Žurka (Rattus): sugas, bioloģija, uzvedība un lolojumdzīvnieki
Žurka (Rattus): uzzini par 56 sugām, bioloģiju, uzvedību un lolojumdzīvnieku aprūpi — no melnās un brūnās žurkas līdz padomiem audzēšanai un veselībai.
Žurka ir vidēja lieluma grauzējs, kas pieder lielai un daudzveidīgai Muridae (muroīdu) grupai. Žurkas ir visēdāji, kas izmanto dažādus pārtikas avotus — no graudiem un augiem līdz kukaiņiem un cilvēku atkritumiem. Lielākā daļa labi zināmo žurku sugu pieder Rattus ģintij, un kopumā aprēķina, ka pastāv aptuveni 56 dažādas žurku sugas.
Sugas un izplatība
Vispazīstamākās sugas ir melnā žurka (Rattus rattus) un brūnā žurka (Rattus norvegicus). Šīs divas sugas parasti sauc par Vecās pasaules žurkām; to izcelsme galvenokārt ir Āzijā. Žurku sugu izplatība ir ļoti plaša — tās pielāgojas gan mežiem, gan lauksaimniecības apvidiem, pilsētām un ražošanas zonām.
Izskats un izmēri
Parasti žurkas ir lielākas par pelēm. Tām ir spēcīgas žokļu zobu rindas grauzšanai, gara aste un kustīgs deguns. Muroidu grupa ir ļoti daudzveidīga, tāpēc ķermeņa izmēri un krāsojums var būtiski atšķirties starp sugām. Vispārīgi runājot, žurkas ir lieli muroīdi grauzēji, kam raksturīga izturība un spēja ātri vairoties.
Taksonomija un nosaukumi
Termini žurka un pele plašākā nozīmē nav stingri taksonomiski: tie tiek lietoti, lai aprakstītu izmēra atšķirības un ārējas īpatnības, nevis konkrētu ģinšu vai sugu grupu. Muroidu dzimta ir liela un sarežģīta, tādēļ dažus sugas pārstāvjus ar «žurka» vai «pele» nosaukumu var neieskaitīt tikai ģintīs Rattus vai Mus — skat., piemēram, plēsoņu žurku vai kokvilnas peli.
Uzturs un ekoloģiskā loma
Žurkas ir visēdājas un ēd plašu barības klāstu — sēklas, augļus, mazos bezmugurkaulniekus, kā arī cilvēku pārtikas atliekas. Tās spēlē divējādu lomu ekosistēmā: kā plēsēju upuri tās ir barības avots daudzām sugām, bet kā izplatītājas un grauzējas var ietekmēt augu sēklu izplatību un lauksaimniecību.
Uzvedība un sociālā struktūra
Žurku uzvedība atkarīga no sugas — daudzas ir diennakts aktivitātēs nakts dzīvnieki, bet ir gan sociālas, gan vienpatnīgas sugas. Sociālās žurkas veido grupas ar skaidru hierarhiju, izmanto skaņas, ķermeņa valodu un smaržu signālus saziņai, mācās no citu uzvedības un ir augsti ziņkārīgas.
Reprodukcija un mūžs
Žurkas vairojas ātri: daudzas sugas spēj dzemdēt vairākas metienus gadā, katrā — vairākus jaunu mazuļu, un dzimšanas vecums var būt ļoti zems. Lolojumdzīvnieku žurkas parasti nedzīvo ilgāk par trīs gadiem, savukārt savvaļas populācijās lielākā daļa indivīdu nemēdz pārsniegt vienu gadu ilgumu intensīvas selekcijas un plēsēju dēļ.
Žurkas kā lolojumdzīvnieki
Daži cilvēki tur žurkas kā mājdzīvniekus. Šos audzētos un socializētos dzīvniekus bieži sauc par modesžurkām. Lolojumdzīvnieku žurkas parasti ir draudzīgas, ziņkārīgas un intelektuālas, tās var pieradināt un socializēt, ja nodrošina piemērotu būru, barību, vingrinājumus un uzmanību. Izvēloties žurku kā mājdzīvnieku, jāņem vērā kopšanas prasības, izmērs, paredzamais dzīves ilgums un veselības aprūpe.
Veselība un cilvēki
Žurkas var pārnēsāt slimības un parazītus, kas var apdraudēt cilvēkus un mājlopus, tāpēc pilsētvidē tās bieži uzskata par kaitēkļiem. Piemēram, žurkas var bojāt infrastruktūru, kabeļus un pārtikas krājumus. Tomēr, ņemot vērā to ekoloģisko nozīmi un kā izpētes objektu (laboratorijas žurkas), tās ir nozīmīgas gan zinātnē, gan dabā.
Kontrole un aizsardzība
Žurku kontrole apvieno preventīvus pasākumus (pārtikas un atkritumu apsaimniekošana, ieejas blīvēšana), fizioloģiskas un humānas metodes. Savukārt dažas sugas ir vietēji nozīmīgas un tām var būt vajadzīga aizsardzība, ja to populācijas ir apdraudētas vai endēmiskas konkrētās teritorijās.
Noslēgumā — žurkas ir daudzveidīga un pielāgojama dzīvnieku grupa ar spēcīgu ietekmi uz cilvēku vidi, ekosistēmām un zinātni. Lai gan tās bieži vērtē kā kaitēkļus, daudzas sugas ir interesanti un vērtīgi pētāmi dzīvnieki, bet lolojumdzīvnieku žurkas var būt labas, aktīvas un apmācāmas kompānijas.
"Žurkas", kas nav žurkas
Daudzi cilvēki par žurkām sauc arī citus zīdītājus, taču tās nav īstas žurkas, daudzi no tiem nav radniecīgi īstajām Vecās pasaules žurkām. Šādu nepareizu nosaukumu piemēri ir Ziemeļamerikas žurkas vai ķenguru žurkas. Dažas citas žurkas ir radniecīgas īstajām žurkām, bet nav Rattus ģints žurku sugas. Šāds piemērs ir mazā bandikota žurka. Daudzas no "nepatiesajām" žurkām ir endēmiskas noteiktos reģionos, t. i., tās sastopamas tikai tur. Ļoti bieži tās dzīvo uz salām. Daudzos gadījumos arī šīm sugām draud izzušana. Tas notiek tāpēc, ka tās saskaras ar dzīvotņu izzušanu un tām ir jācīnās par resursiem, piemēram, barību, pajumti un ūdeni, ar citām sugām, piemēram, melnajām žurkām vai polinēziskajām žurkām. Pastāv arī retāka suga, kas pazīstama kā Dueholmas žurkas, šīs sugas žurkas parasti ir dzimušas ar papildu hromosomām un parasti izskatās citādi nekā tās, kas dzimušas bez papildu hromosomām.
Mājdzīvnieki
Dažu sugu žurkas cilvēki tur kā mājdzīvniekus, ko dēvē par "iedomātajām žurkām". Fantas žurkas ir pieradinātas brūnās žurkas. Cilvēki žurkas kā mājdzīvniekus tur kopš 19. gadsimta. Žurkas ir sociāli un gudri dzīvnieki, kurus var apmācīt. Tām patīk arī spēlēties ar rotaļlietām. Daži saimnieki uzskata, ka žurku tēviņi ir rotaļīgāki nekā žurku mātītes un ka žurku mātītes ir aktīvākas un ziņkārīgākas. Mājdzīvnieku žurkas nerīkojas tāpat kā savvaļas žurkas. Tām nav vairāk slimību nekā citiem parastajiem mājdzīvniekiem.
Mājdzīvnieku žurkas dzīvo no 1 līdz 3 gadiem. Žurku mātītes ir mazākas nekā žurku tēviņi. Ir zināms, ka mājdzīvnieku žurkas "smejas", kad tās tiek glaudītas. Tās var būt vienkrāsainas vai ar plankumiem vai citām krāsām. Dažām žurkām nav apmatojuma. Tās sauc par bezspalvainām žurkām.
Mazulis žurku mīlulis
Zinātniskie pētījumi
Klārka universitātē Vorčesterā, Masačūsetsas štatā (ASV) pirmie sāka audzēt mājas balto brūno žurku populāciju. Viņi to darīja, lai cita starpā pētītu uztura ietekmi.
Kopš tā laika žurkas ir izmantotas daudzos eksperimentos. Tās ir palīdzējušas zinātniekiem labāk izprast ģenētiku un slimības, kā arī dažu zāļu iedarbību.
Laboratorijas žurkas tiek izmantotas psiholoģiskos pētījumos par mācīšanos un citiem garīgajiem procesiem (Barnett, 2002). 2007. gadā veiktā pētījumā konstatēts, ka žurkām piemīt zināma metakognicija - garīgās spējas, kas iepriekš bija raksturīgas tikai cilvēkiem un dažiem primātiem. Kopumā ir bijis grūti izmērīt žurku inteliģenci. Žurku uzvedība ir diezgan elastīga un rada inteliģences iespaidu. Elastīga uzvedība ir noderīga problēmu risināšanā un mācībās.
Mājas žurkas ļoti atšķiras no savvaļas žurkām. Tās ir mierīgākas un retāk kož; tās var panest lielāku pūliņu; tās agrāk vairojas un rada vairāk pēcnācēju. To smadzenes, aknas, nieres, virsnieru dziedzeri un sirdis ir mazākas (Barnett 2002).
Brūnās žurkas bieži tiek izmantotas kā modeļorganismi. Ģenētiskos pētījumus parasti veic ar pelēm. Žurkas ir populārākas testos, kas saistīti ar intelektu, mācīšanos un nelegālām narkotikām. Galvenokārt tāpēc, ka žurkām piemīt inteliģence, atjautība, agresivitāte un pielāgošanās spējas. Šķiet, ka to psiholoģija ir ļoti līdzīga cilvēka psiholoģijai. Ir izaudzētas pilnīgi jaunas žurku sugas un celmi, lai tās izmantotu kā laboratorijas dzīvniekus, piemēram, Wistar žurkas. Liela daļa Rattus norvegicus genoma ir sekvencēta.
Laboratorijas žurku celms, kas pazīstams kā Zukera žurkas. Šīs žurkas tiek audzētas ar ģenētisku noslieci uz diabētu, kas ir tāda pati slimība, kāda sastopama arī cilvēkiem.
Atrašanās vieta
Žurkas ir oportūnistes. Ja tām ir izvēle starp barību, par kuru jācīnās, lai to iegūtu, un citu barību, par kuru nav jācīnās, tās izvēlas barību, par kuru nav jācīnās. Šā iemesla dēļ žurkas jau izsenis ir dzīvojušas cilvēku tuvumā. Kad cilvēki apmetās uz dzīvi, žurkām par barības avotu kalpoja to ēdienu atliekas, ko ēda cilvēki. Tāpēc žurkas sekoja.
Žurkas sastopamas gandrīz visās apdzīvotajās vietās. Pilsētās tās bieži dzīvo kanalizācijā.
Slimības nēsātāji
Daudzi zinātnieki uzskata, ka buboņu mēris izplatījās ar blusu starpniecību uz žurkām, jo šo mēri izplatīja mikroorganisms (jeb mikrobs) Yersinia pestis, kas dzīvo uz blusām, kuras dzīvo uz žurkām (Rattus rattus). Šīs žurkas dzīvoja tā laika Eiropas pilsētās un pašas nomira no mēra. Daži zinātnieki uzskata, ka mēris izplatījās ātrāk nekā žurkas. Ja tas ir taisnība, tad žurkas nevar būt galvenais mēra pārnēsātājs. Lai noskaidrotu, vai tas ir taisnība, ir vajadzīgi papildu pētījumi. Cilvēki uzskata, ka šī slimība bija "melnā nāve". Viduslaikos tā daudzu epidēmiju laikā nogalināja gandrīz trešdaļu Eiropas iedzīvotāju.
Žurkas var pārnēsāt slimības. Žurkām, kas dzīvo sliktos apstākļos, bieži vien pašām ir problēmas ar parazītiem. Nav daudz slimību, ko pārnēsā žurkas, kas var izplatīties uz cilvēkiem. Viena no tām ir leptospiroze, cita - mēris.
· 
Brūna žurka
· 
Mājas mīlulis žurka
· 
Baltās žurkas
Vēlākajos medijos
- Žurka parādās epizodiskās lomās dažādās klasiskās Disneja animācijas filmās, piemēram, "Melnajā katlā", "Aladīnā" un "Notredamas lepnumā".
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir žurka?
A: Žurka ir vidēja lieluma grauzējs, kas ir visēdājs un ēd dažāda veida barību.
J: Cik žurku sugu ir?
A: Ir aptuveni 56 žurku sugas.
J: Kādas ir pazīstamākās žurku sugas?
A: Vispazīstamākās žurku sugas ir melnās žurkas (Rattus rattus) un brūnās žurkas (Rattus norvegicus).
J: No kurienes žurkas ir cēlušās?
A: Žurkas ir cēlušās no Āzijas.
J: Kāda ir atšķirība starp žurkām un pelēm?
A: Žurkas ir lielāki muroidālie grauzēji, bet peles ir mazāki muroidālie grauzēji. Termini "žurka" un "pele" taksonomiski nav specifiski, un tos var attiecināt uz dažādu ģinšu pārstāvjiem.
J: Vai cilvēki tur žurkas kā mājdzīvniekus?
A: Jā, daži cilvēki tur žurkas kā mājdzīvniekus, ko dēvē par modes žurkām.
J: Kam izmanto žurku gaļu?
A: Žurku gaļu lieto pārtikā Kambodžā, Laosā, Āfrikā, Ķīnā un Vjetnamā.
Meklēt