Tierce de Picardie (Pikardijas tercija) mūzikā — moll noslēgums mažorā
Uzzini Tierce de Picardie (Pikardijas tercija) — kā moll beidzas mažorā, vēsture, piemēri (Bach, Beethoven, Greensleeves) un harmoniskā nozīme mūzikā.
Definīcija
Mūzikā Tierce de Picardie (kas nozīmē Pikardijas tercija) ir mažora akords, kas skaņdarba, kas ir moll tonalitātes, beigās tiek izmantots kā noslēgums. Citiem vārdiem — pēdējā harmonija, kas sagaidāmi būtu moll triāde, tiek mainīta tā, lai tajā skanētu mažora trešā.
Vēsture un izplatība
16.-17. gadsimtā tas bija ļoti izplatīts veids, kā pabeigt skaņdarbus moll tonalitātēs, īpaši renesanses un baroka periodā. Rousseau. savā 1767. gada "Mūzikas vārdnīcā" ("Dictionnaire de musique") šo parādību nosauca par Tierce de Picardie. Vārds "tierce" nozīmē "trešais", bet precīzs iemesls, kāpēc pievienota atsauce uz Pikardiju (reģionsu Francijas ziemeļos), nav pilnībā skaidrs.
Harmoniskā un estētiskā funkcija
Tas ir saistīts ar klausīšanās pieredzi: mūzika mollā, salīdzinot ar mažoru, bieži tiek uztverta kā melanholiska vai spriedzes pilna, jo skalas trešā nots parasti ir pazemināta — par pustoni) — salīdzinājumā ar mažora trešo. Harmoniskajā virknē mažora trešā labāk atbilst zemākajām dabiskajām harmoniskajām attiecībām, savukārt moll trešā reizēm tiek uztverta kā nospiedošāka vai mazāk “atvērta”. Tādēļ pēdējā akorda maiņa no moll uz mažoru rada dzirdamā atvieglojuma un noslēguma sajūtu — īpaši, ja pirms tam ir bijusi harmoniska spriedze vai disonanse, ko var pastiprināt arī disonanses attiecības ar pamatnoti.
Tehniska skaidrošana
Praksē Tierce de Picardie nozīmē, ka pēdējā triādē tiek pacelta trešā nots par pusi toņa, pārvēršot moll akordu par mažora akordu. Piemēram, skaņdarbā a-moll, kur skalas trešā nots ir C natural, Tierce de Picardie pēdējā akordā parasti skanēs cis, mainot akordu no a-moll uz A-dur. Šī procedūra var būt rakstīta notīs ar atsevišķu ciso vai citām alterācijām, vai arī izpildītājam ir jāizlabo akordes sastāvs pēc konvencijas.
Piemēri mūzikā
Bahs Tierce de Picardie izmantoja diezgan bieži. Labs piemērs ir instrumentālā Koncerta divām vijolēm un orķestrim pirmā daļa, kur beigu akords pāriešanas brīdī mainās uz mažoru. Viņa "Fantāzijā un fūgā g moll BWV542" fūga beidzas ar Tierce de Picardie, un dažos izdevumos arī Fantāzija noslēdzas mažora akordā. Iespējams, ka Bachs Fantāziju būtu pabeidzis mažora akordu tikai atsevišķā izpildījumā, taču par to nav pilnīgas skaidrības. Vēl viens piemērs ir kantātes Nr. 82 "Ich Habe Genug" beigas, kur Tierce de Picardie rada spēcīgu emocionālu efektu. Tāpat tautas melodija "Greensleeves" ir pazīstama ar beigu mazuřízmi, kas dažkārt tiek interpretēta kā Tierce de Picardie.
Termina lietojums un variācijas
Svarīgi atzīmēt, ka termins parasti tiek lietots tikai tad, ja mainās tieši pēdējais akords — ja gan beigas, gan citas daļas pāriet uz mažoru, parasti nerunā par klasisko Tierce de Picardie. Komponisti var izmantot šo ierīci gan kā tradicionālu noslēgumu, gan kā izteiksmisku kontrastu vai ironisku elementu. Baroka un renesanses mūzikā tas bija standarta līdzeklis, bet vēlākajos laikmetos Tierce de Picardie lietojums kļuva selektīvāks un biežāk tika izmantots mākslinieciskas vai retoriskas iemeslu dēļ.
Praktiskas piezīmes izpildītājiem
- Notācijā pēdējā akorda alterācija parasti ir skaidri norādīta; taču vēsturiskā izpildījumā (piem., baroka prakse) izpildītājam var būt jāievēro konvencija par trešās pacelšanu.
- Dažkārt tikai soprāna vai tenora balsī tiek pacelta trešā, saglabājot zemākas balsis nemainīgas — tas rada daļēju, "veco stilu" efektu.
- Modernā harmonija un temperaments padara šādu pāreju vienkāršu tehniski, taču skaņiskā ietekme joprojām ir atkarīga no konteksta—dinamikas, tempiem un iekšējās spriedzes pirms kadences.
Tierce de Picardie ir viens no tiem maziem, bet izteiksmīgiem harmoniskajiem līdzekļiem, kas spēj mainīt klausītāja noskaņu ar nelielu, taču nozīmīgu akordu maiņu.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Tierce de Picardie?
A: Tierce de Picardie ir mažora akords moll tonalitātes skaņdarba beigās. To plaši izmantoja 16. un 17. gadsimtā, lai mazinātu saspringtību moll tonācijā.
Jautājums: Kāpēc mažora akorda pabeigšana sniedz atvieglojuma sajūtu pēc saspringtās moll kordas?
Atbilde: Mūzikā, ja kaut kas ir uzrakstīts moll tonalitātē, tas skan melanholiski vai satraucoši, jo skalas trešā nots ir saplacināta (pazemināta par pustoni). Tas rada disonansi pret pamatnotu (skalas pirmo noti). Noslēgšana ar mažora akordu atrisina šo disonansi un sniedz atvieglojumu.
J: Kas ieviesa šo terminu?
A: Šo terminu 1767. gadā savā "Mūzikas vārdnīcā" (Dictionnaire de musique) ieviesa Ruso.
J: Ko nozīmē "Tierce"?
A: Tierce nozīmē "trešais".
J: Kāpēc Ruso to nosauca par "Picardie"?
A: Neviens nezina, kāpēc viņš to nosauca par "Pikardiju" (Pikardija ir apgabals Francijā).
J: Kurš slavens komponists ir izmantojis šo paņēmienu?
A: Šo tehniku ir izmantojuši divi slaveni komponisti - Bahs un Bēthovens. Piemēram, Bēthovena Piektā simfonija, Baha Koncerts divām vijolēm un orķestrim, Fantāzija un fūga g moll BWV542, kantāte Nr. 82 "Ich Habe Genug" un Greensleeves.
Jautājums: Kad Bahs būtu pabeidzis Fantāziju tikai ar mažora akordu, ja tā tiktu atskaņota atsevišķi bez fūgas?
A: Iespējams, ka Baha Fantasie būtu pabeigta tikai ar mažora akordu, ja viņš to atskaņotu patstāvīgi bez fūgas, taču mēs nevaram būt droši par to pārliecināti.
Meklēt