izpildījumu pūšaminstrumentiem un koriem.
• Klavierēm un citiem nestrādošiem instrumentiem Dis-moll ir pilnīgi izmantojama, taču jābūt uzmanīgam ar lasāmību — īpaši, ja kompozīcijā parādās dubultie asumi.
• Transponējot partijas transpozojošiem instrumentiem, pārbaudiet to atslēgu praksi un rakstīšanas konvencijas (piem., B♭ un Es instrumenti), lai izvairītos no nevajadzīgas sarežģītības.

Meklēt pēc burta