Leošs Janāčeks (Leoš Janáček, dzimis Hukvaldos, Morāvijā, 3. jūlijā) 1854; miris Moravska Ostravā, 12. augustā 1928) bija čehu komponists, kurš darbojās romantisma laikmeta beigās un 20. gadsimta sākumā. Viņš centās radīt mūziku, kas būtu stingri saistīta ar viņa dzimto zemi, tās valodu un tautas mūzikas tradīcijām. Janáčeka mūzikas ritms bieži vien atspoguļo runas plūsmu un īpatnējo vietējo dialekta, kurā viņš pats runāja; šī runas-melodijas pieeja viņa valodai un frāzēšanai reizēm tiek salīdzināta arī ar poļu valodas tuvumu reģiona izteiksmē.

Janáčeks kļuva plaši pazīstams galvenokārt kā operu autors; daudzas viņa operām, kuru sižeti un valoda balstās uz čehu stāstiem un literāriem avotiem. Īpašu vietu publikas un kritiķu atmiņā ieņēmusī ir "Viltīgā lišķīte", kas attēlo meža dzīvi un tajā mītošos zvēriem — nosaukumā minētā "vixen" ir lapsas mātīte. Janáčeks pievērsa lielu uzmanību dabiskām, dzīviem skanīgām melodijām un ritmiem, kas izriet no runas un lokālajām tradīcijām.

Lielākā daļa no viņa pazīstamākajiem darbiem radās viņa mūža nogalē, kad komponists piedzīvoja radošu uzplaukumu. Nozīmīgu iedvesmu tam sniedza viņa dziļā, tomēr sarežģītā attiecība ar jaunu sievieti vārdā Kamila (Kamila Stösslová). Šī saikne — galvenokārt caur sarakstiem un emocionālu ideju apmaiņu — bija iedvesmas avots daudziem viņa vēlākajiem skaņdarbiem.

Janáčeka radošais stils izceļas ar šādām īpatnībām:

  • uzsvars uz runas melodijas (tā dēvētā "runas-melodija"), kas pārvēršas par tematisku materiālu;
  • spēcīga folkloras un Morāvijas tautas mūzikas ietekme;
  • neparasta ritmika un kolorīta orķestrācija, kas piešķir mūzikai dzīvīgumu un īpatnēju skanējumu;
  • novatoriska harmonia un struktūras, kas atstāja lielu ietekmi uz 20. gadsimta mūziku.

Viņa nozīmīgākie darbi aptver gan operu žanru (piemēram, "Jenůfa", "Káťa Kabanová", "Viltīgā lišķīte", "Věc Makropulos", "Z mrtvého domu"), gan orķestra un kora darbus — starp tiem pazīstama ir arī Sinfonietta un Glagolītiskā mise. Janáčeks ilgus gadus strādāja Brno mūzikas dzīvē kā pedagogs, diriģents un konservatorijas vadītājs, veicinot reģiona kultūras attīstību un radot spēcīgu ietekmi uz čehu mūziku kopumā.

Janáčeka mantojums ir būtisks gan operas repertuāram, gan mūzikas vēsturei kopumā: viņa darbi joprojām tiek bieži spēlēti un iedvesmo jaunas interpretācijas, turklāt viņa metode — pārnēsāt runas intonācijas un lokālo muzikālo runu uz komponēto mūziku — tiek pētīta un novērtēta līdz pat mūsdienām.