Timpāni (katlu bungas): definīcija, uzbūve un orķestra lietojums

Timpāni (katlu bungas) — definīcija, uzbūve un orķestra lietojums: uzzini vēsturi, noskaņošanu, spēles tehniku un šo instrumentu lomu simfoniskajos un ceremoniju orķestros.

Timpāni (dažkārt saukti par tītara bungas vai vienkārši katlu bungas) ir bungas, kas izgatavotas no lielām bungām, kuras parasti ir izgatavotas no vara, ko veidojuši amatnieki, un kurām pēc noskaņošanas virsū ir uzvilkts ādai līdzīgs materiāls. Agrāk šo virsmu veidoja apstrādāta āda (cūkādas vai teļādas), bet mūsdienās parasti lieto sintētiskus materiālus, kas ir stabilāki pret mitrumu un temperatūras svārstībām. Šo augšējo daļu parasti sauc par bungugu vai "bungu galvu". Timpani ir itāļu valodas vārds (daudzskaitlis no timpano); neformālajā angļu valodā bieži lieto gan vārdu timpani, gan vienkārši "kettle drums". Cilvēku, kurš spēlē timpānus, sauc par timpānistu (angļu: timpanist).

Uzbūve un noskaņošana

Timpāna pamatā ir metāla (parasti vara vai mūra sakausējuma) vai mūsdienās reizēm arī cita materiāla bļoda — tā saucamais "katls". Virs bļodas stiepj bungugu, kuru piespriego ar regulējošām skrūvēm vai ar pedāli. Mūsdienu simfoniskajos timpānos bieži ir iebūvēts pedāla mehānisms, kas ļauj vienas kustības laikā mainīt bungas spriegumu un tādējādi ātri mainīt skaņes augstumu (noskaņot). Ir arī vecāki modeļi ar nospriegošanas skrūvēm vai čaulām, kurus noskaņo ar atslēgu.

Timpāni atšķiras no citām bungām, jo tie ir noregulēti atbilstoši noteiktām notīm — katra bļoda tiek noskaņota uz konkrētu toņu augstumu. Timpanists parasti nosaka, vai bungas ir pareizi noskaņotas, sakot, ka tās ir "balsī" (vai arī, atkarībā no partitūras prasībām, "bez balss"). Lai uz tiem spēlētu, izmanto speciālas bungu nūjiņas jeb timpānu āmurus; nūjiņu cietība un galviņas materiāls ietekmē skaņas raksturu — no vairāk "dures" un skanošas līdz maigai, pusmīkstai vilkmei. Citas bungas, ko izmanto orķestros un orķestros, parasti rada mazāk noteiktu toņu un netiek tradicionāli noskaņotas līdz konkrētām notīm.

Izmēri, diapazons un tehnika

Biežāk sastopamie timpānu diametri ir aptuveni 58, 66, 74 un 81 cm (angļu collās 23", 26", 29", 32"). Katla izmērs nosaka zemāko iespējamo skaņas augstumu — lielākais timpāns var nodrošināt viszemākās skaņas. Parasti orķestrī izmanto no diviem līdz četriem timpāniem; mūsdienu repertuārā var būt nepieciešami arī pieci vai seši, izpildījuma vajadzībām papildus izmantojot pre-timpānus vai papildu instrumentus.

Spēles tehnikā iekļaujas gan vienkārši sitieni ar nūjiņām, gan rullēšana (rapid roll), dinamiskās nianses, artikulācija ar dažādu daļu bungas galvas lietošanu un akcentētie uzbrukumi. Tāpat tiek izmantotas efekta tehnikas — muted (nogaidīšana ar roku), tiemens (strikta vietvieta galvas malā), vai tonu mainošana, stiepjot pedāli spēles laikā.

Vēsture un orķestra lietojums

Timpāni sākotnēji tika izmantoti militāros un ceremonālos ansambļos; līdz pat mūsdienām tos var redzēt [oficiālajās] kapelās un paražu orķestros, piemēram, Apvienotās Karalistes karalienes Elizabetes II Mājsaimniecības kavalērijas orķestrī, kurā "katlu bungas" (kā tās bieži dēvē) tiek nēsātas un demonstrētas ceremonijās. No 18. gadsimta beigām — ap 1700. gadu un vēlāk — timpāni kļuva regulāra orķestra sastāvdaļa; tos izmantoja komponisti kā Hendeļa, Bēthovena un citi 19. gadsimta komponisti, lai piešķirtu mūzikai spēku, ritmisku pamatu vai dramatisku uzsvaru. Mūsdienās timpāni ir klāt gandrīz visos lielajos orķestros, kameransambļos un tiek izmantoti arī dažos populārās mūzikas ansambļos.

Praktiski padomi un aprūpe

Timpānu kopšana ietver regulāru bungugu pārbaudi (ādas vai sintētiskā virsma bez plaisām), pareizu pedāla un mehānikas apkopi, kā arī bļodu virsmas tīrīšanu un pārbaudi pret koroziju. Noskaņošanas precizitāte ir īpaši svarīga profesionālā darbībā — daudzi timpānisti izmanto uzticamus elektroniskos klavišus vai toni kā atsauci noskaņošanā. Instrumentu izvēle (bungu veids, nūjiņu komplekts) ietekmē repertuāra interpretāciju, tāpēc profesionāli muzicējošie timpānisti parasti strādā ar vairākiem nūjiņu pāriem dažādiem mūzikas stiliem.

Apkopojot: timpāni ir melodiski noskaņotas bungas ar bagātu vēsturi un plašu izteiksmes iespēju loku — no ceremonijām uz lauka līdz simfoniskajām partitūrām un mūsdienu studijas ierakstiem. Timpanista loma orķestrī ir gan ritmiska, gan harmoniska, bieži nodrošinot svarīgus akcentus un noskaņojuma balstu.

Dažādi timpānu izgatavošanas veidi

Bungas galva

Timpānu bungu galvu, sauktu arī par timpānu galvu, var izgatavot no divām dažādām daļām. Dažas ir izgatavotas no dzīvnieku ādas, piemēram, teļa vai kazas ādas. Citas var būt izgatavotas no biezas plastmasas. Tā kā plastmasas galviņas ir grūti salauzt un tās nemaksā tik dārgi kā dzīvnieku ādas galviņas, tās tiek izmantotas biežāk nekā dzīvnieku ādas galviņas. Tomēr daudzi profesionāli spēlētāji dod priekšroku ādas galviņām, jo uzskata, ka ādas galviņas, tām sitot, rada labāku skaņu. Bungu galviņa tiek uzvilkta virs timpānu bungu bļodas un piestiprināta ar skrūvēm, lai varētu noskaņot timpānus.

Timpānu skaņošana

Skrūves, kas tur un regulē bungu galvu, sauc par "spriegojuma stieņiem". Lai noskaņotu timpānus, visus "spriegojuma stieņus" var pievilkt vai pavilkt. Timpāni izdod augstāku skaņu, ja spriegojuma stieņi ir stingrāki, un zemāku skaņu, ja tie ir vaļīgāki. Timpāniem parasti ir aptuveni septiņi spriegojuma stieņi.

Ķēdes timpāni.


Pamata timpānu timpāni.

Mašīnas timpāni

Samontēt timpānus, pagriežot katru spriegojuma stieni, var būt ļoti grūti, tāpēc daži timpānu ražotāji izgudroja dažādus veidus, kā ātrāk mainīt bungu augstumu.

Ķēdes timpāni

Ķēdes timpānos visi spriegojuma stieņi ir savienoti ar ķēdi. Šī ķēde ir savienota ar sviru, un, kad spēlētājs kustina sviru uz priekšu un atpakaļ, tā vienlaicīgi pievelk un atlaiž visas skrūves, lai mainītu bungu augstumu.

Pedāļu timpāni

Pedāļa timpāni ir timpāni, kas augstuma maiņai izmanto pedāli. Mūsdienās visbiežāk tiek izmantoti tieši šie timpāni. Spēlētājs var nospiest pedāli, lai timpāni atskaņotu augstākas notis, vai ļaut pedālim atgriezties atpakaļ, lai atskaņotu zemākas notis. Ir trīs dažādi pedāļa timpānu veidi:

• Sprūdrata sajūga sistēmā spēlētājam ir jāatvelk atpakaļ svira, ko sauc par sajūgu, lai atbrīvotu pedāli. Tiklīdz pedālis atrodas vēlamajā vietā, spēlētājam ar kāju atkal jāstumj sajūgs uz priekšu, lai to bloķētu.
• Līdzsvarotas darbības sistēmā pedālim ir piestiprināta atspere, kas pedāli notur vienā vietā, līdz spēlētājs to pārvieto. Tā kā līdzsvarotas darbības sistēmā pedāli vienā vietā netur sajūgs, daži to dēvē par peldošo pedāli, jo izskatās, ka pedāli nekas netur un tas ir peldošs.
• Frikcijas sajūga sistēmā pedāli vienā vietā tur sajūgs, un sajūgs ir piestiprināts pie stieņa. Kad spēlētājs atlaiž sajūgu, stabiņš pārvietojas uz augšu un uz leju, kad pedālis tiek nospiests uz augšu un uz leju.

Pedāļa pedālis pedāļa timpāniem ar sprūdrata sajūga sistēmu.

Timpānu āmuriņi

Timpāni tiek spēlēti ar īpašu bungu nūjiņu, ko sauc par timpānu āmuriem. Spēlējot bungas, spēlētājs vienlaikus izmanto divus āmurīšus. Abas āmurīša daļas sauc par kātu un galvu. Galviņa ir āmura daļa, kas ir apļa formā un ir tā daļa, kas sit pa timpāniem, bet kāts ir āmura koka daļa, ko tur timpānists. Timpanu āmura galvu var izgatavot no dažādiem materiāliem, bet parasti to izgatavo no koka lodes, kas pārklāta ar filcu vai plānu audumu. Paliktņa kātu parasti izgatavo no koka, piemēram, hikorija, ķirša vai bambusa, bet to var izgatavot arī no metāla, piemēram, alumīnija. Dažiem timpānu āmuriem nav filca galviņas, un tiem ir tikai koka galviņa. Šādus āmurīšus dažkārt izmanto klasiskajā un baroka mūzikā.

20. gadsimta sākumā dažiem āmuriem bija no vaļu kauliem izgatavoti kāti un no sūkļiem izgatavotas galvas.

Timpānu āmuru komplekts.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir timpāni?

J: Kā sauc timpānu bungu augšējo daļu?

J: No kurienes nāk vārds "timpāni"?

J: Vai angļu valodā ir cits vārds timpano?

J: Kas spēlē timpānus?

J: Kāda veida materiālu tradicionāli izmantoja timpāna bungu galvai?

J: Vai mūsdienu tehnoloģijā šim nolūkam izmanto citus materiālus?

Meklēt pēc burta