Mūzikā simbols bemols (♭), bieži saukts arī par plakanu vai itāļu valodā bemolle, apzīmē, ka nots jāsamazina par vienu pustoņu (pussoli). Notācijas paradoksālāka forma — ♭ — ir visplašāk lietotais accidental (uzlabojums/izmaiņa notī), kura HTML vienība ir ♭, bet Unicode kods ir U+266D.
Kas tas praktiski nozīmē
Ja nots tiek apzīmēta ar bemolu, tā tiek nolasīta par pussoli zemāk nekā attiecīgā dabīgā nots. Piemēram, B ar bemolu nozīmē B♭, kas ir par pussoli zemāks nekā B dabīgais. Bemoli parasti tiek attēloti pirms nots notu galvas izmēģinājumos vai atslēgas zīmēs joslas sākumā.
Enharmonija un temperaments
Saskaņā ar divpadsmit toņu vienādo temperamentu (12-TET) daudzas notis ar bemolu ir enharmoniski ekvivalentas citām notīm ar krietnu vai ar # (karsu) — t.i., skaņu augstums ir tas pats, tikai notācijas atšķiras. Piemēri enharmoniskajām ekvivalencēm 12-TET sistēmā:
- C♭ = B
- D♭ = C♯
- E♭ = D♯
- F♯ = G♭
- A♭ = G♯
- B♭ = A♯
Tomēr vērtībās ārpus vienādo temperamentu (piemēram, dabiskajā noskaņojumā, just intonation vai dažādās vēsturiskās temperēšanas sistēmās) bemols var norādīt nedaudz atšķirīgu faktisko frekvenču attiecību — tātad tas nav pilnīgi identisks ar tā enharmonisko partneri.
Dubultplakans, trīs ceturtdaļu un citi varianti
Pastāv arī dubultplakans, kas samazina noti par diviem pustoņiem (vienu vesel soli). Tas parasti tiek attēlots kā īpaša zīme vai ar diviem parastajiem plakaniem blakus. Tekstā redzamā grafiskā zīme:
Unicode satur arī speciālu dubultplakana simbolu: U+1D12B (MUSICAL SYMBOL DOUBLE FLAT). Tikmēr trīskāršs bemols (reti sastopams) samazina noti par trim pustoņiem.
Pusplakans un mikrotonālā notācija
Arvien biežāk mūsdienu un etniskajās notācijas praksēs tiek lietoti arī pusplakani un trīs ceturtdaļu plakani, kas norāda uz ceturtdaļtoniem (kvarttoniem). Pusplakanu dažkārt attēlo ar plakanu, kuram ir slīpsvītra vai ar speciālu apgrieztu zīmi. Piemērs no arābu vai mikrotonālās notācijas:
Trīs ceturtdaļu plakanu var attēlot, kombinējot pusplakanu un parasto plakanu vai lietojot speciālas zīmes, kuras atšķiras pēc reģiona un notācijas tradīcijas.
Notāciju prasības un prakse
Notis ar bemolu parasti tiek rakstītas tieši pirms nots galvas. Ja bemols tiek ievietots atslēgas zīmē (key signature), tas ietekmē visas attiecīgā nosaukuma notis visā taktē (vai līdz atcelšanai ar lielo likumu, atkarībā no notācijas sistēmas). Ja bemols ir rakstīts kā accidental mēra ietvaros, tas attiecas uz visām turpmākajām vienāda nosaukuma notīm tajā pašā taktī, izņemot, ja tās ir pārrakstītas ar natural signālu (♮).
Noskaņošanā vārds līdzenums var apzīmēt arī samērā nelielu skaņas augstuma pazeminājumu (piem., instrumentu apstākļos vai intonācijā), kad viena un tā pati nots tiek atskaņota divos instrumentiem; zemākā skaņa var tikt dēvēta par plakanu attiecībā pret augstāko.
Piemēri, atslēgu secība un papildinformācija
Biežāk lietotais bemolu secības princips atslēgu zīmēs (no viena loka līdz pilnai kārtai) ir: B, E, A, D, G, C, F (tas nozīmē, ka pirmais bemols, kas parādās atslēgā — visbiežāk B♭ — ir pirmais no šīs sarakstes, u.t.t.).
Rezumējot: bemols (♭) pazemina noti par pussoli; dubultplakans — par veselu soli; pusplakans un trīs ceturtdaļu plakans norāda mikrotonālas variācijas. To interpretācija var nedaudz atšķirties atkarībā no noskaņojuma sistēmas (temperamenta) un reģionālajām notācijas tradīcijām.