Katastrofisms — definīcija un vēsture: teorija par pēkšņām Zemes pārmaiņām

Katastrofisms: definīcija un vēsture — uzzini teoriju par pēkšņām Zemes pārmaiņām, Kvējē lomu, fosiliju liecībām un diskusijām par sugu izmiršanu.

Katastrofisms ir zinātnisks un filozofisks uzskats, ka Zemi pagātnē ir skāruši pēkšņi, īslaicīgi un spēcīgi notikumi, kas radījuši būtiskas un ātras pārmaiņas planētas virsmā, klimātā un dzīvības izplatībā. Šīs katastrofas var būt gan vietēja mēroga (piem., liela vulkāna izvirduma sekas vai milzīgs zemestrīces viļņs — cunami), gan pasaules mēroga (piem., milzu meteoritkrīze). Pēc šī uzskata, šādas krīzes notikušas starp ilgākiem relatīvi mierīgiem periodiem, un to iespaidā dabas liecības iežu un fosiliju ierakstos parādās pēkšņas pārmaiņas. Viljams Vivels 1837. gadā šo pieeju nosauca par "katastrofismu".

Pamatideja un 19. gadsimta interpretācija

Pamatā katastrofisms skaidro to, kāpēc iežu un fosiliju slāņos reizēm redzamas straujas izmaiņas sugu sastāvā vai nogulumu raksturos. Tika uzskatīts, ka viena vai vairākas lielas katastrofas iznīcinājušas noteiktas sugas vai pārveidojušas zemes virsmu, pēc kā sekoja jaunu sugu un nogulumu veidošanās.

Šo viedokli ievērojami atbalstīja 19. gadsimta sākuma izcilais salīdzinošās anatomijas speciālists un paleontologs. Viņš bija Parīzes Nacionālā dabas vēstures muzeja (Muséum national d'histoire naturelle) direktors Žoržs Kvējē. Kvējē bija demonstrējis, ka sugu izmiršana patiešām ir bijusi vēsturiska realitāte: fosiliju ierakstos redzamas sugas, kuras vairs nepastāv. Viņa katastrofisma skaidrojums palīdzēja izskaidrot, kāpēc noteiktos slāņos fosiliju sastāvs pēkšņi mainās. Kvējē noraidīja evolūcijas (transformācijas) ideju kā vispārēju skaidrojumu, tomēr viņš arī nepiedāvāja striktu reliģisku pamatojumu, bet balstījās uz empīriskiem novērojumiem.

Konflikts ar uniformitarianismu un ideju attīstība

19. gadsimtā katastrofisms stājās pretī uniformitārisma doktrīnai, kuru popularizēja ģeologi kā Džeims Huttons un vēlāk Čārlzs Lails. Uniformitārisms apgalvoja, ka mūsdienu procesi (erozija, sedimentācija, vulkāniskā darbība u. tml.), kas darbojas lēni un pakāpeniski, bijuši galvenā Zemes pārmaiņu izraisītāji arī pagātnē — "tagadējie procesi ir atslēga pagātnes izpratnei". Konflikts starp šīm pieejām būtiski ietekmēja ģeoloģijas un paleontoloģijas attīstību.

Laika gaitā pieauga izpratne, ka abas pieejas nav obligāti pretrunīgas: īpaši reti, bet ārkārtīgi spēcīgi notikumi var izraisīt straujas pārmaiņas, savukārt vispārējā zemes virsmas attīstība pārsvarā notiek pakāpeniski. Šāds līdzsvars starp vienreizējiem notikumiem un ilgtermiņa procesiem kļuva par mūsdienu ģeoloģijas paradigmu — tiek atzīts, ka gan katastrofas, gan vienmērīgas procesi spēlē lomu Zemes vēsturē.

Mūsdienu pierādījumi un piemēri

20. un 21. gadsimtā ar radiometrisko datēšanu, stratigrāfiju, globālu salīdzinošo pētījumu un kosmisko novērojumu palīdzību zinātnieki spēja skaidrāk atšķirt pēkšņu notikumu ietekmi no lēnām pārmaiņām. Būtiski piemēri, kuros katastrofiskais notikums tiek uzskatīts par galveno pārmaiņu cēloni:

• KT (K–Pg) masu izmiršana pirms ~66 miljoniem gadu — plaši pieņemts, ka Zemes mēroga meteoritkrīze (Chicxulub krāteris) un/vai intensīva vulkāniskā aktivitāte radīja straujas vides izmaiņas, kas izraisīja dinozauru un daudz citu sugu izmiršanu.
• Lielas vulkāniskās provinciālās izvirdumu sērijas (piem., Deakona, Sibiānas vai Sils) saistītas ar dažiem no vistālākajām masu izmiršanām, jo tās var radīt ilgstošu klimata izmaiņu, okeāna skābuma palielināšanos un biotisku stresu.
• Vairāki vietēja mēroga, bet spēcīgi notikumi — zemestrīces, slīdoši zemes nogruvumi, lieli plūdi un cunami — vietējos vai reģionālos iežu ierakstos radījuši pēkšņas nogulumu sekvences un fosiliju salikumu pārmaiņas.

Pāreja uz sintēzi un mūsdienu izpratne

Mūsdienu ģeoloģija un paleontoloģija balstās uz ideju, ka Zemes vēsture ir veidota gan ar pakāpenisku, gan ar retu, bet nozīmīgu katastrofisku notikumu palīdzību. Šo pieeju dažkārt sauc par aktualismu vai nu kā kombināciju ar uniformitarianismu, uzsverot, ka šodienas procesi un reti notikumi kopumā nosaka ilgtermiņa attīstību. Modernās metodes (radiometriskā datēšana, stratigrāfiska korelācija, ģeokīmiskie marķieri u. c.) ļauj atšķirt, kad pārmaiņas iežu ierakstos notikušas pēkšņi un kad tās ir pāraugušas no ilgākiem procesiem.

Kāpēc tas ir svarīgi

Izpratne par katastrofismu palīdz saprast gan Zemes pagātni, gan tagadnes riskus. Zinātniskā atzīšana, ka gan retas katastrofas, gan pastāvīgas pārmaiņas ietekmē planētu, ir būtiska, lai novērtētu draudus (piem., meteoritkrīzes, lielas vulkāniskas aktivitātes vai straujas klimata svārstības) un izstrādātu vēsturiskus modeļus, kas skaidro sugu evolūciju, izmiršanas epizodes un nogulumu veidošanos.

Secinājumā: katastrofisms nav vienkārša 19. gadsimta nostāja, kas tiek pilnībā noraidīta; tā ir vērtīga daļa no plašākas ģeoloģiskās un paleontoloģiskās paradigmas, kas šodien integrē gan pēkšņus, gan lēnākus procesus, lai saprastu Zemes dinamiku un dzīvības vēsturi.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir katastrofisms?

J: Kas un kad radīja terminu "katastrofisms"?

J: Kādu ieguldījumu katastrofisma teorijā deva Žoržs Kivjē?

K: Kāda ir saistība starp katastrofām un pārmaiņām, kas redzamas iežu un fosiliju liecībās?

Vai Žoržs Kvējē piedāvāja skaidrojumu, kāpēc vēlākās sugas atšķīrās no agrākajām sugām?

J: Vai Žoržs Kvējē ticēja evolūcijai?

J: Vai Žoržs Kvējē piedāvāja reliģisku risinājumu kā alternatīvu evolūcijai?

Meklēt pēc burta