G-dur (G mažors) — definīcija, taustiņparaksts un piemēri

Uzzini visu par G-dur: definīcija, taustiņparaksts (asas), enharmoniskie aspekti un slaveni piemēri — Baha prelūdijas un šopēna motīvi dzīvajā analīzē.

G-dur ir mažora skala, kuras pamatā ir skaņa G. Tās taustiņparakstā ir viena asa — F♯.

Skala un toņi

G-dur skala, augoša secībā, sastāv no notīm: G — A — B — C — D — E — F♯ — G. To var spēlēt arī lejuplēces (atonālajā) secībā. Skalas pakāpes parasti apzīmē šādi:

• 1 (tonika) — G
• 2 (supertonika) — A
• 3 (medianta) — B
• 4 (subdominanta) — C
• 5 (dominanta) — D
• 6 (submedianta) — E
• 7 (senskalē) — F♯

Attiecības ar citām tonalitātēm

G-dur relatīvais minors ir E-moll (tām abām ir vienāds taustiņparaksts — viena asa). Paralēlais minors ir G-moll (atšķiras pēc taustiņparaksta). G-dur vieta pie piecu rindas (circle of fifths) ir vienu soli uz labo pusi no C-dur (C — G — D utt.) — tas nozīmē, ka tam ir viena asa.

Harmonija un akordi

Būtiskākie diatoniskie triju akordi G-dur ir:

• I — G (G–B–D)
• ii — A moll (A–C–E)
• iii — B moll (B–D–F♯)
• IV — C (C–E–G)
• V — D (D–F♯–A)
• vi — E moll (E–G–B)
• vii° — F♯ dim (F♯–A–C)

Dominants (V) funkcija D akordā bieži rada spēcīgu virzību atpakaļ uz toniku G, savukārt IV akords veido mierīgāku, “atvērtāku” skaņu.

Raksturojums un praktiska lietošana

G-dur tradicionāli tiek raksturots kā spoža, siltā un bieži “laimīga” tonalitāte. Tā labi iederas mūzikā, kas tiek spēlēta stīgu instrumentiem (vijoļiem un čellam), jo daudzām stīgu instrumentu atvērtajām stīgām ir toņi G, D, A, E — tas padara G-dur ērtu un rezonējošu. Arī ģitārā G-dur ir ļoti izplatīts, jo tas ir ērti spēlējs kā atvērtās pozīcijās, tā akordos.

Notācija un izpildīšana

Taustiņparakstā asa atrodas uz F līnijas/pozīcijas, tātad visas F notis skaņā G-dur jāspēlē kā F♯, ja vien nebūs norādīts citas attiecības (piem., natūrāls vai bemols). Mūzikas ierakstos bieži izmanto tipiskus skalu un akordu vingrinājumus, lai apgūtu ērtu pozīciju un atvērtās stīgu balss īpašības.

Repertuārs un modulācijas

G-dur ir bieži sastopama klasiskās un populārās mūzikas tonalitāte. Piemēri no koncertrepertuāra: Mozarta Serenāde "Eine kleine Nachtmusik" (Serenāde Nr. 13) ir komponēta G-dur, J. S. Baha Brandenburgas koncerts Nr. 3 ir G-dur. Komponisti bieži modē uz tuviem toņiem (piem., uz dominantu D-dur vai relatīvo E-moll). Dažkārt tiek izmantotas arī tālākas modulācijas un krāšņas šķērslīnijas — romantiskajā mūzikā komponisti, tostarp Šopēns, bieži eksperimentēja ar tādām modulācijām.

Vērts zināt arī, ka G-dur nav enharmoniska ar A-dur — A-dur ir cita tonalitāte (tai ir trīs asas). Enharmoniskie ekvivalenti parasti attiecas uz toņiem kā F♯=G♭ vai lielām tonalitātēm, piemēram, F♯-dur ≈ G♭-dur.

Piezīme par pikardijas terciju

Ja darbs ir rakstīts minora tonalitātē, komponists reizēm noslēgumā izmanto pikardijas terciju — beidzot minora gabalu ar dur trešdaļu (piem., noslēgt mis moll ar akordu, kas satur lielu trešu), radot gaisīgāku noslēgumu. Tas ir plaši izmantots baroka mūzikā un vēlākos periodos.

G-dur ir praktiska un mūzikāli elastīga tonalitāte, ko izmanto gan solo instrumentu literatūrā, gan kamermūzikā un orķestrālajos darbos.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir G-dur?

Jautājums: Cik asu un dubultas asu ir tās tonālajā signatūrā?

J: Vai to parasti raksta kā A-dur?

J: Kur vēl tas parādās?

Vai to ir izmantojis Šopēns?

Meklēt pēc burta