Cilvēki ar krāsu aklumu nespēj atšķirt noteiktas krāsas. Viņi var vispār neredzēt krāsas.
Lielākā daļa krāsu akluma ir pārmantojama, parasti kā vienkārša Mendeļa iedzimtība. Dažkārt tā ir acu, nervu vai smadzeņu bojājumu rezultāts. To var izraisīt saskare ar noteiktām ķīmiskām vielām.
Lielākā daļa krāsu akluma ir pastāvīga. Daži apstākļi var izraisīt īslaicīgu krāsu aklumu. Dažu migrēnas veidu laikā daži cilvēki nespēj atšķirt noteiktas krāsas. Pastāvīga krāsu akluma ārstēšana nav iespējama.
Daudz vairāk vīriešu ir krāsu akli nekā sieviešu. No pieciem līdz astoņiem procentiem vīriešu, bet mazāk nekā vienam procentam sieviešu ir krāsu akli.
Krāsu aklumu parasti uzskata par invaliditāti. Tomēr cilvēkiem ar krāsu aklumu ir priekšrocība: dažkārt viņi labāk saskata dažus maskēšanās veidus.
Cēloņi un veidi
Krāsu redzi nodrošina trīs tipu receptoru šūnas (koni) acs tīklenē — tās reaģē uz sarkano, zaļo un zilo gaismu. Ja kāds no šiem koniem nedarbojas pareizi vai trūkst, rodas krāsu redzes traucējumi. Galvenie veidi ir:
- Protanomālija/protanopija — traucējumi sarkanā spektra uztverē.
- Deuteranomālija/deuteranopija — traucējumi zaļā spektra uztverē (visbiežāk sastopamā forma).
- Tritanomālija/tritanopija — traucējumi zilā un dzeltenā atšķiršanā (retāka).
- Akromatopsija (pilnīgs krāsu trūkums) — ļoti reta, cilvēks redz pasauli tikai pelēkos toņos.
Krāsu aklums var būt iedzimts (bieži X saistīts — tāpēc vairāk vīriešu cieš) vai iegūts — piemēram, pie traumas, infekcijas, iekaisuma, acu slimībām (glaukoma, tīklenes deģenerācija), uztura trūkuma vai kā blakusparādība dažām zālēm un ķīmiskām vielām.
Simptomi
- Grūtības atšķirt sarkanu un zaļu vai zilu un dzeltenu.
- Krāsu sajaukšana, kuras dēļ apģērba, zīmju vai gaismas signālu atšķiršana ir apgrūtināta.
- Dažos gadījumos vispārējs krāsu neuztvērums (skatīšanās pelēkā toņos).
- Grūtības lasīt krāsu kodētas shēmas, kartes vai tehniskus zīmējumus.
Diagnoze
Krāsu redzes pārbaudei tiek izmantotas vairākas metodes:
- Ishihara tabulas — punktu attēli ar iekļautiem cipariem vai formām, kas parāda, vai cilvēks spēj saskatīt krāsu atšķirības.
- Farnsworth–Munsell 100 — salikšanas testi, kas nosaka detaļās esošas krāsu atšķirības un to smagumu.
- Anomaloskops — laboratorijas ierīce, kas precīzi nosaka krāsu redzes traucējuma tipu un smagumu.
- Papildu acu izmeklējumi (tīklenes, redzes nerva pārbaude) ja aizdomas par iegūtu krāsu aklumu.
Pārbaudes veic acu ārsts (oftalmologs) vai acu optometrists. Bērniem ieteicams krāsu redzi pārbaudīt agri, jo tas ietekmē mācības un ikdienas aktivitātes.
Ārstēšana un atbalsts
Ģenētiskais krāsu aklums parasti nav ārstējams. Tomēr ir pieejami risinājumi, kas palīdz labāk orientēties ikdienā:
- Praktiski risinājumi — krāsu kodu izvairīšanās, etiķetes, simboli, organizēšana atbilstoši toņiem (piem., apģērba kārtošana).
- Speciālas brilles vai krāsu filtri — var uzlabot atsevišķu krāsu atšķiršanu dažiem cilvēkiem (neizlabo iedzimtu krāsu aklumu pilnībā).
- Mobilās lietotnes un rīki — aplikācijas, kas nosaka krāsas kamerā un nosauc tās vai izceļ kontrastus.
- Komunikācija un izglītošana — skolas un darba vietas var pielāgot materiālus (nepaļauties uz krāsu vien), nodrošināt alternatīvus apzīmējumus.
- Iegūtu krāsu aklumu, kas saistīts ar slimību vai medikamentiem, iespējams uzlabot, ārstējot pamatcēloni vai mainot zāles (pēc ārsta ieteikuma).
Drošība, darbs un ikdienas dzīve
Krāsu aklums var ietekmēt profesijas, kur krāsu uztvere ir kritiska (piem., aviācija, elektrotehnika, transporta atslēgvietas). Dažās valstīs pastāv ierobežojumi vai papildu prasības. Cilvēkiem ar krāsu aklumu ieteicams informēt darba devēju par nepieciešamajiem pielāgojumiem.
Kad vērsties pie ārsta
- Ja bērns neparasti reaģē uz krāsām vai šķiet, ka nespēj tās atšķirt — lūgt pārbaudi pie acu speciālista.
- Ja pēkšņi parādās krāsu uztveres izmaiņas — jāmeklē ārsta palīdzība, jo tas var liecināt par acu vai neiroloģisku problēmu.
- Ja lietojot jaunas zāles vai darbojoties ar ķīmiskām vielām, novērojat krāsu uztveres pasliktināšanos — konsultējieties ar ārstējošo ārstu.
Secinājums
Krāsu aklums ir izplatīta redzes īpatnība, kas dažādās formās ietekmē cilvēkus atšķirīgi. Lielāko daļu gadījumu nevar pilnībā izārstēt, taču ir pieejami testi, atbalsta rīki un pielāgojumi, kas ievērojami uzlabo ikdienas funkcionēšanu. Ja ir aizdomas par krāsu redzes traucējumiem, ieteicams veikt profesionālu izmeklēšanu un apspriest iespējamās palīdzības iespējas.
