Oboja — koka pūšaminstruments: definīcija, uzbūve un vēsture

Uzzini visu par oboju — koka pūšaminstrumentu: definīcija, uzbūve, niedre un vēsture no renesanses līdz mūsdienām. Ideal for obojisti un mūzikas mīļotājiem.

Definīcija

Oboja ir koka pūšaminstruments ar dubulto stīgu, kas ģenerē skaņu, liekot vibrēt divām plānām niedrēm. Tā formu var viegli sajaukt ar klarneti, taču būtiska atšķirība ir korpusa forma un skaņas raksturs: klarnetei ir cilindrisks korpuss, obojai — konisks. Personu, kas spēlē oboju, sauc par obojistu. Parastā orķestrī parasti ir divas obojas, reizēm trīs, bet bieži sastopami arī citi obojas radinieki — cor anglais (skan par piektdaļu zemāk) un basa oboja (skan par oktāvu zemāk). Gustavs Holsts tādu izmantoja savā svītā "Planētas".

Uzbūve

Parasti oboja sastāv no četrām galvenajām daļām: zvana, apakšējā savienojuma, augšējā savienojuma un niedres. Korpuss parasti ir izgatavots no cieta koka (bieži grenadilla/afrikāņu melnkoks), bet studentu modeļi mēdz būt no plastmasas vai mīkstākiem koka veidiem. Korpuss ir konisks iekšējā dobumā, kas ietekmē instrumenta tembru un intonāciju. Virsmas un daļas savienotas ar metāla taustiņiem un spiedieniem, kas ļauj noslēgt vai atvērt caurumus un spēlēt precīzākas intonācijas un sarežģītākas fingeringu kombinācijas.

Niedre un tās nozīme

Skaņas avots ir dubulta niedre, parasti izgatavota no Arundo donax (saldūdens stiebra) vai mākslīga materiāla. Niedre sastāv no divām plānām sloksnēm, kas ir savienotas, bieži uzstiprinātas uz mazas metāla vai plastikāta caurules — tā sauktā stoba. Niedres kvalitāte un izgatavošana būtiski ietekmē skanējumu, intonāciju un jutīgumu. Obojisti bieži paši izgatavo un regulē niedres — tās mērcē, līmē, pielāgo pēc nepieciešamības.

Skaņa un spēlēšanas tehnika

Obojas skanējums tiek raksturots kā caururbjošs, izteiksmīgs un reizēm "našķots" (nasāls), taču spēlējot ar mīkstāku tonusu tā var būt ļoti liriska un sirsnīga. Obojas artikulācija un dinamika ir ļoti niansēta — spēlētājam jākontrolē elpošana, lūpu spiediens un niedres reakcija. Obojisti bieži izmanto īpašas elpošanas tehnikas un vibrato, lai panāktu vēlamo izteiksmi.

Orķestra galvenajam obojistam parasti ir pienākums uzspēlēt noti A, uz kuras pārējie orķestra dalībnieki noskaņo savus instrumentus (parasti A=440 Hz vai citas konvencijas atkarībā no ansambļa). Niedrei pirms spēles bieži jābūt samirkstai, un instruments nedrīkst tikt pakļauts straujām temperatūras vai mitruma svārstībām.

Varianti un radinieki

• Cor anglais (cor anglais) — arī saukts par angļu oboju; tas ir lielāks un skan par piektdaļu zemāk nekā parastā oboja.
• Basa oboja — skan par oktāvu zemāk; tiek izmantota reti, bet efektīgi krāsai un dziļumam (piem., Gustavs Holsts savā "Planētu" svītā).
• Oboe d'amore — vidēja izmēra obojas variants, tradicionāli tonālajā A, ar siltāku, mīkstāku tembru; plaši lietots baroka mūzikā.

Vēsture

Oboja tiecas no viduslaiku un renesanses šama, kura bija spēkā kā spēcīgs, traheāls pūšaminstruments. Instrumenta precizēšana un priekšgaita attīstījās baroka laikmetā, kad oboja kļuva par populāru solo un orķestra instrumentu. To izmantoja gan Bahs, gan Hendelis, un daudzi itāļu komponisti, piemēram, Antonio Vivaldi, rakstīja koncertus šim instrumentam. Baroka oboja parasti bija ar ierobežotu taustiņu skaitu; 18. un 19. gadsimtā meistari sāka pievienot vairāk taustiņu un pilnveidot mehānismu, radot mūsdienu taustiņu sistēmas variācijas (piem., franču un vācu sistēmas).

Vēlāk komponisti, kas izmantoja oboju kā solo instrumentu, ir Mocarts, Vēbers, Rihards Štrauss, Vogans Viljamss un Fransiss Pulencs. Oboja saglabā nozīmīgu lomu gan klasiskajā, gan laikmetīgajā mūzikā.

Loma mūzikā un repertuārs

Oboja bieži uzņemas melodisku vai ekspresīvu partiju orķestrī — tās skanējums labi izceļas pār citiem instrumentiem, tāpēc to bieži izmanto tematisku ieiešanu un personificētas balsis mūzikā. Obojai ir bagāts kamermūzikas repertuārs (dueti, trio, kvinteti utt.), solokoncerto tradīcija un daudz skaņdarbu, kuros tā atveido īpaši spilgtas krāsas un rakstus.

Starptautiski nozīmīgi oboisti, kuru sniegums ir ietekmējis instrumenta tēlu un tehniku, ir, piemēram, Heinz Holliger un Albrecht Mayer — viņi paplašinājuši obojas tehniskās un izteiksmes iespējas mūsdienu noskaņās.

Kopšana un uzturēšana

• Regulāra instrumenta iztīrīšana ar mīkstu lupatiņu vai speciālu swab.
• Taustiņu apkopes un regulēšana pie kvalificēta meistara; taustiņu spilventiņi (pads) un atsperes laika gaitā nolietojas.
• Niedres glabāšana sausā, ventilējamā vietā; īslaicīga izmērcēšana pirms spēles.
• Izvairīšanās no straujām temperatūras un mitruma maiņām, kas var bojāt koku un ietekmēt taustiņu mehānismu.

Obojas nosaukums cēlies no franču valodas hautbois, kas burtiski nozīmē "augsta koksne" vai "skaļš koks", norādot uz koka izcelsmi un spēcīgo, caururbjošo tembru.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir oboja?

J: Kas spēlē oboju?

J: Cik oboju parasti ir orķestrī?

J: Kādi komponisti rakstīja mūziku solo izpildījumiem ar oboju?

J: Ko franču valodā nozīmē "hautbois"?

J: No kurienes sākotnēji radās oboja?

J: Ko parasti dara galvenie obojisti pirms spēlēšanas orķestrī?

Meklēt pēc burta