Eļļas krāsas ir tradicionāla metode, ko izmanto mākslinieku glezniecībā. Eļļas krāsā pigmentus (krāsas) satur kopā eļļas vide. Parastākais eļļas veids, ko izmanto krāsošanai, ir linsēklu eļļa.

Attēlu, kas gleznots ar eļļas krāsu, sauc par "eļļas gleznu". Eļļas krāsai nepieciešams ilgs laiks, lai nožūtu. Māksliniekiem tas ir noderīgi, jo viņi var ilgi strādāt pie gleznas. Mēdz teikt, ka Leonardo da Vinči pie savas Monas Lizas gleznas strādājis četrus gadus, lai gan tā nav ļoti liela glezna. Eļļas krāsas un eļļas gleznas bieži vien saīsināti sauc vienkārši par eļļām. Ja kāds runā par "gleznošanu ar eļļas krāsām", tas nozīmē, ka glezna ir gleznota ar eļļas krāsām.

Definīcija un sastāvs

Eļļas krāsa sastāv no trīs galvenajām daļām: pigmentiem (radot krāsu), saistaudzes — parasti eļļas, kas pigmentus saista kopā un pieķer pie virsmas —, un piedevas (sikativi, virskārtas, šķīdinātāji), kas maina krāsas konsistenci, žūšanas ātrumu un optiskās īpašības. Parasti izmantotā eļļa ir linsēklu eļļa, tomēr mākslinieki izmanto arī citas augu eļļas, kas atšķiras pēc žūšanas laika un tendences dzeltēt.

Eļļas tipi un piedevas

  • Linsēklu eļļa — visbiežāk. Ātri žūst un nodrošina izturīgu filmas struktūru, taču laika gaitā var nedaudz dzeltēt.
  • Magorņu / kliņģerīšu / valriekstu eļļas — dažas no tām žūst lēnāk vai mazāk dzeltē, tāpēc izmanto konkrētām krāsu kombinācijām. (Nosaukumi un veidi var atšķirties ražotāju praksē.)
  • Sikativi (driers) — metālu sāļi (piem., kobalta, mangāna) pievienoti nelielos daudzumos paātrina oksidatīvo žūšanu; jālieto uzmanīgi un atbilstoši ražotāja norādījumiem.
  • Šķīdinātāji — terpents (terpentine) un minerāleļļas bāzes šķīdinātāji (mineral spirits) atšķaida krāsu un attīra otas. Mūsdienās bieži izmanto arī mazāk aromātiskas alternatīvas.
  • Mediji — stand oil, damar, alkīda mediji u.c. maina spīdumu, ķērpju struktūru un žūšanas laiku.

Žūšanas laiks un faktori, kas to ietekmē

Eļļas krāsu žūšana nav iztvaikošanas process kā akrila krāsām, bet gan oksidēšanās — eļļa reaģē ar skābekli un pārvēršas cietā polimēra struktūrā. Žūšanas laiks ir atkarīgs no daudziem faktoriem:

  • Pigmenta ķīmija: daži pigmenti paātrina žūšanu (piem., vēsturiskie svina saturošie balti), citi to palēnina.
  • Krāsas biezums: plānas kārtas žūst ātrāk virsmas ziņā; bieza impasto kārta var palikt lipīga izejot mēnešiem.
  • Šķīduma un medija sastāvs: šķīdinātāji un žūšanas piedevas maina ātrumu; dažādi mediji ietekmē arī cieto kārtas stiprumu un spīdumu.
  • Temperatūra un mitrums: siltā un sausa vide parasti paātrina žūšanu; aukstā un mitrā — palēnina.
  • Gaisa plūsma un ventilācija: laba ventilācija nodrošina pietiekamu skābekļa piegādi, tomēr pārāk liels putekļu daudzums var piesārņot virsmu.

Kā praktisks piemērs: plānas kārtas var kļūt pieskaramas dažu dienu līdz nedēļu laikā, bet pilnīga (caur)žūšana bieži prasa vairākus mēnešus vai pat gadu. Pēc pilnas žūšanas var droši uzklāt protektīvu virskārti (lakas).

Gleznošanas tehnika — pamatprincipi un paņēmieni

Mākslinieki ir izstrādājuši vairākas tehnikas un stratēģijas darbam ar eļļas krāsām:

  • Trekns virs liesa (fat over lean): svarīgs konservācijas princips — katra augstāka slāņa eļļas saturs (treknums) nedrīkst būt mazāks nekā zemākajam. Tas novērš plaisāšanu, jo treknāka kārta žūst lēnāk un elastīgāk.
  • Alla prima (vienā piegājienā): gleznošana vienā sēdē, kur krāsas tiek sajauktas tieši uz audekla. Izmanto ātrāk žūstošas maisījuma proporcijas un bieži strādā ar tīrākām krāsām.
  • Slaidu slāņi un glazūras: plāni, caurspīdīgi slāņi krēslības un dziļuma radīšanai. Glazūras prasa pacietību — katrai kārtai jāžūst pirms nākamās uzklāšanas.
  • Impasto: bieza krāsas klāšana, kas rada faktūru un reliēfu. Parasti izmanto taukainākus maisījumus un biežāk atrodas kā pēdējās kārtas.
  • Underpainting un pentimento: sākotnējā izklāstā (piem., brunijas tonis) var veidot kompozīcijas pamatu un vērtību skalu pirms krāsu uzklāšanas.

Atbalsta materiāli un sagatavošana

Visizplatītākie atbalsti ir audekls (priekšgriesti, linu audekls), koka paneļi un kartons. Pirms gleznošanas virsma parasti jāgruntē (piem., ar gesso vai tradicionālu pelynu), lai izvairītos no eļļas iekļūšanas un audekla graudiem. Koka paneļi tradicionāli tiek apsmidzināti un gruntēti ar tādām metodēm, kas novērš mitruma un deformācijas ietekmi.

Vernissēšana, kopšana un konservācija

  • Varnishing: aizsargā gleznu no netīrumiem un UV ietekmes. Parasti uzsmērē tikai pēc tam, kad glezna ir pietiekami izžuvusi — tas var būt 6–12 mēneši vai ilgāk atkarībā no biezuma un pigmentiem.
  • Atjaunošana: bojājumu gadījumā ieteicams vērsties pie restauratora. Nepareiza tīrīšana var bojāt oriģinālo krāsas kārtu vai gruntējumu.

Drošība un vide

Strādājot ar eļļas krāsām, jāievēro vairāki drošības aspekti:

  • Rūpīga ventilācija un darba telpas vēdināšana, it īpaši lietojot šķīdinātājus.
  • Uzmanība ar toksiskiem pigmentiem (piem., vēsturiskie svina vai kadmija saturošie pigmenti) — izvēlēties mazāk bīstamas alternatīvas vai lietot aizsargājošus līdzekļus.
  • Mitras eļļas lupatas un šķiedras var pašsakarstēt un aizdegties — izmest slēgtā metāla traukā ar ūdeni vai žāvēt plaknē, vai glabāt ārpus telpām līdz tās pilnīgi izžūs.
  • atlikumu un ķimikāliju pareiza utilizācija saskaņā ar vietējiem noteikumiem.

Kopsavilkums

Eļļas krāsas piedāvā lielu tonālo dziļumu, ilgu darba laiku un iespēju veidot bagātu faktūru. To žūšanas mehānisms (oksidācija) un šķidrumu-binderu īpašības pieprasa pacietību un izpratni par materiālu ķīmiju — īpaši par principu "trekns virs liesa", pareizu gruntēšanu un drošu rīcību ar šķīdinātājiem un lupatām. Ar pareizu tehniku un aprūpi eļļas gleznas var saglabāties gadsimtiem.