Lielais kanjons (Grand Canyon) — ģeoloģisks brīnums Arizonā, UNESCO nacionālais parks

Atklāj Lielo kanjonu (Grand Canyon) Arizonā — UNESCO Pasaules mantojuma ģeoloģisks brīnums: 446 km garš kanjons, stāvas klintis un miljardi gadu ģeoloģijas.

Lielais kanjons ir slavens kanjons Arizonā, ko veido Kolorādo upe. Tas ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā un ir ASV nacionālais parks. Tas ir arī viens no septiņiem pasaules dabas brīnumiem.

Lielais kanjons ir 277 jūdzes (446 km) garš, līdz 18 jūdzēm (29 km) plats un vietām ir vairāk nekā jūdzi (1,83 km) (6000 pēdu) dziļš. Kolorādo upei un tās pietekām (mazākām upītēm) izgraužot kanālus cauri iežu slānim pēc slāņa, ir atsegti gandrīz divi miljardi gadu no Zemes ģeoloģiskās vēstures.

Pierādījumi liecina, ka Kolorādo upe savu tecējumu kanjonā uzsāka vismaz pirms 17 miljoniem gadu. Kopš tā laika Kolorādo upe turpināja erodēt un veidot kanjonu līdz pat mūsdienās redzamajam stāvoklim. Jāuzsver, ka ģeologi turpina pētīt laikskaņu — daļa pētījumu liecina par agrāku iegrimi un liela mēroga izgrauzumiem, kamēr citi norāda uz intensīvu eroziju pēdējo 5–6 miljonu gadu laikā.

Ģeoloģija un slāņi

Lielais kanjons ir kā atvērta grāmata par Zemes vēsturi. Kanjona dziļākie slāņi, tostarp Visnu šists (Vishnu Schist), ir aptuveni 1,7–1,8 miljardus gadus veci. Augšējos slāņos redzami jaunāki nogulumi, piemēram, Kaibab Limestone, kas segs kanjona malu, un citas nogulumiežu kārtas, kas liecina par dažādiem jūras, upju un sauszemes apstākļiem laika gaitā. Šie slāņi palīdz zinātniekiem rekonstruēt klimata un vides pārmaiņas miljardu gadu garumā.

Vietējie iedzīvotāji un kultūra

Lielajam kanjonam ir liela nozīme vietējiem Amerikas indiāņu cilšu kopienām, piemēram, Navajo, Hopi, Havasupai un citiem. Šīs kopienas kanjonu uzskata par svētu vietu, un viņu stāsti, māksla un dzīvesveids ir saistīti ar šo ainavu. Dažas teritorijas joprojām tiek izmantotas tradicionālām kultūras un reliģiskām praksēm.

Bioloģiskā daudzveidība

Lielais kanjons un tā ielejas apgabali ietver vairākas augu un dzīvnieku zonas, sākot no puslīdzējas augstienes malās līdz tuksneša un upes ekosistēmām dziļumā. Tajā dzīvo pīlkonis elks (mule deer), bighorn aitāži (bighorn sheep), vairāki putnu sugas, ķirzakas, mazie zīdītāji un retas augu sugas. Kanjons kalpo kā bioloģisko ceļu un mikrohabitātu tīkla daļa, kur klimata gradienti mainās strauji uz augstuma starpību dēļ.

Apmeklējums un tūrisms

Lielais kanjons ir populārs tūrisma mērķis. Galvenās apmeklētāju zonās ietilpst South Rim (skatāms un viegli pieejams visu gadu), kas piedāvā vairākus skatu punktus, ekskursiju takas un muzejus, un mazāk apdzīvotais North Rim, kas atrodas augstākā augstumā un ir slēgts ziemas mēnešos. Iepazīstamākās aktivitātes: pārgājieni pa takām (piemēram, Bright Angel Trail), laivošana pa Kolorādo upi, helikopteru un gaisa ekskursijas, kā arī fotogrāfija un putnu vērošana. Parka infrastruktūra ietver Grand Canyon Village un vairākus apmeklētāju centrus.

Aizsardzība un problēmas

Lielais kanjons ir aizsargāts kā nacionālais parks un Pasaules mantojuma vieta, taču tam draud vairākas problēmas: intensīva tūrisma slodze, gaisa piesārņojums, ūdens resursu pārvaldība un blakus esošo dambju (piemēram, Glen Canyon Dam) ietekme uz straumi un sedimentācijas procesiem. Tāpat ir debates par minerālu ieguvi (īpaši urāna rezervēm) ap parka robežām un klimata izmaiņu ietekmi uz ekosistēmām.

Vēsture kā nacionālais parks

Grand Canyon tika pasludināts par ASV nacionālo parku 1919. gadā, kas nodrošināja plašāku aizsardzību un attīstību tūrisma infrastruktūrai. 1979. gadā Lielais kanjons iekļāva UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, kas atzīst tā pasaules nozīmi gan ģeoloģiski, gan kultūrvēsturiskā ziņā.

Kā saglabāt kanjonu nākamajām paaudzēm

Saglabāšanas pasākumi ietver apmeklētāju vadību, vides izglītību, pētījumus par ģeoloģiskajiem procesiem un dzīvotņu restaurāciju, kā arī sadarbību ar vietējām indiāņu kopienām. Apmeklētāji tiek aicināti cienīt aizsargājamās zonas, neradīt atkritumus, palikt marķētajās takās un ievērot parka noteikumus, lai saglabātu šo unikālo ainavu arī nākotnē.

Ģeoloģija

Visu erozijas procesu rezultāts ir viena no vispilnīgākajām ģeoloģiskajām kolonnām (iežu slāņu sakopojumiem) uz planētas. Lielajā kanjonā un Lielā kanjona nacionālā parka teritorijā ir gandrīz 40 galveno nogulumiežu iežu slāņu. To vecums svārstās no aptuveni 200 miljoniem līdz gandrīz 2 miljardiem gadu.

Lielākā daļa no tiem tika atrasti siltās, seklās jūrās, netālu no senām, sen izzudušām jūras piekrastēm Ziemeļamerikas rietumos. Pārstāvēti gan jūras, gan sauszemes nogulumi, tostarp fosilizētas smilšu kāpas no senā tuksneša. Lielajā kanjonā ir vismaz 14 zināmas ģeoloģisko ierakstu nesakritības.

Lielā kanjona lielāko iežu atsegumu vecums svārstās no gandrīz 2 miljardus gadu vecā Višnu slānekļa Iekšējā aizas dibenā līdz 230 miljonus gadu vecajam Kaibabas kaļķakmenim pašā kanjona malā.

Diagrammā redzams, ka starp slāni, kas ir aptuveni 500 miljonus gadu vecs (zilā krāsā), un apakšējo slāni, kura augšējā daļa ir aptuveni 1,5 miljardus gadu veca (zaļā krāsā), ir aptuveni viena miljarda gadu liela atstarpe. Šī lielā neatbilstība norāda uz erozijas periodu starp diviem nogulsnēšanās periodiem.

Daudzi no šiem veidojumiem izgulsnējās siltās seklās jūrās, piekrastes vidē (piemēram, pludmalēs) un purvos. Jūras krasts vairākkārt virzījās un atkāpās pāri proto Ziemeļamerikas malai.

Lielā kanjona lielo dziļumu un jo īpaši tā slāņu augstumu (lielākā daļa no tiem veidojusies zem jūras līmeņa) izraisīja Kolorādo plato pacēlums, kas veidojās 5000 līdz 10000 pēdu (1500 līdz 3000 m) augstumā. Tas sākās apmēram pirms 65 miljoniem gadu Laramīdas orogēnijas (kalnu veidošanās) periodā. Šis pacēlums palielināja Kolorādo upes un tās pieteku slīpumu, kas palielināja to ātrumu un spēju šķērsot iežus.

Laika apstākļi ledus laikmetu laikā arī palielināja ūdens daudzumu Kolorādo upes drenāžas sistēmā. Sākotnējā Kolorādo upe uz to reaģēja, straujāk un dziļāk izrakņājot savu gultni.

Kolorādo upes (vai tās senču ekvivalenta) pamatlīmenis un tecējums mainījās pirms 5,3 miljoniem gadu, kad Kalifornijas līcis atvērās un pazemināja upes pamatlīmeni (zemāko punktu). Tas palielināja erozijas ātrumu un pirms 1,2 miljoniem gadu samazināja gandrīz visu Lielā kanjona pašreizējo dziļumu. Akmeņu pakāpveidīgo izskatu izraisīja to atšķirīgā pretestība ūdens plūsmai.

Pirms trīs miljoniem līdz 100 000 gadu vulkāniskā aktivitāte šajā teritorijā izplatīja pelnus (tufu) un lavu un dažkārt pilnībā aizsprostoja upi. Šīs vulkāniskās ieži ir jaunākās ieži kanjonā.

Diagramma, kurā parādīts Lielā kanjona iežu vienību izvietojums, vecums un biezums.

Jautājumi un atbildes

J: Kur atrodas Lielais kanjons?

J: Ar ko ir pazīstams Lielais kanjons?

J: Cik garš ir Lielais kanjons?

J: Cik plats un dziļš tas ir dažās vietās?

J: Kad sākās erozija, veidojot kanjonu?

Meklēt pēc burta