Žurkas

"Žurkas", kas nav žurkas

Daudzi cilvēki par žurkām sauc arī citus zīdītājus, taču tās nav īstas žurkas, daudzi no tiem nav radniecīgi īstajām Vecās pasaules žurkām. Šādu nepareizu nosaukumu piemēri ir Ziemeļamerikas žurkas vai ķenguru žurkas. Dažas citas žurkas ir radniecīgas īstajām žurkām, bet nav Rattus ģints žurku sugas. Šāds piemērs ir mazā bandikota žurka. Daudzas no "nepatiesajām" žurkām ir endēmiskas noteiktos reģionos, t. i., tās sastopamas tikai tur. Ļoti bieži tās dzīvo uz salām. Daudzos gadījumos arī šīm sugām draud izzušana. Tas notiek tāpēc, ka tās saskaras ar dzīvotņu izzušanu un tām ir jācīnās par resursiem, piemēram, barību, pajumti un ūdeni, ar citām sugām, piemēram, melnajām žurkām vai polinēziskajām žurkām. Pastāv arī retāka suga, kas pazīstama kā Dueholmas žurkas, šīs sugas žurkas parasti ir dzimušas ar papildu hromosomām un parasti izskatās citādi nekā tās, kas dzimušas bez papildu hromosomām.

Mājdzīvnieki

Dažu sugu žurkas cilvēki tur kā mājdzīvniekus, ko dēvē par "iedomātajām žurkām". Fantas žurkas ir pieradinātas brūnās žurkas. Cilvēki žurkas kā mājdzīvniekus tur kopš 19. gadsimta. Žurkas ir sociāli un gudri dzīvnieki, kurus var apmācīt. Tām patīk arī spēlēties ar rotaļlietām. Daži saimnieki uzskata, ka žurku tēviņi ir rotaļīgāki nekā žurku mātītes un ka žurku mātītes ir aktīvākas un ziņkārīgākas. Mājdzīvnieku žurkas nerīkojas tāpat kā savvaļas žurkas. Tām nav vairāk slimību nekā citiem parastajiem mājdzīvniekiem.

Mājdzīvnieku žurkas dzīvo no 1 līdz 3 gadiem. Žurku mātītes ir mazākas nekā žurku tēviņi. Ir zināms, ka mājdzīvnieku žurkas "smejas", kad tās tiek glaudītas. Tās var būt vienkrāsainas vai ar plankumiem vai citām krāsām. Dažām žurkām nav apmatojuma. Tās sauc par bezspalvainām žurkām.

Mazulis žurku mīlulis

Zinātniskie pētījumi

Klārka universitātē Vorčesterā, Masačūsetsas štatā (ASV) pirmie sāka audzēt mājas balto brūno žurku populāciju. Viņi to darīja, lai cita starpā pētītu uztura ietekmi.

Kopš tā laika žurkas ir izmantotas daudzos eksperimentos. Tās ir palīdzējušas zinātniekiem labāk izprast ģenētiku un slimības, kā arī dažu zāļu iedarbību.

Laboratorijas žurkas tiek izmantotas psiholoģiskos pētījumos par mācīšanos un citiem garīgajiem procesiem (Barnett, 2002). 2007. gadā veiktā pētījumā konstatēts, ka žurkām piemīt zināma metakognicija - garīgās spējas, kas iepriekš bija raksturīgas tikai cilvēkiem un dažiem primātiem. Kopumā ir bijis grūti izmērīt žurku inteliģenci. Žurku uzvedība ir diezgan elastīga un rada inteliģences iespaidu. Elastīga uzvedība ir noderīga problēmu risināšanā un mācībās.

Mājas žurkas ļoti atšķiras no savvaļas žurkām. Tās ir mierīgākas un retāk kož; tās var panest lielāku pūliņu; tās agrāk vairojas un rada vairāk pēcnācēju. To smadzenes, aknas, nieres, virsnieru dziedzeri un sirdis ir mazākas (Barnett 2002).

Brūnās žurkas bieži tiek izmantotas kā modeļorganismi. Ģenētiskos pētījumus parasti veic ar pelēm. Žurkas ir populārākas testos, kas saistīti ar intelektu, mācīšanos un nelegālām narkotikām. Galvenokārt tāpēc, ka žurkām piemīt inteliģence, atjautība, agresivitāte un pielāgošanās spējas. Šķiet, ka to psiholoģija ir ļoti līdzīga cilvēka psiholoģijai. Ir izaudzētas pilnīgi jaunas žurku sugas un celmi, lai tās izmantotu kā laboratorijas dzīvniekus, piemēram, Wistar žurkas. Liela daļa Rattus norvegicus genoma ir sekvencēta.

Laboratorijas žurku celms, kas pazīstams kā Zukera žurkas. Šīs žurkas tiek audzētas ar ģenētisku noslieci uz diabētu, kas ir tāda pati slimība, kāda sastopama arī cilvēkiem.

Atrašanās vieta

Žurkas ir oportūnistes. Ja tām ir izvēle starp barību, par kuru jācīnās, lai to iegūtu, un citu barību, par kuru nav jācīnās, tās izvēlas barību, par kuru nav jācīnās. Šā iemesla dēļ žurkas jau izsenis ir dzīvojušas cilvēku tuvumā. Kad cilvēki apmetās uz dzīvi, žurkām par barības avotu kalpoja to ēdienu atliekas, ko ēda cilvēki. Tāpēc žurkas sekoja.

Žurkas sastopamas gandrīz visās apdzīvotajās vietās. Pilsētās tās bieži dzīvo kanalizācijā.

Slimības nēsātāji

Daudzi zinātnieki uzskata, ka buboņu mēris izplatījās ar blusu starpniecību uz žurkām, jo šo mēri izplatīja mikroorganisms (jeb mikrobs) Yersinia pestis, kas dzīvo uz blusām, kuras dzīvo uz žurkām (Rattus rattus). Šīs žurkas dzīvoja tā laika Eiropas pilsētās un pašas nomira no mēra. Daži zinātnieki uzskata, ka mēris izplatījās ātrāk nekā žurkas. Ja tas ir taisnība, tad žurkas nevar būt galvenais mēra pārnēsātājs. Lai noskaidrotu, vai tas ir taisnība, ir vajadzīgi papildu pētījumi. Cilvēki uzskata, ka šī slimība bija "melnā nāve". Viduslaikos tā daudzu epidēmiju laikā nogalināja gandrīz trešdaļu Eiropas iedzīvotāju.

Žurkas var pārnēsāt slimības. Žurkām, kas dzīvo sliktos apstākļos, bieži vien pašām ir problēmas ar parazītiem. Nav daudz slimību, ko pārnēsā žurkas, kas var izplatīties uz cilvēkiem. Viena no tām ir leptospiroze, cita - mēris.

Vēlākajos medijos

• Žurka parādās epizodiskās lomās dažādās klasiskās Disneja animācijas filmās, piemēram, "Melnajā katlā", "Aladīnā" un "Notredamas lepnumā".