Andi

Ģeogrāfija

Andu kalnā ir trīs daļas:

1. Dienvidu Andi Argentīnā un Čīlē;
2. Centrālie Andu kalni, kuros ietilpst Čīles un Peru kalnu sistēma un daļa Bolīvijas;
3. Ziemeļu daļa Venecuēlā, Kolumbijā un Ekvadorā.

Ziemeļu daļā ir divi paralēli masīvi. Tie ir Kordiljēra Okcidentālā (rietumu) un Kordiljēra Austrumu (austrumu). The term cordillera comes from the Spanish word meaning 'rope'.

Kolumbijā, uz ziemeļiem līdz Ekvadoras robežai, Andu kalni sadalās trīs paralēlos kalnu grēdās - rietumu, centrālajā un austrumu.

Kolumbijas ziemeļos atrodas Sjerra Nevada de Santa Marta (Sniegotā Svētās Martas kalnu grēda), kas ir izolēta kalnu grēda, kas nav daļa no Kolumbiju šķērsojošās Andu ķēdes. Sasniedzot 5700 m augstumu virs jūras līmeņa tikai 42 km attālumā no Karību jūras piekrastes, Sjerra Nevada ir pasaulē augstākais piekrastes kalnu masīvs.

Austrumu Cordillia Oriental rietumu daļa ir vienīgā, kas sasniedz Kolumbiju.

Andu grēdu platums visā to garumā ir aptuveni 200 km (124 jūdzes), izņemot Bolīviju, kur to platums ir 640 km (398 jūdzes). Nīderlandes Karību jūras salas Aruba, Bonaire un Kirasao, kas atrodas Karību jūrā pie Venecuēlas krastiem, ir Andu grēdas ziemeļu malas zemūdens virsotnes.

Akonkagvas skats no gaisa


Priekšplānā redzami Andu kalnu augstie līdzenumi (3000-5000 m), Puna. Jaunu vulkānu līnija ir vērsta pret daudz zemāku Atakamas tuksnesi (1000-2000 m augstumā). Vairāki sāļie sausie ezeri ir baseini starp Punas ieplakām. Salar de Arizaro (priekšplānā) ir lielākais no sausajiem ezeriem šajā attēlā. Tuvu centram abas zonas - Puna un Sierras Pampeanas - veido spilgtu kontrastu. Sierras Pampeanas kalni ir zemāki, un tajos ir mazāk jaunu vulkānu Krāsu maiņa atspoguļo galvenos klimatiskos reģionus: Atakamas un Punas tuksneši pretstatā Argentīnas vidusdaļas pļavu līdzenumiem, kur nokrišņu daudzums uztur sulīgās pampas prērijas.

Ģeoloģija

Andu kalni ir mezozoja un terciārā perioda orogēnā kalnu josla gar Klusā okeāna ugunsgrēka gredzenu.

Andu grēdas veidojušās plākšņu tektonikas procesu rezultātā, ko izraisījusi okeāna garozas subdukcija zem Dienvidamerikas kontinentālās plātnes. Dienvidamerika, tāpat kā Ziemeļamerika, kopš krīta perioda ir virzījusies uz rietumiem.

Mūsdienu Andu veidošanās sākās triasa un juras periodā, kad Pangea sāka sadalīties un izveidojās vairāki plaisas periodi. Tieši krīta periodā Andi sāka iegūt savu pašreizējo veidolu, paceļot, salaužot un locot seno krāteru nogulumiežus un metamorfos iežus austrumu virzienā. Andu pacēlums nav bijis nemainīgs, un dažādos reģionos tektoniskā spriedze, pacēlums un atmosfēras veidošanās ir bijusi atšķirīga.

Klimats

Klimats Andu kalnos atšķiras atkarībā no reģiona, augstuma virs jūras līmeņa un attāluma līdz jūrai. Dienvidu daļā ir lietains un vēss laiks. Centrālajā Andu daļā ir sauss. Ziemeļu Andu daļā parasti ir lietains un silts, vidējā temperatūra Kolumbijā ir 18 °C (64 °F). Ir zināms, ka klimats var ļoti mainīties diezgan nelielos attālumos. Lietus meži ir tikai dažu kilometru attālumā no sniegotās Kotopaxi virsotnes. Kalniem ir liela ietekme uz temperatūru tuvējās teritorijās. Sniega līnija ir atkarīga no atrašanās vietas. Tropiskajos Ekvadoras, Kolumbijas, Venecuēlas un Peru ziemeļu Andos tā ir no 4500 līdz 4800 m (14 800-15 800 pēdas), bet tropiskajos Ekvadoras, Kolumbijas, Venecuēlas un Peru ziemeļu Andos tā sasniedz 4800-5200 m (15 800-1700 pēdas),060 pēdas) sausākos kalnos Peru dienvidu daļā uz dienvidiem līdz Čīles ziemeļu daļai uz dienvidiem līdz aptuveni 30° dienvidu platuma, tad nokāpj līdz 4 500 m (14 760 pēdas) Akonkagavā 32° dienvidu platuma, 2 000 m (6 600 pēdas) 40° dienvidu platuma, 500 m (1 640 pēdas) 50° dienvidu platuma un tikai 300 m (980 pēdas) Fjūgo salā 55° dienvidu platuma; sākot no 50° dienvidu platuma, daudzi no lielākajiem ledājiem sniedzas līdz jūras līmenim.

Čīles un Argentīnas Andus var iedalīt divās klimatiskajās un glacioloģiskajās zonās: Sausajos Andos un Mitrajos Andos.

Centrālie Andu kalni

Augi

Lietus meži agrāk aizņēma lielu daļu no ziemeļu Andu teritorijas, bet tagad to platības ir samazinājušās, īpaši Čokū un starpandu ielejās Kolumbijā. To ir izraisījusi lauksaimniecība, mežu izciršana, nelegāla audzēšana un iedzīvotāju skaita pieaugums.

Pretstats mitrajām Andu nogāzēm ir lielākoties sausās Andu nogāzes lielākajā daļā Peru, Čīles un Argentīnas rietumu daļas. Šajā apgabalā un daudzos starpandiešu ielejās parasti ir lapu koku meži, krūmāji un kseriskā veģetācija līdz pat lielākoties nedzīvajam Atakamas tuksnesim.

Andos aug aptuveni 30 000 vaskulāro augu sugu. Aptuveni puse no tām ir endēmiskas - šis reģions ir karstais punkts. Nelielais koks Cinchona pubescens ir hinīna avots, ko izmanto malārijas ārstēšanai. Tas plaši sastopams Andos līdz pat Bolīvijai. Citas svarīgas kultūras, kas nāk no Andiem, ir tabaka un kartupeļi.

Polylepis meži un mežu masīvi ir sastopami Kolumbijas, Ekvadoras, Peru, Bolīvijas un Čīles Andos. Šos kokus dēvē par keñua, yagual un citiem nosaukumiem. Tie aug 4500 m augstumā virs jūras līmeņa. Joprojām nav skaidrs, vai šo mežu un mežaudžu nevienmērīgais izplatījums ir dabisks, vai arī to izciršanas rezultāts, kas sākās inku laikos. Neatkarīgi no tā, mūsdienās izciršana ir noritējusi straujāk, un koki tagad ir ļoti apdraudēti. Daži uzskata, ka no sākotnējās mežu platības ir saglabājušies tikai 10 %.

Savvaļas daba

Andu kalnos ir daudz savvaļas dzīvnieku. Andi ar gandrīz 1000 sugām, no kurām aptuveni 2/3 ir reģiona endēmiskās sugas, ir nozīmīgākais reģions pasaulē abinieku sugu ziņā. Dzīvnieku daudzveidība Andos ir liela - gandrīz 600 zīdītāju sugu (13 % endēmisko), vairāk nekā 1700 putnu sugu (1/3 endēmisko), vairāk nekā 600 rāpuļu sugu (45 % endēmisko) un gandrīz 400 zivju sugu (1/3 endēmisko).

Altiplānā mīt vikunja un guanako, bet tuvu radniecīgās pieradinātās lamas un alpakas vietējie iedzīvotāji parasti audzē kā ganāmpulka dzīvniekus, kā arī gaļas un vilnas ieguvei. Andu kalnu reģionos dzīvo nakts šinšillas, divi apdraudēti grauzēju kārtas pārstāvji. Andu kondors, lielākais šāda veida putns Rietumu puslodē, dzīvo lielā daļā Andu, bet pārsvarā ļoti mazskaitlīgi. Citi dzīvnieki, kas sastopami pārsvarā atklātos Andu augstienes biotopos, ir huemul, pumas un Pseudalopex ģints lapsas. Savukārt no putniem dažas tinamusu sugas (tie ir Nothoprocta ģints pārstāvji) ir Andu zosis, milzu ķauķis, flamingi (galvenokārt saistīti ar hipersāļajiem ezeriem), mazā reja, Andu lidoņi, diadēmiskās smilšu dzenītes, kalnieri, sierras dzenītes un diūku dzenītes.

Andu klinšu gaigalu tēviņš, suga, kas sastopama mitros Andu mežos.


Lamu (alpaku) ganāmpulki Ausangates kalna nogāzē

Saistītās lapas

• Andu kalnu saraksts