Viljams Vīvels (1794–1866) — angļu polimāts, zinātnieks un filozofs
Viljams Vīvels (1794–1866) — angļu polimāts, filozofs un zinātnieks; Kembridžas līderis, zinātnes terminoloģijas autors (izgudroja vārdu “zinātnieks”), ietekmēja Darvinu.
Viljams Vīvels (William Whewell, 1794. gada 24. maijs — 1866. gada 6. marts) bija angļu polimāts, anglikāņu priesteris, filozofs, teologs un zinātnes vēsturnieks. Viņš ietekmēja sava laika ievērojamos zinātniekus — Džons Heršels, Čārlzs Darvins, Čārlzs Līels un Maikls Faradejs — un bija nozīmīga figūra 19. gadsimta intelektuālajā dzīvē. Vīvels ieviesa un popularizēja vairākus terminus, kas tiek lietoti vēl šodien; starp tiem arī vārds zinātnieks (minēts 1837. gadā).
Galdnieka dēls, Vīvels izauga skromīgās ģimenes vidē un, pateicoties labam ģenerālizglītības līmenim un pašizglītošanās centībai, iekļuva universitātes aprindās. Viņš saistīja savu dzīvi ar Kembridžu un Kembridžas Trīsvienības koledžas sabiedrību: 25 gadus bija šīs koledžas maģistrs, amatu, par kuru viņu ieteica un palīdzēja iegūt arī premjerministrs Roberts Pīls. Vīvels 28 gadus pildīja professorāta pienākumus un bija aktīvs akadēmisks vadītājs, kurš iesaistījās studiju programmu reformēšanā, stipendiju piešķiršanā un zinātniskajā audzināšanā.
Vīvelam bija ļoti plašas intereses un viņš rakstīja daudzās nozarēs: pētījumi par okeāna plūdmaiņu teoriju (par šo darbu viņam piešķīra Karalisko medaļu), darbi mehānikā, fizikā, ģeoloģijā, astronomijā un ekonomikā. Viņš bija viens no Lielbritānijas Zinātnes attīstības asociācijas dibinātājiem un vēlāk tās prezidents, Karaliskās biedrības loceklis un arī Ģeoloģijas biedrības prezidents. Vīvels rūpīgi pētīja zinātnes metodi — pazīstami viņa jēdzieni ir "faktu koligācija" (colligation of facts) un "indukciju savienošana" (consilience of inductions) — un viņa darbu uzskatīja par nozīmīgu pamatu zinātnes filozofijas attīstībai.
Bez zinātniskajiem rakstiem Vīvels bija arī literāts un teologs: viņš sacerēja dzeju, publicēja grāmatas par zinātnes un reliģijas attiecībām, tulkoja Gētes darbus, kā arī regulāri rakstīja sprediķus un teoloģiskus traktātus. Viņa nozīmīgākais filozofiski‑vēsturiskais darbs ir "The Philosophy of the Inductive Sciences, founded upon their history" (1837), kurā Vīvels analizē induktīvās metodes attīstību un zinātnes jēdzienu veidošanos. Tāpat viņš daudz strādāja pie zinātniskās terminoloģijas standartizēšanas, kas palīdzēja sakārtot dažādu nozaru valodu un koncepcijas.
Vīvela ietekme izpaudās gan kā padomdevējam un intelektuālam draugam daudziem vadošajiem zinātniekiem, gan kā institucionālam reformatoram Cambridge un plašākā zinātnes sabiedrībā. Viņa raksti un idejas par zinātnes metodi, terminoloģiju un vēsturi joprojām tiek pētīti kā piemēri tam, kā 19. gadsimta intelektuālā vide veidoja mūsdienu zinātnes struktūru un pašizpratni.
Viljams Whewell
Zinātnes vēsture & filozofija
Var teikt, ka Vīvels bija pirmais vai viens no pirmajiem, kas izveidoja zinātnes filozofiju. Vienīgais viņa konkurents šajā ziņā bija Džons Heršels, kura "Priekšlasījums par dabas filozofijas studijām" ietvēra dažus no šiem jautājumiem.
Vīvels ir sarakstījis piecus sējumus "Induktīvo zinātņu vēstures un filozofijas", kas ir viņa galvenais darbs. Zinātne tolaik vēl bija jauna nodarbe. Pašiem zinātniekiem bija atšķirīgi uzskati par to, kā vislabāk veikt savu darbu. R. Vītols sniedza teorētisko ietvaru, un šis ietvars izraisīja plašas debates. Ilgstošas diskusijas par sociālo un ekonomikas filozofiju risinājās arī ar Džonu Stjuartu Millu.
Vārdi, ko viņš radīja
- Zinātnieks
- Fiziķis
- Anoda
- Katods
- Uniformitārisms: tie paši likumi un procesi, kas darbojas tagad, vienmēr ir darbojušies pagātnē un ir spēkā visur. Bieži tiek teikts, ka "tagadne ir pagātnes atslēga". Līdzīgi kā graduālisms - ideja, ka mazas, nepārtrauktas pārmaiņas rada milzīgas sekas.
- Katastrofisms: uzskats, ka uz Zemes ir notikuši pēkšņi, īslaicīgi un vardarbīgi notikumi, kas, iespējams, ir izplatījušies visā pasaulē.
- Konsilience: zināšanu vienotība, burtiski zināšanu "lēciens kopā".
Grāmatas
- Induktīvās zinātnes vēsture. 3 sējumi. Izdevumi: 1837; 1847; 1857.
- Induktīvo zinātņu filozofija, kas balstīta uz to vēsturi. 2 sējumi. Izdevumi: 1840; 1847; 1858–1860
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kas bija Viljams Whewell?
A: Viljams Vjūels bija angļu polimāts, anglikāņu priesteris, filozofs, teologs un zinātnes vēsturnieks.
J: Kāda ietekme viņam bija uz sava laika ievērojamākajiem zinātniekiem?
A: Viņš ietekmēja tādus ievērojamus sava laika zinātniekus kā Džons Heršels, Čārlzs Darvins, Čārlzs Līels un Maikls Faradejs.
J: Ko viņš izgudroja?
A: Viņš izgudroja daudzus terminus, ko lietojam šodien, piemēram, zinātnieks (1837. gadā).
Jautājums: Kā viņš nokļuva augstajā amatā?
A.: Būdams galdnieka dēls, Vīvels nokļuva līdz virsotnei. Viņš 28 gadus bija profesors un 25 gadus bija Kembridžas Trīsvienības koledžas maģistrs.
J: Kādus citus amatus viņš ieņēma?
A: Viņš bija viens no Britu Zinātnes attīstības asociācijas dibinātājiem un prezidents, Karaliskās biedrības biedrs un Ģeoloģijas biedrības prezidents. Pat premjerministrs Roberts Pīls ieteica viņu iecelt par Trīsvienības maģistru.
A:Kādus pētījumus veica Kūvels?
J: Kādus pētījumus veica D. Whewell?
A: Viņš pētīja okeāna plūdmaiņas (par to viņš saņēma Karalisko medaļu). Viņš arī publicēja darbus mehānikā, fizikā, ģeoloģijā, astronomijā un ekonomikā.
Meklēt