Amazones upe (Amazonas) — pasaulē lielākā upe pēc ūdens daudzuma

Amazones upe (Amazonas) — pasaulē lielākā pēc ūdens daudzuma. Uzzini par milzīgo baseinu, plūsmu, tropisko biodaudzveidību un ietekmi uz klimatu.

Amazones upe (portugāļu un spāņu valodā saukta arī par Rio Amazonas) ir lielākā upe pasaulē pēc ūdens daudzuma vai tilpuma. Tā plūst cauri Dienvidamerikas tropiskajiem mežiem, galvenokārt Brazīlijā. Tās iztekas atrodas Andu kalnos Peru, Dienvidamerikas rietumu malā, un tā ietek uz austrumiem Atlantijas okeānā netālu no ekvatora.

Amazones upē ir vairāk ūdens nekā astoņās lielākajās pasaules upēs kopā, un tās baseins ir lielākais pasaulē. Tā veido aptuveni vienu piektdaļu no visas pasaules upju plūsmas. Mitrā laikā Amazones platums atsevišķos tās posmos pārsniedz 120 jūdzes (190 km). Tās lieluma dēļ to dažkārt dēvē par jūru, taču tā nav pasaulē garākā upju sistēma. Pasaulē garākā upe ir Nīlas upe, bet Amazones garums ir otrs lielākais.

Ģeogrāfija un hidrologija

Amazones upes galvenie avoti atrodas Andu kalnu nogāzēs Peru; divi nozīmīgākie augšteces atzari ir Marañón un Ucayali. No šiem avotiem upe plūst cauri plašam baseinam, kas aptver lielas teritorijas Peru, Brazīlijas, Kolumbijas, Bolīvijas, Ekvadoras, Venecuēlas un Gvajanas daļas. Amazones upes baseina platība ir aptuveni 7 miljoni km², un tās vidējais ūdens daudzums pie ietekas ir pasaules lielākais — aptuveni 209 000 m³/s (pārejošas novērtējumu atšķirības starp pētījumiem).

Galvenie pieteku vārdi: Madeira, Negro, Japurá (Kolumbijas Caquetá), Putumayo (Içá), Purus, Juruá, Tapajós, Xingu un Napo. Daudzi no šiem atzariem ir nozīmīgi gan ūdens daudzuma, gan ekoloģiskās daudzveidības ziņā. Sezonālas lietavas rada spēcīgu plūdu pulsa efektu — upes applūst plašas ielejas (várzea), kas ir svarīgas barošanās un reprodukcijas vietas daudziem sugām.

Bioloģiskā daudzveidība

Amazones baseins ir viens no bioloģiski bagātākajiem reģioniem pasaulē. Tajā sastopami tūkstošiem zivju sugu (vairāki tūkstoši zināmas vienīgi saldūdens zivis), milzīgs skaits tauriņu, putnu, rāpuļu un zīdītāju sugu. Tipiski upes iemītnieki ir rozevalnais delfīns (boto), amazones manātuve, piraņas, arapaima (milzu saldūdens zivs), kajmāni un anakondas. Amazonija satur arī miljoniem insektu, simtiem tūkstošu augu sugu un daudzas endēmiskas sugas, kuru izpēte turpinās.

Cilvēki, pilsētas un transports

Amazones upe jau gadsimtiem ilgi ir bijusi nozīmīgs satiksmes ceļš vietējām kopienām un pilsētām. Svarīgākās pilsētas pie upes ir Manausa (Brazīlijā), Iquitos (Peru), Belēma un Santarēms. Manausa ir lielākais reģionālais centrs, pazīstams arī ar "Meeting of Waters" — vietu, kur Rio Negro tumšie ūdeņi satiekas ar brūnganiem Solimões ūdeņiem, nenojaucoties uz daudziem kilometriem.

Daudzas kopienas, īpaši Amazones ielejā dzīvojošās indiāņu grupas un "ribereños" (upes iedzīvotāji), ir atkarīgas no upes zvejai, lauksaimniecībai un mazajam tirdzniecībai. Daudzām vietām nav sauszemes ceļu pieslēguma, tāpēc transports pa upi ir būtisks ikdienas saziņai un preču piegādei.

Dabiskie fenomeni

Atsevišķos posmos valda iespaidīgas parādības, piemēram, plūdu viļņi un tā sauktā pororoca — spēcīgs bunguļošs paisuma viļnis, ko Atlantijas okeāna paisums rada, ieplūstot upē. Plašs applūstošo mežu un purvu tīkls nodrošina dabisku ūdens attīrīšanu, oglekļa uzkrāšanu un dzīvesvietu daudzām sugām.

Draudi un aizsardzība

Amazones ekosistēmas ir pakļautas vairākām cilvēku radītām un klimata izmaiņu sekām. Galvenie draudi:

• mežu izciršana un zemes atvēršana lauksaimniecībai (govju ganību un sojas audzēšana),
• hidroelektrostaciju būvniecība un upes režīma mainīšana (piem., lielie projekti Brazīlijā),
• nevēlama ieguve (zelts, nafta) un saistītā piesārņošana ar dzīvsudrabu un ķīmiskām vielām,
• klimata pārmaiņas, kas maina nokrišņu modeļus un var palielināt sausuma un ugunsgrēku risku,
• nelegāla medības, zveja un cilvēku spiediens uz resursiem.

Tiek īstenotas dažādas aizsardzības un ilgtspējas programmas — no nacionāliem un reģionāliem aizsargājamiem teritoriju režīmiem līdz starptautiskiem pētījumiem un vietējo kopienu iniciatīvām. Indivīdu tiesības un tradicionālo teritoriju atzīšana ir būtiska, lai saglabātu ekoloģisko stabilitāti un vietējo iedzīvotāju dzīvesveidu.

Zakons un pētniecība

Amazonas nozīme hidrosfēras, klimata regulācijas un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā piesaista plašu zinātnes interesi. Pētnieki izpēta upes hidroloģiju, sugu daudzveidību, oglekļa apriti un cilvēku ietekmi, lai nodrošinātu labākas pārvaldības stratēģijas nākotnei.

Amazones upe ir gan dabas brīnums, gan vitāls resurss miljoniem cilvēku dzīvei un planētas ekosistēmai. Tās saglabāšana prasa starptautisku sadarbību, ilgtspējīgu politiku un atbalstu vietējām kopienām.

Izmērs un ceļš

Tā ir viena no garākajām upēm pasaulē. Ir veikti dažādi pētījumi, kuros ir mēģināts noteikt precīzu tās garumu. Tā kā pētījumos ir iegūti dažādi skaitļi, ir grūti noteikt precīzu skaitli. Garums mainās arī lietus sezonā. Vairākos pētījumos, kas veikti Brazīlijā, Spānijā un Čīlē, teikts, ka tā ir garākā upe pasaulē, garāka par Nīlu. Nīlas garums ir 6571 km (4083 jūdzes). Amazones garums varētu būt 6937 km (4310 jūdzes). Spānijas laikraksts El País norāda, ka tās garums ir 6850 km (4260 jūdzes). Peru un Brazīlijas zinātnieki 2007. gadā aprēķināja, ka Amazones garums ir 6 800 km.

1969. gadā veiktā pētījumā teikts, ka Amazones garums ir 6448 km. Tas tika mērīts no Apurimakas upes daļas. Līdz 20. gadsimta 70. gadiem tika uzskatīts, ka Amazones iztekas ir Maranjonas upe. Ekspedīcija 2001. gadā atklāja, ka Nevado Mismi patiesībā ir Amazones iztekas. Citā Limas Ģeogrāfijas biedrības dokumentā Amazones garums ir vairāk nekā 7000 km (4300 jūdžu).

Amazones iztekas atrodas Dienvidamerikas rietumu daļā, Andu kalnos. No turienes tā plūst uz austrumiem līdz Atlantijas okeānam. Lielākā daļa šīs milzīgās upes un tās daudzo pieteku atrodas Brazīlijā. Amazonē ir daudz vietu, kur cilvēks, kas atrodas vienā upes krastā, neredz otru krastu. Brazīlieši Amazoni sauc par "upes jūru". Amazone ir kuģojama no okeāna līdz Peru. Okeāna kuģi pa Amazoni var kuģot cauri visai Brazīlijai un lielākajai daļai Dienvidamerikas līdz pat Iquitos pilsētai Peru.

Amazones upei ir raksturīgs Brazo Casiquiare - ūdens savienojums ar Orinoko upi Venecuēlā, kas savieno abus baseinus.

Amazones baseins ar svarīgākajām upēm. Lūdzu, ņemiet vērā, ka arī Tokantins ir daļa no šī baseina, lai gan nav Amazones pieteka.

Upes grīvas

Amazones grīvas platums ir aptuveni 330 km (205 jūdzes). Upes grīvas platumu parasti mēra no Cabo do Norte līdz Punto Patijoca. Parasti tajā ietilpst arī Para upes iztekas daļa. Tā ir 60 km (37 jūdžu) plata un veido Tokantīna grīvu. Upes grīvā ietilpst arī Marajó sala, kas atrodas Amazones grīvā. Tas nozīmē, ka Amazones grīva ir platāka nekā Temzas upe visā tās garumā Anglijā.

Piekrastes joslā, netālu no Cabo do Norte, ir daudz salu, kuras daļēji klāj ūdens. Ir arī smilšu sēkļi. Atlantijas okeāna plūdmaiņas rada viļņus, kas sniedzas līdz Amazones upei. Šis vilnis stiepjas gar krastu aptuveni 420 kilometru (261 jūdzes) garumā. Šo paisuma un bēguma radīto viļņu parādību sauc par plūdmaiņu boru. Vietējie to dēvē par pororoca. Poraroca rodas vietās, kur ūdens dziļums ir mazāks par 7 m (23 pēdām). Tas sākas ar skaļu troksni un virzās uz priekšu ar ātrumu 15-25 km/h (9-16 mph). Bora ir iemesls, kāpēc Amazonē nav deltas. Okeāns strauji aiznes Amazones atnesto lielo dūņu daudzumu. Tas neļauj deltai izaugt aiz krasta līnijas. Tajā ir arī ļoti liels paisums, kas var sasniegt 6 metrus (20 pēdas). Šī vieta ir kļuvusi populāra upju sērfošanai.

Amazones upes ietekas satelīta attēls, skatoties uz dienvidiem

Jautājumi un atbildes

J: Kā sauc pasaulē garāko upi?

J: No kurienes nāk Amazones upe?

J: Cik daudz ūdens Amazonē ir salīdzinājumā ar citām upēm?

J: Vai tā ir taisnība, ka atsevišķos laika posmos tās platums var pārsniegt 120 jūdzes (190 km)?

J: Kādā valodā tiek tulkota Rio Amazonas?

J: Vai tā ir jūra vai upju sistēma?

J: Kurā virzienā plūst šī upe?

Meklēt pēc burta