Džeimss Hutons — skotu ģeologs un mūsdienu ģeoloģijas pamatlicējs

Hūtons izvirzīja dažādas idejas, lai izskaidrotu apkārt redzētos iežu slāņus. Kā raksta Playfairs, viņš "nesteidzās publicēt savu teoriju, jo viņš bija viens no tiem, kam patiesības apcerēšana sagādā daudz lielāku prieku nekā uzslava par tās atklāšanu".

Pēc aptuveni 25 gadu darba viņa Zemes teorija 1785. gadā tika nolasīta Edinburgas Karaliskās biedrības sanāksmēs.

Vēlāk, 1785. gada 4. jūlijā, Hutons nolasīja kopsavilkumu par savu darbu "Par Zemes sistēmu, tās ilgumu un stabilitāti", ko viņš bija iespiesis un izplatījis privāti. Tajā viņš izklāstīja savu teoriju šādi;

"Šķiet, ka tagadējās zemes cietās daļas kopumā veidojušās no jūras un citiem materiāliem, kas līdzīgi tiem, kas tagad atrodami krastos. Tādējādi mums ir pamats secināt, ka:
1. zeme, uz kuras mēs atrodamies, nav vienkārša un sākotnēja, bet gan ir veidojusies kā kompozīcija, un tā ir veidojusies sekundāru cēloņu ietekmē.
2. ka pirms pašreizējās zemes izveidošanās pastāvēja pasaule, kas sastāvēja no jūras un sauszemes, kurā pastāvēja plūdmaiņas un straumes, un jūras dibenā norisinājās tādas darbības, kādas notiek tagad. Un,
visbeidzot, ka laikā, kad okeāna dibenā veidojās
pašreizējā zeme, agrākā zeme uzturēja augus un dzīvniekus; vismaz jūra bija apdzīvota ar dzīvniekiem līdzīgā veidā, kā tas ir tagad.

No tā mēs varam secināt, ka lielākā daļa mūsu zemes, ja ne visa, ir radusies, darbojoties šai zemeslodei dabiski, bet, lai šī zeme kļūtu par pastāvīgu ķermeni, kas būtu noturīgs pret ūdeņu iedarbību, bija vajadzīgas divas lietas:
1) masas konsolidācija, kas veidojusies, uzkrājot brīvus vai nesaistītus materiālus;
2) šo konsolidēto masu pacelšana no jūras dibena, kur tās tika uzkrātas, uz vietām, kur tās tagad atrodas virs okeāna līmeņa.".

Hūtona mazāk pazīstamajā darbā ir ievērojama dabiskās atlases idejas anticipācija. Kā vienmēr Hūtona gadījumā, šī ideja ir gandrīz paslēpta sarežģītajā valodā:

"...ja organizēts ķermenis neatrodas situācijā un apstākļos, kas vislabāk piemēroti tā uzturēšanai un vairošanai, tad, iedomājoties nenoteiktu daudzveidību starp šīs sugas indivīdiem, mums jābūt pārliecinātiem, ka, no vienas puses, tie, kas visvairāk atšķiras no vislabāk piemērotās uzbūves, visvairāk būs pakļauti bojāejai, bet, no otras puses, tie organizētie ķermeņi, kas visvairāk tuvojas vislabākajai uzbūvei pašreizējos apstākļos, būs vislabāk piemēroti turpināt saglabāt sevi un pavairot savas rases indivīdus."- "Izpētīt zināšanu principus", 2. sējums.

Tas pats "variāciju princips" ietekmētu "katru augu sugu, neatkarīgi no tā, vai tā aug mežā vai pļavā". Pie savām idejām viņš nonāca, veicot eksperimentus augu un dzīvnieku selekcijā, no kuriem daļu viņš izklāstīja nepublicētā manuskriptā "Lauksaimniecības pamati". Viņš nošķīra iedzimtās variācijas, kas ir selekcijas rezultāts, un neiedzimtās variācijas, ko izraisa vides atšķirības, piemēram, augsnes un klimats.

Hutona proza traucēja viņa teorijām. Džons Playfairs 1802. gadā atkārtoja Hutona ģeoloģiskās idejas (taču ne viņa domas par evolūciju). Čārlzs Lajels 1830. gados popularizēja ideju par bezgalīgi atkārtojošos ciklu (iežu erozija un nogulumu veidošanās). Līels ticēja pakāpeniskām pārmaiņām un uzskatīja, ka pat Hutons pārāk lielu nozīmi piešķīra katastrofiskām pārmaiņām.

Liella grāmatām bija plaša ietekme, un ne tikai uz topošo jauno ģeologu Čārlzu Darvinu, kurš tās ar aizrautību lasīja sava ceļojuma laikā ar kuģi "Bīgls". Viljams Vīvels (William Whewell) radīja terminu "uniformitārisms", lai aprakstītu Liella ideju versiju. Tas bija pretstats katastrofismam, proti, idejai, ka ieži ir liecinieki vairākām katastrofām, pēc kurām sekoja jaunu sugu apmešanās ar jaunām sugām. Laika gaitā šie uzskati saplūda, taču Liella ģeoloģisko ideju attīstības apraksts radīja pārliecību, ka triumfējis uniformitārisms.

• 1785. Konspekts no disertācijas, kas nolasīta Edinburgas Karaliskajā biedrībā 7. martā un 4. aprīlī, MDCCLXXXV, par Zemes sistēmu, tās ilgumu un stabilitāti. Edinburga. 30 lpp.
• 1788. Lietus teorija. Edinburgas Karaliskās biedrības Transactions, t. 1, 2. daļa, 41.-86. lpp.
• 1788. Zemes teorija jeb pētījums par likumiem, kas novērojami zemes uz Zemeslodes sastāva veidošanā, izšķīdināšanā un atjaunošanā. Edinburgas Karaliskās biedrības darījumi, 1. sējums, 2. daļa, 209.-304. lpp.
• 1792. Disertācijas par dažādām dabas filozofijas tēmām. Edinburga un Londona: Strahan & Cadell.
• 1794. Novērojumi par granītu. Edinburgas Karaliskās biedrības Transactions, t. 3, lpp. 77-81.
• 1794. Disertācija par gaismas, siltuma un uguns filozofiju. Edinburga: Cadell, Junior, Davies.
• 1794. Izpētes par zināšanu principiem un saprāta attīstību no jēgas līdz zinātnei un filozofijai. Edinburga: Strahan & Cadell.
• 1795. Zemes teorija; ar pierādījumiem un ilustrācijām. Edinburga: Krīčs (Creech). 2 sējumi.
• 1797. Lauksaimniecības elementi. Nepublicēts manuskripts.
• 1899. Theory of the Earth; with proofs and illustrations, vol III, Edited by Sir Archibald Geikie. Geological Society, Burlington House, London.