Viljams Vīvels (William Whewell, 1794. gada 24. maijs — 1866. gada 6. marts) bija angļu polimāts, anglikāņu priesteris, filozofs, teologs un zinātnes vēsturnieks. Viņš ietekmēja sava laika ievērojamos zinātniekus — Džons Heršels, Čārlzs Darvins, Čārlzs Līels un Maikls Faradejs — un bija nozīmīga figūra 19. gadsimta intelektuālajā dzīvē. Vīvels ieviesa un popularizēja vairākus terminus, kas tiek lietoti vēl šodien; starp tiem arī vārds zinātnieks (minēts 1837. gadā).
Galdnieka dēls, Vīvels izauga skromīgās ģimenes vidē un, pateicoties labam ģenerālizglītības līmenim un pašizglītošanās centībai, iekļuva universitātes aprindās. Viņš saistīja savu dzīvi ar Kembridžu un Kembridžas Trīsvienības koledžas sabiedrību: 25 gadus bija šīs koledžas maģistrs, amatu, par kuru viņu ieteica un palīdzēja iegūt arī premjerministrs Roberts Pīls. Vīvels 28 gadus pildīja professorāta pienākumus un bija aktīvs akadēmisks vadītājs, kurš iesaistījās studiju programmu reformēšanā, stipendiju piešķiršanā un zinātniskajā audzināšanā.
Vīvelam bija ļoti plašas intereses un viņš rakstīja daudzās nozarēs: pētījumi par okeāna plūdmaiņu teoriju (par šo darbu viņam piešķīra Karalisko medaļu), darbi mehānikā, fizikā, ģeoloģijā, astronomijā un ekonomikā. Viņš bija viens no Lielbritānijas Zinātnes attīstības asociācijas dibinātājiem un vēlāk tās prezidents, Karaliskās biedrības loceklis un arī Ģeoloģijas biedrības prezidents. Vīvels rūpīgi pētīja zinātnes metodi — pazīstami viņa jēdzieni ir "faktu koligācija" (colligation of facts) un "indukciju savienošana" (consilience of inductions) — un viņa darbu uzskatīja par nozīmīgu pamatu zinātnes filozofijas attīstībai.
Bez zinātniskajiem rakstiem Vīvels bija arī literāts un teologs: viņš sacerēja dzeju, publicēja grāmatas par zinātnes un reliģijas attiecībām, tulkoja Gētes darbus, kā arī regulāri rakstīja sprediķus un teoloģiskus traktātus. Viņa nozīmīgākais filozofiski‑vēsturiskais darbs ir "The Philosophy of the Inductive Sciences, founded upon their history" (1837), kurā Vīvels analizē induktīvās metodes attīstību un zinātnes jēdzienu veidošanos. Tāpat viņš daudz strādāja pie zinātniskās terminoloģijas standartizēšanas, kas palīdzēja sakārtot dažādu nozaru valodu un koncepcijas.
Vīvela ietekme izpaudās gan kā padomdevējam un intelektuālam draugam daudziem vadošajiem zinātniekiem, gan kā institucionālam reformatoram Cambridge un plašākā zinātnes sabiedrībā. Viņa raksti un idejas par zinātnes metodi, terminoloģiju un vēsturi joprojām tiek pētīti kā piemēri tam, kā 19. gadsimta intelektuālā vide veidoja mūsdienu zinātnes struktūru un pašizpratni.
