Kalnu grēda (kalnu josla) — definīcija, veidošanās un ģeoloģija

Kalnu grēda — definīcija, veidošanās, ģeoloģija: reljefa formas, iežu veidi, orogēnija un vulkāniskie procesi. Padziļināts, saprotams pārskats.

Kalnu grēda (kalnu ķēde, kalnu josla) ir ģeogrāfiska teritorija ar daudziem kalniem. Termins kalnu sistēma vai kalnu grēdu sistēma parasti apzīmē plašāku reģionu, kurā ietilpst ne tikai paši kalni, bet arī to ģeoloģiskie un hidroloģiskie elementи — piemēram, nogāzes, kalnu pārejas, ielejas un saistītie sedimentārie baseini. Kalnu grēdas var būt gan kompakti, īsi loki, gan vairāku simtu vai tūkstošu kilometru garas joslas, kas stiepjas pāri kontinenta platībām.

Kalnu grēdas parasti ietver augstienes vai kalnu pārejas un ielejas. Atsevišķiem kalniem vienā kalnu grēdā ne vienmēr ir vienāda ģeoloģija vai petroloģija. Tie var būt dažādu orogēno izpausmju un reljefa formu sajaukums, piemēram, uzspiedes plātnes, paceltie bloki, krokveida kalni un vulkāniskie reljefa veidojumi. Tā rezultātā veidojas dažādi iežu tipi.

Kalnu grēdu veidošanās — galvenie mehānismi

Kalnu grēdu rašanās ir cieši saistīta ar litosfēras kustībām un plakņu tektoniku. Galvenie mehānismi ir:

• Kontinentālo plākšņu sadursme (kolīzija) — kad divas kontinentu plāksnes saskaras, sedimenti un garoza saspiežas un krokaina, veidojot augstas rindu grēdas (piemēram, Himalaji).
• Subdukcija — okeāna plāksnes iegrimšana zem citas plāksnes veicina vulkānisku joslu un kalnu joslu rašanos gar kontinentu malām.
• Rifta procesi — plāksņu atkāpe var radīt šķelšanās zonu ar horstiem un grabeniem, kur daļa garozas paceltas kā bloku kalni.
• Izcelšanās un izkrišana — iežu izturība, magmas ieplūdi un termiskie procesi var pacelt zemāku reģionu vai veicināt vulkānisku kalnu veidošanos.

Kalnu tipu ģeoloģiskais raksturs

Kalnu grēdas strukturāli var iedalīt vairākos veidos: krokveida (fold-and-thrust) joslas, kļūdu (fault)-bloku kalni, vulkāniski masīvi un pacelti plato. Katrā no šiem tipiem dominē atšķirīgi iežu veidi — metamorfie un sedimenti krokveida zonās, magmas ieplūdumi un vulkaniskie lavas laukumi vulkānos, kā arī neizmainīti pamatakmeņi paceltos blokos.

Erozija, glacēšana un reljefa attīstība

Pēc kalnu uzcelšanās erozija un ģeomorfoloģiskie procesi — lietus, sniegs, ledāji — pārveido sākotnējo reljefu. Glacēšana izgrebj ielejas, veido cirkus un morēnas; upes griež stāvas ielejas un nogāžu pakāpenisku nolīdzināšanos. Šie procesi ietekmē arī sedimentu pieplūdi lejtecēs un reģionālo hidrologiju.

Bioloģiskā un klimatiskā nozīme

Kalnu grēdas bieži ir klimata, ekosistēmu un bioloģiskās daudzveidības karstumi — augstuma joslveida mainība rada atšķirīgas klimata zonas uz relatīvi mazām platībām. Tas veicina endēmisku sugu attīstību un dažādas meža, alpu pļavu un tundras biomasas formēšanos.

Ekonomiskie un cilvēku aspekti

Kalnu grēdas sniedz nozīmīgus resurssus: minerālus un metālus, saldūdens rezerves, hidroenerģiju un tūrisma potenciālu. Tajās rodas arī riski — zemestrīces, nogruvumi, sniega lavīnas un klimata pārmaiņu sekas, kas ietekmē vietējās kopienas. Tāpēc kalnu reģioni bieži ir gan ilgtspējīgas pārvaldības, gan aizsardzības priekšmets.

Ģeoloģiskā pētīšana

Kalnu grēdu izpēte ietver lauka ģeoloģiju, ģeofizikas mērījumus, satelīta datus un datēšanas metodes, lai noteiktu orogēnas attīstības laiku, pacēluma ātrumu un iežu vēsturi. Šāda informācija palīdz saprast kontinentu evolūciju un paredzēt riskus, kas saistīti ar aktīvajām tektoniskajām zonām.

Kopumā kalnu grēda nav tikai redzams reljefa elements — tā ir dinamiska zemes daļa, kurā saplūst ģeoloģiskie, klimatiskie, bioloģiskie un antropogēnie procesi. Izpratne par to veidošanos un funkcionēšanu ir svarīga gan zinātnei, gan sabiedrības drošībai un resursu pārvaldībai.

Lielākie diapazoni

Lielākā daļa ģeoloģiski jauno kalnu grēdu uz Zemes sauszemes virsmas ir saistītas vai nu ar Klusā okeāna ugunsgrēka gredzenu, vai arī ar Alpīdu joslu. Klusā okeāna ugunsgrēka gredzens ietver Dienvidamerikas Andus, stiepjas caur Ziemeļamerikas Kordiljēru gar Klusā okeāna piekrasti, Aleūtu grēdu, tālāk caur Kamčatku, Japānu, Taivānu, Filipīnām, Papua-Jaungvineju līdz Jaunzēlandei. Andu garums ir 7000 km (4350 jūdžu), un tos bieži dēvē par pasaulē garāko kalnu sistēmu.

Alpīdu josla ietver Indonēziju un Dienvidaustrumāziju, Himalaju kalnus un beidzas Alpos. Šajā joslā ietilpst arī citas Eiropas un Āzijas kalnu grēdas. Himalajos atrodas augstākie kalni pasaulē, tostarp Everesta kalns, kura augstums ir 8848 m (29 029 pēdas).

Starp kalnu grēdām, kas atrodas ārpus šīm divām sistēmām, ir Arktikas Kordiljēra - pasaulē vistālāk uz ziemeļiem esošā kalnu sistēma. Ja kalnu grēdas definīcijā ietilpst arī zemūdens kalni, tad okeāna grēdas veido garāko nepārtraukto kalnu sistēmu uz Zemes, kuras garums ir 65 000 km (40 400 jūdžu).

Okeāna vidus grēdas - pasaulē garākā kalnu grēdu virkne (ķēde)

Klimats

Kalnu novietojums ietekmē klimatu, piemēram, lietus vai sniega daudzumu. Gaisa masām pārvietojoties augšup un virs kalniem, gaiss atdziest, radot nokrišņus (lietu vai sniegu). Kad gaiss nokāpj uz pakalnu, tas atkal sasilst un ir sausāks, jo no tā ir atdalīta liela daļa mitruma. Bieži vien lietus ēna veidojas kalnu grēdu aizvēja pusē.

Andi - pasaulē garākā kalnu grēda uz kontinenta virsmas, skatoties no gaisa.

Meklēt pēc burta