Leonardo da Vinči

Dzīve

Bērnība, 1452-1466

Leonardo dzimis 1452. gada 15. aprīlī Toskānas kalnu pilsētiņā Vinči, kas atrodas Arno upes ielejā. Viņa vectēvs Antonio da Vinči pierakstīja dzimšanas detaļas. Leonardo vecāki nebija precējušies. Viņa tēvs bija notārs Pjero da Vinči. Viņa māte Katerina bija kalpone. Iespējams, viņa bija verdzene no Tuvajiem Austrumiem vai Ķīnas. Vēlāk viņa tēvs pārņēma Leonardo aizbildnību, un viņa māte apprecējās vēlreiz, un viņai bija vēl 5 bērni. Leonardo pilnais vārds bija "Leonardo di ser Piero da Vinči", kas nozīmē "Leonardo, Messer (Mister) Pierdaom Vinči dēls".

Pirmos piecus gadus Leonardo pavadīja lauku mājā kopā ar māti. Pēc tam viņš dzīvoja Vinči kopā ar tēvu, tēva jauno sievu Albiju, vecvecākiem un tēvoci Frančesko. Kad Leonardo izauga, viņš no savas bērnības pierakstīja tikai divas atmiņas. Viņš atcerējās, ka tad, kad viņš gulēja ārā šūpulī, no debesīm atlidojis liels putns un pacēlies virs viņa. Tā astes spalvas skāra viņa seju. Otra svarīga Leonardo atmiņa bija par to, kā viņš, pētot kalnus, atrada alu. Viņš bija nobijies, ka tur varētu slēpties kāds liels briesmonis. Taču viņš bija arī ļoti satraukts un vēlējās noskaidrot, kas tur atrodas.

Leonardo sāka gleznot vēl zēna vecumā. Džordžo Vasari rakstīja par Leonardo dzīvi neilgi pēc viņa nāves. Viņš stāsta daudz interesantu stāstu par to, cik gudrs bija Leonardo. Viņš stāsta, ka Leonardo uzgleznojis apaļu koka vairogu ar attēlu, kurā attēlotas čūskas, kas spļauj uguni. Mesers Pjero aizveda sava dēla gleznu uz Florenciju un pārdeva to kādam mākslas priekšmetu tirgotājam.

Verrocchio darbnīca, 1466-1476

1466. gadā, kad Leonardo bija četrpadsmit gadus vecs, tēvs viņu aizveda uz Florenci, lai viņš kļūtu par mācekli pie mākslinieka Verrokkio.

Florence bija ļoti aizraujoša vieta jaunam cilvēkam, kurš vēlējās kļūt par mākslinieku. Florencē bija dzīvojuši daudzi slaveni mākslinieki, sākot ar Cimabue un Džoto 1200. gados. Visur, kur vien cilvēks paskatījās, atradās slaveni un skaisti mākslas darbi. Milzīgajai katedrālei bija milzīgs jauns kupols. Svētā Jāņa baznīcas durvis mirdzēja zeltā un tika uzskatītas par skaistākajām durvīm pasaulē. Citā baznīcā visapkārt bija izvietotas slavenāko tēlnieku skulptūras, tostarp viena no Leonardo skolotāja Verrocchio skulptūrām.

Ja māksliniekam paveicās, viņš atrada bagātu mecenātu, kas nopirka daudz viņa gleznu. Florencē bagātākā ģimene bija Mediči. Viņi bija uzcēluši sev vislabāko pili Florencē un labprāt pirka gleznas, statujas un citas skaistas lietas. Viņus interesēja arī literatūras un filozofijas studijas. Daudzi jaunie mākslinieki cerēja iegūt darbu pie Mediči un viņu draugiem.

Verrokkio bija liela darbnīca, kas bija viena no noslogotākajām Florencē. Leonardo mācījās kļūt par mākslinieku, tāpēc viņam bija jāapgūst zīmēšana, gleznošana, tēlniecība un modeļu veidošana. Darbojoties darbnīcā, viņš varēja apgūt arī dažādas citas noderīgas prasmes: ķīmiju, metalurģiju, metālapstrādi, ģipša liešanu, ādas apstrādi, mehāniku un galdniecību.

Leonardo nebija vienīgais jaunais gleznotājs Verrocchio darbnīcā. Daudzi citi gleznotāji tur mācījās vai bieži viesojās. Daži no viņiem vēlāk kļuva slaveni: Girlandaio, Perudžino un Botičelli. Visi šie mākslinieki bija tikai dažus gadus vecāki par Leonardo.

Džordžo Vasari stāsta interesantu stāstu par šo Leonardo dzīves laiku. Verrocchio gleznoja lielu Kristus Kristības gleznu. Viņš uzticēja Leonardo gleznot vienu no eņģeļiem, kas tur Jēzus drēbes gleznas kreisajā pusē. Vasari stāsta, ka Leonardo uzgleznoja eņģeli tik skaisti, ka Verokkio nolika otu un vairs nekad vairs nekrāsoja. Rūpīgi aplūkojot gleznu, var redzēt, ka arī daudzas citas gleznas daļas, piemēram, akmeņus, brūno straumi un fonu, iespējams, ir gleznojis Leonardo. Šajā laikā Verrokkio izgatavoja Dāvida bronzas statuju. Tiek uzskatīts, ka viņš par modeli izmantoja Leonardo.

Apmēram 1472. gadā, divdesmit gadu vecumā, Leonardo iestājās Svētā Lūkas ģildē - mākslinieku un medicīnas doktoru organizācijā. Pat pēc tam, kad tēvs iekārtoja viņu savā darbnīcā, Leonardo joprojām labprāt strādāja Verrocchio darbnīcā. Leonardo agrākais zināmais darbs ir Arno upes ielejas zīmējums ar pildspalvu un tušu. Tas datēts ar 1473. gada 5. augustu. Tagad tas atrodas Uffizi galerijā.

Darba dzīve 1476-1499

Kad Vasari raksta par Leonardo, viņš lieto tādus vārdus kā "cēls", "dāsns", "graciozs" un "skaists". Vasari stāsta, ka Leonardo pieaugušā vecumā bija garš, izskatīgs vīrietis. Viņš bija tik spēcīgs, ka ar kailām rokām varēja saliekt pakavas. Viņa balss bija tik skaista, ka apbūra ikvienu, kas to dzirdēja. Gandrīz visi vēlējās būt viņa draugi. Viņš mīlēja dzīvniekus, bija veģetārietis un tirgū pirka putnus, lai palaistu tos brīvībā.

Par Leonardo dzīvi un darbu laikā no 1472. līdz 1481. gadam ir zināms ļoti maz. Iespējams, viņš bija aizņemts Florencē. 1478. gadā viņš saņēma svarīgu pasūtījumu gleznot altārgleznu San Donato a Scopeto klostera mūkiem. Gleznai bija jābūt "Trīs gudro pielūgsmei" (Trīs gudrie). Glezna tā arī netika pabeigta, jo Leonardo tika nosūtīts uz Milānu.

Leonardo bija ļoti talantīgs mūziķis. 1482. gadā viņš izgatavoja sudraba liru (mūzikas instrumentu) zirga galvas formā. Tajā laikā Milānas pilsētā Itālijas ziemeļos bija jauns valdnieks. Hercogs Ludoviko il Moro lika nervozēt citiem valdniekiem. LorencoMediči nosūtīja Leonardo uz Milānu kā vēstnieku. Lorenco de Mediči vēlējās, lai Leonardo uzdāvina Ludoviko liru. Leonardo uzrakstīja vēstuli Milānas hercogam, kurā stāstīja par visām gudrajām un noderīgajām lietām, ko viņš prot darīt, piemēram, izgatavot kara mašīnas. Vēstulē viņš rakstīja, ka viņš "prot arī gleznot". Leonardo tolaik vēl nezināja, ka viņu visvairāk atcerēsies tieši par gleznošanu. Leonardo palika Milānā un strādāja pie hercoga no 1482. līdz 1499. gadam. Daļa no viņa darba bija svētku un karnevāla gājienu noformēšana. Leonardo piezīmju grāmatiņās ir teātra kostīmu zīmējumi, apbrīnojamas ķiveres un ainas, kas varētu būt paredzētas teātrim.

Leonardo, tāpat kā vairumam citu slavenu sava laika mākslinieku, darbnīcā bija kalpotāji, jauni studenti un vecāki palīgi. Viens no viņa jaunajiem studentiem bija zēns, kura vārds bija Džan Džakomo Kaprotī da Oreno. Viņš bija izskatīgs zēns ar skaistām, garām, zeltainām cirtām. Viņš izskatījās ideāls kā mākslinieka modelis eņģelim. Taču viņš bija tik grūts un negodīgs zēns, ka Leonardo nosauca viņu par Salai jeb Salaino, kas nozīmē "mazais velniņš". Leonardo savā piezīmju grāmatiņā rakstīja, ka Salai ir ļoti alkatīgs, ka viņš ir melis un ka vismaz piecas reizes ir nozadzis lietas no mājas. Salai palika Leonardo mājsaimniecībā trīsdesmit gadus kā skolnieks un kalps.

Gran Cavallo

Svarīgākais Leonardo darbs hercoga Ludoviko uzdevumā bija milzīgas statujas izgatavošana, kurā bija attēlots iepriekšējais valdnieks Frančesko Sforca zirga mugurā. Viņš sāka ar zirgu. Izpētījis zirgus un uzzīmējis zīmējumus, viņš no māla izgatavoja milzīgu zirgu. To nosauca par "Gran Cavallo". To grasījās izliet bronzā. Tas bija lielākais bronzas zirgs, kāds bija darināts vairāk nekā tūkstoš gadu laikā. Diemžēl bronzas zirgs tā arī netika izgatavots. Ludoviko 1494. gadā atdeva bronzu, lai no tās izgatavotu lielgabalus, jo Milānā iebruka franču armija. Milzīgais mālainais zirgs joprojām stāvēja, kad 1499. gadā franču armija atkal iebruka. Šoreiz tas tika izmantots mērķēšanas treniņiem un tika pilnībā iznīcināts.

Jaunava no klintīm

Kamēr Leonardo strādāja hercogam Ludoviko, viņš saņēma divus svarīgus gleznu pasūtījumus. Viens no tiem bija uzzīmēt eļļas gleznu lielam altārgleznojumam, kas bija paredzēts Nevainīgās ieņemšanas brālībai. Leonardo šo gleznu gleznoja divas reizes. Vienu gleznu viņš atstāja mūkiem Milānā, bet otru aizveda uz Franciju, kur tā tagad atrodas Luvras muzejā. Abas gleznas tiek sauktas par Skalu Dievmāti. Tajās ir attēlota aina, kurā redzama Jaunava Marija un bērniņš Jēzus klinšainā noslēpumainā ainavā. Marija un Jēzus tiekas ar Jāni Kristītāju. Pastāv stāsts (kas nav Bībelē, bet ir daļa no kristīgās tradīcijas) par to, kā bērns Jānis un Jēzus satikās ceļā uz Ēģipti. Šajā ainā Jānis lūdzas, un bērniņš Jēzus paceļ roku, lai svētītu Jāni. Gleznām ir dīvaina dīvaina gaisma ar maigām, dziļām ēnām. Fonā ir ezers un kalni miglā. Šāda glezna līdz šim vēl nekad nebija tapusi.

Pēdējais vakars

Vēl slavenāka ir cita nozīmīga Leonardo glezna Milānā. Tā ir "Svētais vakarēdiens". Gleznā ir attēlota Jēzus pēdējā maltīte ar mācekļiem pirms viņa sagūstīšanas un nāves. Leonardo izvēlējās uzgleznot brīdi, kad Jēzus ir teicis: "Viens no jums mani nodos...". Leonardo stāsta par pārsteigumu un satraukumu, ko tas izraisīja divpadsmit Jēzus sekotājiem. Viņš stāsta šo stāstu ar gleznā attēloto cilvēku darbību un sejām. Daži no viņiem runā, daži ir piecēlušies, daži ar šausmām paceļ rokas.

Rakstnieks Mateo Bandello redzēja Leonardo darbā. Bandello rakstīja, ka dažās dienās viņš gleznojis no rīta līdz vakaram, nepārstājot ēst. Pēc tam trīs vai četras dienas viņš nemaz nelietoja. Viņš bieži vien vienkārši stāvēja un skatījās uz gleznu. Vasari stāsta, ka klostera priekšnieks bijis ļoti neapmierināts. Viņš lūdzis Ludoviko, lai viņš liek Leonardo strādāt ātrāk. Vasari stāstīja, ka Leonardo bija noraizējies, jo viņš nedomāja, ka varētu pietiekami labi uzgleznot Jēzus seju. Leonardo sacīja hercogam, ka viņš varētu izmantot prāvesta seju kā Jūdas, nodevēja, tēla modeli.

Kad glezna bija pabeigta, visi, kas to redzēja, teica, ka tas ir meistardarbs. Taču Leonardo gleznai nebija izmantojis atbilstošu fresku. Viņš bija izmantojis temperu uz geso, ko parasti neizmanto sienu glezniecībā. Drīz glezna sāka pelēt un lobīties no sienas. Pēc simts gadiem tā bija "pilnīgi sabojāta". Lai gan dažviet krāsa ir nokritusi tieši no sienas, glezna ir tik populāra, ka to drukā un kopē vairāk nekā jebkuru citu reliģisku gleznu pasaulē.

Darba dzīve 1499-1513

1499. gadā Ludoviko il Moro tika gāzts. Leonardo pameta Milānu kopā ar savu kalpu Salaju un draugu Luku Pacioli, kurš bija matemātiķis. Viņi devās uz Venēciju. Leonardo strādāja par militāro arhitektu un inženieri. Tā kā Venēcija ir pilsēta uz daudzām salām, Leonardo centās izdomāt, kā pilsētu aizsargāt no jūras uzbrukuma.

1500. gadā Leonardo atgriezās Florencē, līdzi paņemot savu kalpu un mācekļu "mājsaimniecību". Svētās Pasludināšanas klostera mūki Leonardo piešķīra māju un lielu darbnīcu. 2005. gadā tika restaurētas dažas ēkas, kuras izmantoja Militārās ģeogrāfijas departaments. Restauratori atklāja, ka daļa ēkas bija Leonardo darbnīca.

Jaunava ar bērnu un svētā Anna un Jānis Kristītājs

Leonardo sāka darbu pie jaunas gleznas. Viņš uzzīmēja lielu "karikatūru". Karikatūrā bija attēlota Jaunava Marija, kas sēž uz savas mātes svētās Annas ceļa. Marija rokās tur mazuli Jēzu. Jēzus stiepj rokas uz savu jauno brālēnu Jāni Kristītāju. Vasari stāsta, ka visi bija tik pārsteigti par skaisto zīmējumu, ka "vīrieši un sievietes, jauni un veci" lielos pulciņos nāca to aplūkot "kā uz lieliem svētkiem". Tagad zīmējums atrodas Londonas Nacionālajā galerijā. Lai gan tas ir vecs un izbalējis un tiek glabāts tumšā telpā, cilvēki katru dienu dodas uz galeriju, lai pasēdētu tā priekšā. Tāpat kā daudzi Leonardo projekti, arī šī glezna nekad netika pabeigta.

Angiari kauja

1502. un 1503. gadā Leonardo strādāja pie Čezāres Bordžijas, ietekmīga dižciltīgā muižnieka, kas bija pāvesta Aleksandra VI dēls. Leonardo kopā ar Borgia ceļoja pa Itāliju kā militārais arhitekts un inženieris. 1503. gada beigās Leonardo atgriezās Florencē. Viņš atgriezās Svētā Lūkas ģildē.

Viņam tika dots ļoti svarīgs uzdevums. Florences pilsētas Signorija (pilsētas dome) vēlējās uzzīmēt divas lielas freskas uz svarīgākās Signorijas pils telpas sienām. Mikelandželo bija jāuzglezno Kascīnas kauja, bet Leonardo - Angiari kauja. Leonardo sāka projektu, pētot un zīmējot dusmīgu vīru un karojošu zirgu sejas. Šie zīmējumi joprojām ir redzami viņa piezīmju kladēs. Taču diemžēl Leonardo tas bija kārtējā neveiksme. Kad viņš gleznoja gleznu uz sienas, tā vietā, lai izmantotu fresku, viņš sajauca krāsas ar eļļu. Krāsa neizžūda. Leonardo aizdedzināja dažus ugunskurus, lai to izžāvētu, un glezna izkusa. Pēteris Pauls Rubenss uzzīmēja vidusdaļas kopiju. Pēc kāda laika pilsētas dome to noslēpa un uzdeva kādam citam gleznot sienu. Arī Mikelandželo nepabeidza gleznu, jo pāvests viņu izsauca uz Romu.

Mona Liza

Ap 1503. gadu Leonardo sāka gleznot sievietes portretu, kas pazīstams kā Mona Liza - slavenākais jebkad gleznotais portrets. Viņš turpināja strādāt pie tā daudzus gadus. Tā ir neliela glezna, gleznota ar eļļas krāsām uz koka paneļa. Tajā attēlota sievietes seja, ķermeņa augšdaļa un rokas. Viņa ir ļoti vienkārši ģērbusies. Portretam sieviete parasti uzvelk savas labākās drēbes un rotaslietas. Mona Liza ir tērpusies tumšā kleitā un ar smalku melnu plīvuru galvā. Leonardo savās gleznās bieži atstājis simbolus, kas sniedz norādes par personu. Šajā gleznā neparasts ir smaids. Smaids ir pavediens uz viņas vārdu: Mona Lisa Džakondo. Giacondo nozīmē "jokojošā". (Mona ir saīsinājums no Madonna, kas nozīmē "Mana dāma".)

Iemesls, kāpēc glezna ir tik slavena, ir tas, ka tā šķiet noslēpumaina. Monas Lizas acis raugās uz skatītāju. Taču neviens nevar uzminēt, ko viņa domā. Šķiet, ka viņas acis un mute smaida. Tas portreta gleznā ir ļoti neparasti. Lielākā daļa cilvēku portretos izskatās ļoti nopietni. Ir grūti pateikt, kāda ir precīza Monas Lizas sejas izteiksme. Kad cilvēks vēlas nolasīt otra cilvēka jūtas, viņš skatās uz viņa mutes un acu kaktiņiem. Taču Leonardo ir uzgleznojis maigas ēnas Monas Lizas mutes un acu kaktiņos, lai slēptu viņas izteiksmi. Mīkstas ēnas ir arī viņas sejas sānos, kaklā un rokās. Leonardo ēnu izmantošanas veidu sauc par "sfumato" (itāļu valodā tas nozīmē "dūmi"). Vasari teica, ka glezna ir tik skaisti uzgleznota, ka ikviens cits mākslinieks, kas to uzlūkoja, domāja, ka nekad nespētu tik labi gleznot.

Darba dzīve, 1506-1516

1506. gadā Leonardo kopā ar saviem skolniekiem atgriezās Milānā un dzīvoja savā mājā Porta Orientale. Daži no skolēniem kļuva par gleznotājiem: Bernardīno Luīni, Džovanni Antonio Boltrafio un Marko D'Oggione. D'Oggione izveidoja vairākas "Pēdējā vakariņa" kopijas. Luini darināja klinšu Jaunavas kopiju. Boltrafio (un pārējie) uzgleznoja daudzas Madonnas ar bērnu gleznas, kas joprojām ir apskatāmas mākslas galerijās un baznīcās. Viens no viņa skolniekiem bija jauns muižnieks grāfs Frančesko Melzi. Melzi nekad nekļuva par ļoti labu gleznotāju, taču viņš mīlēja Leonardo un palika kopā ar viņu līdz pat savai nāvei.

1513. gada septembrī Leonardo devās uz Romu un tur dzīvoja līdz 1516. gadam. Viņš dzīvoja Vatikānā. Trīs izcilākie Renesanses laikmeta gleznotāji - Leonardo, Mikelandželo un Rafaēls - vienlaicīgi strādāja Romā. Lai gan viņu vārdus bieži vien saka kopā, it kā viņi būtu bijuši draugi, tā nebija. Leonardo šajā laikā bija sešdesmit gadu vecumā, Mikelandželo bija pusmūža vecumā. Viņš nebija draudzīgs ne ar Leonardo, ne Rafaēlu. Rafaēls bija ļoti gudrs jauns gleznotājs, kurš daudz ko iemācījās, aplūkojot Leonardo un Mikelandželo gleznotās gleznas. Taču neviens no viņiem nekad nebija viņa skolotājs.

1515. gada oktobrī Francijas karalis Francisks I ieņēma Milānu. 19. decembrī Boloņā notika Franciska I un pāvesta Leona X tikšanās. Leonardo devās uz tikšanos ar pāvestu Leonu. Leonardo izgatavoja pārsteidzošu rotaļlietu, lai izklaidētu karali Francisku. Tas bija dabiska izmēra mehānisks lauva, kas varēja staigāt. Tā krūtīs bija durvis, kas atvērās, un no tām iznāca ķekars liliju. Lilijas bija Francijas karaļu karaliskais simbols.

Vecums, 1516-1519

1516. gadā Francisks I uzaicināja Leonardo doties ar viņu uz Franciju. Viņš uzdāvināja Leonardo skaistu māju Clos Lucé (dažkārt sauktu par Cloux). Tā atrodas netālu no karaļa pils, Amboīzes pils. Clos Lucé Leonardo pavadīja pēdējos trīs savas dzīves gadus kopā ar savu uzticamo draugu un mācekli grāfu Melzi. Karalis Leonardo saņēma pensiju 10 000 scudi apmērā. Viena no Leonardo pēdējām gleznām bija Jāņa Kristītāja glezna. Viņa modelis bija Salai ar skaistajiem, garajiem, cirtainajiem matiem.

Kad Leonardo nomira, viņš lūdza, lai pie viņa atnāk priesteris, lai viņš varētu veikt grēksūdzi un saņemt Svēto Vakarēdienu. Leonardo nomira 1519. gada 2. maijā Klo Lukē. Karalis Francisks bija kļuvis par viņa tuvu draugu. Vasari stāsta, ka karalis turējis Leonardo galvu savās rokās, kad viņš miris. Savā testamentā viņš lūdza, lai sešdesmit ubagiem sekotu viņa zārkam procesijā. Viņš tika apglabāts Amboīzes pils kapelā.

Leonardo nekad nebija precējies un viņam nebija savu bērnu. Savā testamentā viņš savu naudu, grāmatas un lielāko daļu gleznu atstāja grāfam Melzi. Leonardo atcerējās arī savu otru skolnieku Salai un kalpu Battistu di Vilussis, kuri katrs saņēma pusi no Leonardo vīna dārziem netālu no Milānas. Savai kalponei Leonardo atstāja melnu mēteli ar kažokādas malu. Salai piederēja Leonardo slavenākā eļļas glezna - Mona Liza. Tā viņam piederēja vēl dažus gadus vēlāk, kad viņš nomira pēc cīņas divkaujā.

Karalis Francisks sacīja: "Ne tik daudz par glezniecību, tēlniecību un arhitektūru, cik par to, ka viņš bija ļoti liels filozofs."

Zīmējumi

Leonardo nav uzgleznojis ļoti daudz gleznu. Taču viņš uzzīmēja simtiem ātru skiču, plānu, karšu un detalizētu zīmējumu. Šādā veidā viņš fiksēja visas interesantās lietas, ko viņš redzēja, pētīja un par ko domāja.

Daži Leonardo zīmējumi ir "pētījumi" gleznām. Šajos zīmējumos Leonardo plānoja, ko viņš gatavojas gleznot. Daži pētījumi ir veselu gleznu plāni. Viena no šādām gleznām ir lielais, skaistais zīmējums "Madonna ar bērnu un svētā Anna un svētais Jānis Kristītājs", kas tagad atrodas Nacionālajā galerijā Londonā.

Daudzos pētījumos ir redzamas "detaļas", kuras Leonardo vēlējās iegūt precīzi. Vienā no pētījumiem redzams ļoti detalizēts sagruvušo ēku perspektīvs zīmējums Magu gleznas fonā. Citos darbos ir attēlotas rokas, sejas, drapējums, augi, zirgi un zīdaiņi. Agrākais Leonardo zīmējums ar datumu ir Arno ielejas ainava, 1473. gads, kurā ļoti detalizēti attēlota upe, kalni, Montelupo pils un lauksaimniecības zemes aiz tās.

Mona Liza jeb La Gioconda (1503-1519)-Louvre, Parīze, Francija


Leonardo agrākais zināmais zīmējums - Arno ieleja, 1473. gads. Tas atrodas Uffizi galerijā.


Kristus kristīšana ( 1472-1475)-Uffizi, Verrocchio un Leonardo darbs


"Ķēniņu godināšana" ( 1481) Uffizil galerijā


Klinšu Jaunava, Luvra, iespējams, 1505-1508. gadā.


Da Vinči klinšu Jaunavas rekonstrukcija


Pēdējais vakars (1498). Milāna, Itālija.


Paraksts


Jaunava ar bērnu un sv.Annu un sv.Jāni Kristītāju ( ap 1499-1500) - Nacionālā galerija, Londona


Šī ir Leonardo gleznas "Angiari kauja" kopija, kas ap 1560. gadu tika bojāta un pēc tam apdarināta ar sienu; iespējams, ka šī ir gleznas "karikatūras" kopija.


Iespējams, ka tā ir Leonardo darba "Angiari kauja" kopija, kas tika uzgleznota, bet nebija pabeigta.


Clos Lucé Francijā, kur Leonardo dzīvoja no 1516. līdz 1519. gadam.

Leonardo piezīmju grāmatas

Leonardo visu mūžu pētīja lietas. Viņš negāja uz universitāti, lai studētu. Viņš mācījās, aplūkojot apkārtējo pasauli. Viņš aplūkoja lietas, lai redzētu, kā tās ir izgatavotas un kā tās darbojas. Redzēto un atklāto viņš zīmēja savās piezīmju grāmatiņās un pierakstīja piezīmes par tām. Daudzas no viņa piezīmju kladēm tagad glabājas muzejos. Tajās ir 13 000 piezīmju un zīmējumu lappušu. Daudzas no tām ir zinātniski pētījumi.

Leonardo piezīmju grāmatiņas ir grūti lasāmas, jo viņš rakstīja atpakaļ "spoguļrakstā". Daži cilvēki domā, ka, iespējams, viņš tādējādi centās saglabāt savu darbu noslēpumā. Tā nav taisnība. Leonardo rakstīja (un dažkārt zīmēja) ar kreiso roku. Tajos laikos pildspalvas gatavoja no spalvas (lielas spalvas), kuras gals tika nogriezts ar spalvas nazi. Kreisās rokas cilvēkam ir grūti rakstīt ar spalvu parastajā veidā, bet diezgan viegli rakstīt otrādi.

Iespējams, ka Leonardo plānoja publicēt šos pētījumus savās piezīmju grāmatiņās. Viņš rūpīgi sakārtoja daudzas lappuses, katra lappuses priekšpusē un aizmugurē aizņemot vienu pētījumu. Ir lapa ar zīmējumiem un rakstiem par cilvēka sirdi un lapa par dzemdi un augli. Vienā lappusē ir zīmējumi par pleca muskuļiem, bet citā lappusē ir attēlots, kā darbojas roka.

Leonardo dzīves laikā piezīmju grāmatas netika publicētas. Pēc viņa nāves tās tika sadalītas starp dažādiem cilvēkiem, kas viņu pazina. Gandrīz visas tās atrodas muzejos vai bibliotēkās, piemēram, Vindzoras pilī, Luvrā un Britu bibliotēkā. Milānas Ambrosiānas bibliotēkā (Biblioteca Ambrosiana) ir divpadsmit sējumu Codex Atlanticus.

Pētījumi

Dažas no Leonardo pētītajām lietām:

• Zemes ģeoloģija ar tās kalniem, ielejām, upēm un iežiem.
• Cilvēka ķermeņa anatomija ar skeletu, muskuļiem, vēnām un iekšējiem orgāniem. Slimnīcā Leonardo saņēma mirušu cilvēku ķermeņus. Viņš "sadalīja" (sagrieza) trīsdesmit mirušos ķermeņus un rūpīgi uzzīmēja daudzas to daļas. Viņa kaulu un muskuļu zīmējumi palīdzēja citiem māksliniekiem pareizi uzzīmēt cilvēka ķermeni.
• Zirgu, govju, suņu un lāču anatomija.
• Cilvēku sejas izteiksmes.
• Putnu lidojums .
• Laikapstākļi un to parādības.
• Ūdens plūsmas veids.
• Augu botānika.
• Gaisma, ēnas, spoguļi un lēcas.
• Perspektīva un veids, kā padarīt lietas tuvākas vai tālākas.
• Cietvielu objektu ģeometrija. Viņš uzzīmēja daudz rūpīgu attēlu, kurus matemātiķis Luka Pacioli izmantoja grāmatā "De Divina Proportione".

Dizaini un izgudrojumi

Daudzi zīmējumi un piezīmes Leonardo piezīmju kladēs ir projekti, plāni un izgudrojumi.

Dažas no Leonardo izstrādātajām lietām:

• Tērpi gājieniem, karnevāliem un teātrim. Tie, iespējams, bija paredzēti hercoga Federiko galdam. Tajos ir bruņas un mežonīgs pūķis.
• Kara mašīnas, piemēram, bruņots tanks, milzīgs šķērsvirziena loku un briesmīgs zirga darbināms kāju griezējs. Leonardo dzīves laikā neviena no šīm lietām netika izgatavota.
• Dambji un kanāli upēm.
• Koka tiltu, ko varēja pārvietot plakani uz vagoniem un pie upes izjaukt un salikt kopā.
• Lidojošas lietas ar spārniem, kas plīvo, helikopters, izpletnis un deltaplāns. Viens no Leonardo kalpotājiem, izmēģinot deltaplānu, guva traumu. Izpletnis ir izgatavots un izmēģināts mūsdienās, un tas patiešām darbojas.
• Baznīcas un pilis. Iespējams, ka Lokarno pili Šveices dienvidos ir projektējis Leonardo. Neviena cita viņa projektēta ēka nav uzcelta.

Lapa no Leonardo dienasgrāmatas, kurā redzams viņa pētījums par augli dzemdē (ap 1510. gadu) Karaliskā bibliotēka, Vindzoras pils.


Vitruvija cilvēks (ap 1485) Akadēmija, Venēcija


Leonardo da Vinči pētīja putnu lidojumu un, balstoties uz saviem atklājumiem, mēģināja izgatavot lidojošo mašīnu.

Leonardo pētījumi, projekti un izgudrojumi

Saistītās lapas

• Renaissance
• Itāļu renesanses māksla
• Dāma ar ermoņogu
• Renesanses mākslinieku saraksts
• Mikelandželo
• Rafaēls