Ieleja: definīcija, veidošanās, erozija un tipi

Ieleja ir reljefa forma. Ieleja ir zemāka zemes daļa starp divām augstākām daļām, kas var būt kalni vai kalni. Ielejas bieži sākas kā lejupejošs krokums starp divām augšupejošām Zemes virsmas krokām, dažkārt arī kā ieplaku ieleja. Ieleju padziļina ūdens straume vai upe, plūstot no augstienes uz zemāku zemes daļu un ieplūstot ezerā vai jūrā. Dažas ielejas veido ledāji, kas ir lēni kustīgas ledus upes. Ja ūdens vai ledus ieleju padara dziļāku vai plašāku, to sauc par eroziju. Arī vējš var palielināt ielejas, izraisot eroziju.

Ielejai ir "gals", kur tā sākas kalnos vai pakalnos, "sāni", kur tā abās pusēs paceļas uz augšu, un "dibens", kas ir ielejas līdzenākā vieta. Dažām ielejām ir "ieeja", kur ielejas atvere ir redzama starp diviem kalniem, kalniem vai klintīm. Vietu, kur ieleja ir ļoti šaura un ar augstām sienām, dažkārt sauc par "aizu". (Šo vārdu "aiza" dažkārt lieto, lai apzīmētu cilvēka ķermeņa "rīkli").

Daudzi pasaules iedzīvotāji dzīvo ielejās, jo ielejā bieži vien ir upe vai strauts, kas nodrošina saldūdeni, un ielejā bieži vien ir laba augsne, kurā audzēt labību.

Veidošanās mehānismi

Upju erozija (fluvialā darbība) — upe vai strauts izgrauž gultni un nogāzes, nogādājot nogulsnes lejup. Laika gaitā ūdens var izveidot V-veida ielejas, terases un deltas.
Ledāju erozija (glaciālā darbība) — lieli ledāji, kustoties, izskalojot un noberžot iežu virsmas, veido U-veida ielejas, cirkus un karjerveida ielejas.
Tektoniskā darbība — Zemes garozas nogrimšana vai šķelšanās var radīt garas, platas ielejas (piem., riftu ielejas).
Karsta procesi — ūdens, kas izšķīdina kalciju saturošus iežus (piem., dolomītu, kaļķakmeni), var veidot pazemes kaverna sistēmas un virspusējas ieplakas.
Vēja (aeoliska) erozija — sausos reģionos vējš var nēsāt smiltis un abrazīvi izgrauzt iežu sienas, paplašinot ielejas vai veidojot aizas.

Erozija un nogulšņu veidošanās

Erozija ir process, kurā materiāls tiek noņemts no viena punkta un transportēts citur. Upes un ledāji veic gan eroziju, gan nogulšu depozīciju. Nogulšņu uzkrāšanās dibenā vai lēzenajās daļās veido terases, pludales un deltas. Cilvēka darbība (piem., mežu izciršana, lauksaimniecība, pilsētu paplašināšanās) var paātrināt eroziju un izraisīt strautu aizaugšanu ar sedimentiem.

Ieleju daļas un nosaukumi

Gala (augšgalā) — ielejas sākums kalnos vai pakalnos.
Sāni — nogāzes vai kraujas ielejas abās pusēs.
Dibens — ielejas zemākā un parasti līdzenākā daļa, kur plūst upe vai krājas nogulšņi.
Ieeja — vieta, kur ieleja atveras vai kurai ir šaurāka piekļuve no citas teritorijas.
Aiza — ļoti šaura un dziļa ieleja ar stāviem vai vertikāliem klintīm.

Ieleju tipi

V-veida ielejas — parasti veidojas, kad upe dominē erozijas procesos, raksturīgas straujām nogāzēm.
U-veida ielejas — veidojas ledāju darbības rezultātā; raksturīgas platākas un plakānākas pamatnes un stāvas sienas.
Kanjoni un aizas — ļoti stāvas, šauras ielejas ar dziļām sieniņām; piemērs — Grand Canyon.
Riftu un tektoniskās ielejas — garas, bieži dziļas ielejas, kas saistītas ar Zemes garozas šķelšanos.
Karsta ielejas — saistītas ar pazemes izšķīdināšanos un virsspējas nogruvumiem.
Hanging valleys (piekārti ieleju veidi) — mazākas ielejas, kas beidzas augstāk nekā galvenā ieleja; bieži sastopamas ledāju zonās.
Delta un ielejas pie grīvām — vietas, kur upe ietek jūrā vai ezerā, nogulsnējot smiltis un mālus.

Cilvēki, lauksaimniecība un pilsētas

Ielejas ir bijušas populāras apdzīvotības vietas, jo tās nodrošina pieeju ūdenim, līdzenu zemes sloksni lauksaimniecībai un aizsardzību pret vējiem. Upju ielejās bieži veidojas pilsētas, ceļu un dzelzceļu koridori. Tomēr cilvēku darbība var mainīt ieleju dabu — upju regulācija, dambji, meliorācija un mežu izciršana maina ūdens plūsmu un vietējo ekoloģiju.

Ekoloģija un bioloģiskā nozīme

Ielejas bieži ir bioloģiski daudzveidīgas, jo tajās var krāties mitrums un veidoties dažādi biotopi: palienes, mežsāni, krastu zālāji un iekšzemes mitrāji. Upe vai strauts nodrošina dzīvesvietu zivīm un ūdensdzīvniekiem, savukārt nogāžu koki un krūmi aizsargā pret eroziju un sniedz mājas putniem un citiem dzīvniekiem.

Piemēri

Latvijā pazīstamākās ielejas ir Gaujas ieleja ar savām smilšakmens klintīm un Daugavas ielejas platākās daļas.
Pasaulē labi pazīstami piemēri ir Grand Canyon (ASV) — kanjons, un Yosemite ieleja (ASV) — ledāja veidota U-veida ieleja.

Aizsardzība un ilgtspējīga izmantošana

Lai saglabātu ieleju funkcijas un biodaudzveidību, nepieciešama ilgtspējīga zemes izmantošana: izvairīšanās no bezkontrolētas lauksaimniecības uz nogāzēm, mežu atjaunošana, upju aizsardzība un pareiza ūdens resursu pārvaldība. Daudzas ielejas ir iekļautas nacionālajos parkos un aizsargājamās teritorijās, lai saglabātu dabas vērtības un nodrošinātu ilgtspējīgu tūrisma attīstību.

Peveril Castle Dale Anglijā ir V veida ieleja, ko padziļina neliela upīte.

Ieleju veidi

Ielejas kalnos

Kalni un pauguri veidojas, kad iežu un augsnes slāņi (t. s. slāņi) tiek salocīti. Pārrāvumu bloku kalniem var būt plaisu ielejas. Kalnu grēdās starp augstākajām daļām, kas ir "virsotnes", ir ielejas. Cilvēki, kuri vēlas nokļūt kalnu otrā pusē, parasti dodas pa ielejām. Ieleju, ko cilvēki izmanto, lai ceļotu cauri kalniem vai pauguriem, sauc par kalnu pāreju.

Augsti kalnos ielejas parasti veido dziļas upītes vai upītes, kas strauji tek lejup pa kalna nogāzi, no vietas, kur ir daudz lietus ūdens vai kūstoša sniega, vai arī ledājs. Kalnu straume vijas ap lielākajām klintīm un plūstot izskalo augsni. Tā izcērt sev ceļu cauri mīkstākajai augsnei un mazākajiem akmeņiem. Neliela upīte var izgrauzt ļoti dziļu ieleju. Augsti kalnos ielejas parasti ir V-veida. Visā pasaulē kalnos un kalnos ir daudz šādu ieleju.

Iao ielejā Havaju salās ir ideāla V-veida forma.

Muretto pāreja ir V veida ieleja starp Šveices Alpu kalniem.

Amendolea upe plūst starp kalniem Reggio-Calabria Itālijā

Kalni un ielejas Čehijā

Ielejas kalnainā apvidū

Valstī, kur ir pauguri, bet tie nav ļoti stāvi, upe vai strauts tek lēnāk. Tā veido plašāku ieleju, kurā bieži vien ir daži lieli līkumi, jo upe plūst ap pauguriem, vienmēr sekojot pa zemāko ceļu. No kalnu nogāzēm notecējušais ūdens bieži vien nes augsni, kas izplatās pa ieleju, veidojot līdzenu zemi, kas ir piemērota pārtikas kultūru audzēšanai un liellopu un citu dzīvnieku audzēšanai. Daudzas saimniecības atrodas ielejās, kas atrodas paugurainā zemē. Daudzas pilsētas ir uzbūvētas ieleju nogāzēs. Pazīstamas šāda tipa ielejas ir Luāras ieleja un Reinas lejteces ieleja Eiropā un Temzas ieleja Anglijā.

Luāras ieleja Francijā ir slavena ar savām vecpilsētām un pilīm.

Baltvīna ražošanai paredzētās vīnogas audzē Mozeles upes ielejā. Vācija

Lauksaimniecības zeme Urugvajas upes ielejā Argentīnā

Lauksaimniecība Zimbabves ielejā

Ielejas līdzenā zemē

Dažas ielejas ir gandrīz līdzenas, kā liels šķīvītis. Šāda tipa ielejās bieži vien ir ļoti liela upe ar daudzām "pietekām" (strautiem, kas ir kā atzari), kas tek cauri tām. Pieteku ūdens tiek novadīts no pakalniem vai kalniem, kas var būt tālu no galvenās upes. Pēc spēcīgām lietavām liela ūdens masa ieplūst galvenajā upē, tāpēc tā paceļas un applūdina ielejas līdzenumu. Kad plūdu ūdeņi izplatās, tie nogāž daudz augsnes, kas ir izskalota no kalniem. Augsne, kas nokrīt uz ielejas dibena, veido līdzenu palienes līdzenumu. Šādas ielejas ir ļoti noderīgas pārtikas kultūru audzēšanai. Šādas ir pasaulē platākās ielejas. Slavenas šāda tipa ielejas ir Misisipi un Misūri baseins Ziemeļamerikā, Amazones baseins Dienvidamerikā, Donavas lejteces baseins Eiropā, Gangas upes ieleja Indijā, Nīlas upes paliene Āfrikā un Darlingas upes baseins Austrālijā.

Kultūru audzēšana Nīlas ielejā

Graudaugu audzēšana Eifratas ielejā Irākā

Donavas ieleja Rumānijā

Gangas upes ieleja Varanasi.

Ledāju veidotās ielejas

Ledājs ir kā aizsalusi upe. Daudzās valstīs nav ledāju. Ledājs sākas ļoti augstos kalnos, kur visu gadu ir sniegs un ledus. Sniegs un ledus sāk virzīties lejup pa ieleju, ko izveidojusi strauji tekoša straume. Kad ledus sāk slīdēt lejup pa kalna nogāzi, tas neslīd ap klintīm, bet gan izstumj tās no ceļa. Virzoties ledājam, tas uzkrāj vairāk ledus un kļūst arvien lielāks un lielāks. Liels ledājs šķērso ielejas augsni un mīkstākus iežus un sakrauj klintis abās pusēs vai arī stumj tās sev priekšā. Kad lielais ledājs kūst, tas atstāj dziļu U-veida ieleju. Ledus laikmetos izveidojās daudzas šādas ielejas. Kalnainās valstīs, piemēram, Šveicē, daudzi cilvēki dzīvo ielejās, ko izveidojuši ledāji. Dažas no dziļākajām ielejām pasaulē ir veidojušās ledāju ietekmē. Norvēģijas fjordi un Jaunzēlandes "skaņas" ir vietas, kur ledāji iegājuši jūrā.

Ledājs ir ledus upe.

Franča Jozefa ledājs Jaunzēlandē

Matertāla (Mattertal) ledāja ieleja Šveicē, kurā redzams nesen notikušais zemes nogruvums.

Fjērlandes fjords Norvēģijā.

Ielejas plato zemē

Plato ir augsta zeme, kuras virsotne ir līdzena vai viegli viļņaina, nevis smaila kā kalni vai noapaļota kā pakalni. Kalnainā vai kalnainā zemē augsnes un iežu slāņi ir slīpēti, bet plakankalnē slāņi ir plakani. Ūdens, kas plato virsotnē veido strautus, ieplauc plašās ielejās, kuru malas ir stāvas klintis, bet dibens ir diezgan līdzens. Šādas ielejas bieži ir dziļas un ļoti šauras. Dažas šādas ielejas ir ļoti dziļas un platas. Tās sauc par kanjoniem. Slavenas šāda tipa ielejas ir Lielais kanjons ASV un Megalongas ieleja Austrālijā.

Trīs māsas Megalongas ielejā (Megalong Valley), Ziemeļvidzemē, Austrālijā.

Lielais kanjons, Arizona, ASV.

Šarinas upes kanjons, Kazahstāna.

Foz de Arbayún, Spānija

Iegrimušas ielejas

Dažkārt ieleja ir veidojusies kalnos netālu no kādas valsts piekrastes. Zemes virsmas kustības var izraisīt zemes nogrimšanu zemāk un tās applūšanu jūrā. Ielejas formu joprojām var redzēt no kalnu virsotnēm, kas izvirzās no ūdens. Daži kalni var kļūt par salām, bet citi - par līča krastu. Nogrimušās ielejas bieži vien ir labas ostas. Austrālijas austrumu piekrastē ir daudz nogrimušu ieleju, no kurām slavenākā ir Sidnejas osta.

Sidnejas osta ir nogrimusi ieleja.

Saistītās lapas

Ģeogrāfija
Zemes forma
Ūdens
Upe
Ezers
Kalnu
Kalnu masīvs
Plūdi
Sausums
Erozija

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir ieleja?

A: Ieleja ir reljefa forma, kas atrodas starp divām augstākām vietām, kas var būt kalni vai kalni.

J: Kā veidojas ielejas?

A: Ielejas bieži vien veidojas kā lejupejošs krokums starp divām augšupejošām Zemes virsmas krokām un dažreiz kā ieplakas ieleja.

J: Kas padara ieleju dziļāku?

A: Ieleju padziļina ūdens straume vai upe, kas plūst no augstienes uz zemāku zemi un ietek ezerā vai jūrā.

J: Kā veidojas dažas ielejas?

A: Dažas ielejas veido ledāji, kas ir lēni kustīgas ledus upes.

J: Kas var padarīt ieleju plašāku?

A: Ūdens vai ledus erozijas rezultātā ieleja var kļūt dziļāka vai platāka. Arī vējš erozijas rezultātā var palielināt ielejas.

J: Kādas ir dažādas ielejas daļas?

A: Ielejai ir "gals", kur tā sākas kalnos vai pakalnos, "sāni", kur tā paceļas uz augšu abās pusēs, "dibens", kur ieleja ir visplašākā, un dažreiz "ieeja", kur ielejas atvere ir redzama starp diviem pakalniem, kalniem vai klintīm.

J: Kāpēc daudzi cilvēki dzīvo ielejās?

A: Daudzi cilvēki pasaulē dzīvo ielejās, jo ielejā bieži vien ir upe vai strauts, kas nodrošina svaigu ūdeni, un ielejā bieži vien ir laba augsne, kurā audzēt labību.