Krāsu aklums

Vēsture

1798. gadā angļu ķīmiķis Džons Daltons publicēja pirmo zinātnisko rakstu par krāsu aklumu. Tas notika pēc tam, kad viņš atklāja, ka ir akls. Raksta nosaukums bija "Neparasti fakti, kas attiecas uz krāsu redzējumu". Tāpēc šo stāvokli dažkārt dēvē par daltonismu. Kopš 2009. gada vārds daltonisms tiek lietots tikai krāsu akluma veidam, ko sauc par deuteranopiju.

Redzēt krāsu

Krāsu atšķirību noteikšanas procesā ir trīs posmi:

1. Gaisma iedarbojas uz specializētām nervu šūnām acī. Šīs šūnas sauc par receptoriem. Dažas no tām tiek stimulētas un rada elektrisko signālu.
2. Signāli pa nerviem virzās uz īpašām smadzeņu daļām.
3. Šīs smadzeņu daļas interpretē signālus. Signāli tiek pārvērsti attēlā. Pēc tam šo attēlu rūpīgi aplūko, lai atdalītu dažādus objektus, saskatītu formas un dažkārt arī krāsas un saistītu tos ar cita veida informāciju.

Kā cilvēka acs redz krāsas

Cilvēka acs iekšpusē ir daļa, ko sauc par tīkleni. Tīklene saņem acs redzamos attēlus. Tā nosūta attēlus uz smadzenēm. Tīklenē ir divu veidu šūnas: Dzīslenē ir nūjiņu šūnas un konusa šūnas. Tās darbojas dažāda veida gaismā.

• Dzīslu šūnas saņem attēlus, ko acs redz, kad gaisma ir vāja, naktī vai tumšā telpā.
• Konusveida šūnas saņem attēlus, ko acs redz normālā dienasgaismā vai spilgtā gaismā. Pastāv trīs konusveida šūnu veidi. Katram tipam ir atšķirīgs ķīmiskais fotopsīns, un tas reaģē uz atšķirīgu gaismas spektru. Viena no tām ir īpaši jutīga pret īsiem viļņu garumiem. Cita ir jutīga pret vidējiem viļņu garumiem. Trešais ir jutīgs pret gariem viļņu garumiem. Šie viļņu garumi aptver lielāko daļu redzamās gaismas. Katra krāsa tiek "redzēta" atkarībā no tā, cik ļoti tiek stimulēts katrs no receptoriem.

Kā smadzenes nosaka krāsas

Smadzeņu talama un redzes garozas daļas ir iesaistītas redzēšanā, arī krāsu redzēšanā. Tāpēc krāsu aklums var rasties arī tad, ja ir bojātas šīs smadzeņu daļas, redzes nervs vai tīklene. Šāda veida krāsu aklums parasti rodas negadījuma dēļ. Tās nav iedzimtas. Pārmantotās krāsu akluma formas skar tikai tīkleni.

Tādējādi ir iespējams, ka krāsu aklums skar tikai daļu redzes lauka, bet pārējā daļā krāsu akluma nav.

Dažus krāsu akluma veidus, bet ne iedzimtu krāsu aklumu, var izārstēt.

Krāsu akluma cēloņi

Ir vairākas dažādas problēmas, kas var izraisīt krāsu aklumu.

• Ja cilvēka acī nav konusveida šūnu, viņš vispār neredz krāsas. Viņi redz tikai tumšus un gaišus toņus.
• Cilvēka acī ir trīs veidu konusveida šūnas. Ja ir divu veidu, cilvēkam būs grūti atšķirt noteiktas krāsas. Ja ir tikai viens tips, cilvēks vispār neredz krāsas.
• Dažreiz konusveida šūnas mainās. Tas nozīmē, ka tās vairs nereaģē uz tiem viļņu garumiem, uz kuriem tām vajadzētu reaģēt. Cilvēkam būs nepieciešams vairāk noteiktas krāsas, lai redzētu šo krāsu. Viņi redz krāsas atšķirīgi un var nespēt atšķirt noteiktas krāsas. Lielākā daļa šo cilvēku nezina, ka ir krāsu akli, jo vairumā gadījumu viņiem ir nelielas grūtības atšķirt krāsas.
• Ar aci var būt viss kārtībā, taču var būt bojāti nervu audi, kas pārnēsā informāciju, vai smadzeņu zona, kas to interpretē. Tas nozīmē, ka signāls tiek interpretēts nepareizi. Bojājums var būt pastāvīgs vai īslaicīgs. Daži smadzeņu stāvokļi, piemēram, migrēna, var mainīt veidu, kā cilvēki redz krāsas.

Dažādi krāsu akluma veidi

Kopējais krāsu aklums

Šis stāvoklis ir ļoti rets. Cilvēki, kas cieš no šīs slimības, redz tikai melnā, pelēkā un baltā krāsā: Viņi spēj uztvert tikai spilgtuma atšķirības un neredz krāsas. To sauc par monohromātiju.

Pastāv divi galvenie pilnīgas krāsu akluma veidi:

1. Stienīšu monohromācija (ahromatopsija): Tīklenes tīklenē nav čiekurveidīgo šūnu. Tas apgrūtina pat normāla līmeņa gaismas saskatīšanu; tas nozīmē, ka cilvēki, kas cieš no šīs slimības, ir gandrīz akli. Šī slimība sastopama gandrīz tikai Pingelapas salā, kas ir MikronēzijasFederatīvo Valstu Federatīvo Valstu Ponpeja štata daļa. Tur to sauc par maskunu: ar to slimo aptuveni viens cilvēks no 12 iedzīvotājiem. Salu 18. gadsimtā skāra vētra. Vētru izdzīvoja ļoti maz cilvēku. Vienam no viņiem bija ģēns, kas radīja stienīšu monohromatiju. Šodien salā dzīvo vairāki simti cilvēku, un aptuveni 30 % no tiem ir šis gēns.
2. Konusa vienkrāsainība: Tīklenes tīklenē ir gan nūjiņas, gan čiekuriņi, bet tikai viena veida čiekuriņi. Cilvēki, kas cieš no šīs slimības, normālā dienas gaismā labi redz rakstus, bet neredz toņus.

Sarkanā/zaļā krāsu aklums

Pastāv divu veidu sarkanzaļās un zaļās krāsas aklums: protanopija vai deuteranopija. Deuteranopija ir visizplatītākā krāsu akluma forma; ar to slimo pieci līdz desmit procenti vīriešu. To sauc par daltonismu, jo to atklāja Džons Daltons. Skartajiem cilvēkiem ir grūtības atšķirt sarkanu un zaļu krāsu. Kā redz protanopi (cilvēki, kas cieš no protanopijas), sarkanā krāsa ir aptumšota. Visbiežāk tas ir tāpēc, ka viņiem trūkst garu (protanopija) vai vidēja (deuteranopija) garuma gaismas viļņu receptoru vai arī tāpēc, ka šo receptoru jutība ir mainījusies.

Zilas/dzeltenas krāsas aklums

Lai gan nosaukums ir zilā un dzeltenā krāsu aklums (tritanopija), cilvēki, kurus skar šāda veida krāsu aklums, parasti spēj atšķirt zilo un dzelteno krāsu. Taču viņi nespēj atšķirt zilo un zaļo, kā arī dzelteno un violeto krāsu. Tas atšķiras no citiem krāsu akluma veidiem, jo nav saistīts ar dzimumu. Jebkuram cilvēkam ir vienlīdz iespējams saslimt ar zili dzelteno krāsu aklumu. To izraisa tas, ka acs tīklenē ir maz čiekuriņu, kas spēj uztvert īsviļņu gaismu, vai to nav vispār.

Citi krāsu akluma cēloņi

Dažreiz cilvēkiem nav problēmu redzēt krāsu, bet viņu smadzenēm ir problēmas "pateikt" krāsu un tās to nepareizi interpretē. Iespējams arī, ka krāsu aklums piemīt tikai noteiktām acs daļām; cilvēki var kļūt akli citu slimību dēļ, bet pēc tam, kad slimība pāriet, atkal redzēt normāli. Šķiet, ka tā tas ir dažu migrēnas formu gadījumā.

Kā tiek pārmantota krāsu aklums

Vīriešiem ir viena X un viena Y hromosoma; sievietēm ir divas X hromosomas. Daudzi krāsu redzes nodrošināšanā iesaistītie gēni atrodas X hromosomā: tie ir saistīti ar dzimumu. Šā iemesla dēļ vīrieši biežāk slimo ar krāsu aklumu nekā sievietes.

"Krāsu akluma" gēns ļauj cilvēkiem, kas nav krāsu akli, saskatīt atšķirību starp sarkanu un zaļu krāsu. Gēns atrodas X hromosomā. Tas nozīmē, ka vīrietis būs krāsu neredzīgs, ja vienīgajā X, ko viņš manto no mātes, ir "krāsu neredzīgā" gēna versija. Sievietes pārmantos krāsu aklumu tikai tad, ja viņas pārmantos divas X hromosomas, kas satur bojātas (mutantas) krāsu gēna alēles. Citiem vārdiem sakot, sievietei no abiem vecākiem ir jāmanto "krāsu akluma" gēni, lai tā kļūtu akla.

Kāda cilvēka krāsu akluma pārbaude

Išiharas plāksnes tests tiek izmantots kopš 1917. gada. Katrā plāksnē ir attēls ar dažāda lieluma un krāsas punktiem. Tad cilvēki redz dažādus attēlus (visbiežāk arābu ciparus). Cilvēki ar noteiktu veidu krāsu aklumu redzēs atšķirīgus skaitļus nekā tie, kuriem nav krāsu akluma.

Tā kā daudzi mazi bērni vēl nav apguvuši skaitļus, ir izstrādāti citi testi. Tajos skaitļu vietā tiek izmantoti simboli, piemēram, kvadrāts, aplis vai automašīna.

Cilvēks, kurš nav krāsu akls, šeit skaidri saskatīs skaitli "74". Persona ar krāsu aklumu var saskatīt skaitli "21" vai arī neredzēt nekādu skaitli.

Dizaina izmaiņas

Krāsu kods ir tad, ja konkrēta elementa krāsā ir daudz informācijas. Šādus kodus nav viegli saprast tiem, kas ir krāsu akli. Šā iemesla dēļ informāciju nedrīkst sniegt tikai ar krāsu. Labs grafiskais dizains izvairās izmantot krāsu kodus vai krāsu atšķirības tikai informācijas sniegšanai. Tas palīdz ne tikai krās neredzīgiem cilvēkiem, bet arī normāli redzīgiem cilvēkiem.

Tīmekļa lapās var izmantot kaskādes stila lapas. Tās ļauj neredzīgiem cilvēkiem piešķirt atšķirīgu krāsu shēmu. Daži krāsu shēmu ģeneratori palīdz grafikas dizaineriem redzēt krāsu shēmas tā, kā tās redz astoņu veidu krāsu neredzīgi cilvēki.

Krāsu aklums ir ļoti jutīgs pret materiāla izmaiņām. Sarkanzaļās un sarkanās krāsas akls cilvēks var nespēt saskatīt atšķirību starp krāsām kartē, kas izdrukāta uz papīra. Tāda pati karte datora ekrānā vai televizorā var izskatīties normāli. Turklāt dažiem krāsu neredzīgajiem ir vieglāk atšķirt krāsas uz mākslīgiem materiāliem, piemēram, plastmasas vai akrila krāsām, nekā uz dabīgiem materiāliem, piemēram, papīra vai koka. Treškārt, dažiem krāsu neredzīgiem cilvēkiem krāsu var atšķirt tikai tad, ja ir pietiekami daudz krāsas: plānas līnijas var šķist melnas, bet biezāka tās pašas krāsas līnija var būt redzama pareizā krāsā.

Atsevišķos gadījumos, kad ir svarīgi ļoti ātri saprast informāciju, redzes sistēma var atteikties no krāsām un strādāt tikai pelēkos toņos. To ir svarīgi zināt, izstrādājot saskarnes objektiem, kas jāizmanto ārkārtas situācijās, piemēram, avārijas bremzēm vai avārijas telefoniem.

Tā kā neredzīgi cilvēki nevar saskatīt atšķirību starp tādām krāsām kā sarkana un zaļa, dažas valstis, piemēram, Rumānija, ir atteikušās viņiem izsniegt autovadītāja apliecības. Rumānijā cilvēki ir sākuši mainīt likumus, lai arī neredzīgi cilvēki, kas neredz krāsu, varētu legāli vadīt transportlīdzekļus.

Apvienotajā Karalistē elektrības vadi mājās agrāk bija sarkani, melni un zaļi. Tos nomainīja uz brūnu, zilu un zaļu/dzeltenu, lai palīdzētu krāsu neredzīgiem cilvēkiem saskatīt atšķirību starp "strāvas" un "zemējuma" vadiem.

Šādiem izslēgšanas slēdžiem, piemēram, šim, ir jāievēro ļoti specifiski konstrukcijas noteikumi. Šajos noteikumos ietilpst, kādas krāsas izmantot.

Kas nav krāsu aklums

Daudzi cilvēki nesaprot krāsu aklumu. Krās neredzīgi cilvēki nekad nemaina krāsas, pret kurām viņi ir neredzīgi. Viņiem var būt grūtības atšķirt divas krāsas vienu no otras. Tādējādi viņiem var rasties problēmas atrast pareizo ābolu veidu lielveikalā. Nākamajā attēlā vispirms parādīts, kā divi āboli izskatās cilvēkam ar normālu redzi, un pēc tam, kā tie izskatās cilvēkam ar sarkanzaļo un zaļo krāsu aklumu. Kreisais ābols ir Braeburn ābols; tas ir sarkanā krāsā. Ābols labajā pusē ir Granny Smith; tas ir zaļš. Cilvēkam ar sarkanzaļo un zaļo aklumu āboli izskatās gandrīz vienādas krāsas.