Žurka ir vidēja lieluma grauzējs, kas pieder lielai un daudzveidīgai Muridae (muroīdu) grupai. Žurkas ir visēdāji, kas izmanto dažādus pārtikas avotus — no graudiem un augiem līdz kukaiņiem un cilvēku atkritumiem. Lielākā daļa labi zināmo žurku sugu pieder Rattus ģintij, un kopumā aprēķina, ka pastāv aptuveni 56 dažādas žurku sugas.
Sugas un izplatība
Vispazīstamākās sugas ir melnā žurka (Rattus rattus) un brūnā žurka (Rattus norvegicus). Šīs divas sugas parasti sauc par Vecās pasaules žurkām; to izcelsme galvenokārt ir Āzijā. Žurku sugu izplatība ir ļoti plaša — tās pielāgojas gan mežiem, gan lauksaimniecības apvidiem, pilsētām un ražošanas zonām.
Izskats un izmēri
Parasti žurkas ir lielākas par pelēm. Tām ir spēcīgas žokļu zobu rindas grauzšanai, gara aste un kustīgs deguns. Muroidu grupa ir ļoti daudzveidīga, tāpēc ķermeņa izmēri un krāsojums var būtiski atšķirties starp sugām. Vispārīgi runājot, žurkas ir lieli muroīdi grauzēji, kam raksturīga izturība un spēja ātri vairoties.
Taksonomija un nosaukumi
Termini žurka un pele plašākā nozīmē nav stingri taksonomiski: tie tiek lietoti, lai aprakstītu izmēra atšķirības un ārējas īpatnības, nevis konkrētu ģinšu vai sugu grupu. Muroidu dzimta ir liela un sarežģīta, tādēļ dažus sugas pārstāvjus ar «žurka» vai «pele» nosaukumu var neieskaitīt tikai ģintīs Rattus vai Mus — skat., piemēram, plēsoņu žurku vai kokvilnas peli.
Uzturs un ekoloģiskā loma
Žurkas ir visēdājas un ēd plašu barības klāstu — sēklas, augļus, mazos bezmugurkaulniekus, kā arī cilvēku pārtikas atliekas. Tās spēlē divējādu lomu ekosistēmā: kā plēsēju upuri tās ir barības avots daudzām sugām, bet kā izplatītājas un grauzējas var ietekmēt augu sēklu izplatību un lauksaimniecību.
Uzvedība un sociālā struktūra
Žurku uzvedība atkarīga no sugas — daudzas ir diennakts aktivitātēs nakts dzīvnieki, bet ir gan sociālas, gan vienpatnīgas sugas. Sociālās žurkas veido grupas ar skaidru hierarhiju, izmanto skaņas, ķermeņa valodu un smaržu signālus saziņai, mācās no citu uzvedības un ir augsti ziņkārīgas.
Reprodukcija un mūžs
Žurkas vairojas ātri: daudzas sugas spēj dzemdēt vairākas metienus gadā, katrā — vairākus jaunu mazuļu, un dzimšanas vecums var būt ļoti zems. Lolojumdzīvnieku žurkas parasti nedzīvo ilgāk par trīs gadiem, savukārt savvaļas populācijās lielākā daļa indivīdu nemēdz pārsniegt vienu gadu ilgumu intensīvas selekcijas un plēsēju dēļ.
Žurkas kā lolojumdzīvnieki
Daži cilvēki tur žurkas kā mājdzīvniekus. Šos audzētos un socializētos dzīvniekus bieži sauc par modesžurkām. Lolojumdzīvnieku žurkas parasti ir draudzīgas, ziņkārīgas un intelektuālas, tās var pieradināt un socializēt, ja nodrošina piemērotu būru, barību, vingrinājumus un uzmanību. Izvēloties žurku kā mājdzīvnieku, jāņem vērā kopšanas prasības, izmērs, paredzamais dzīves ilgums un veselības aprūpe.
Veselība un cilvēki
Žurkas var pārnēsāt slimības un parazītus, kas var apdraudēt cilvēkus un mājlopus, tāpēc pilsētvidē tās bieži uzskata par kaitēkļiem. Piemēram, žurkas var bojāt infrastruktūru, kabeļus un pārtikas krājumus. Tomēr, ņemot vērā to ekoloģisko nozīmi un kā izpētes objektu (laboratorijas žurkas), tās ir nozīmīgas gan zinātnē, gan dabā.
Kontrole un aizsardzība
Žurku kontrole apvieno preventīvus pasākumus (pārtikas un atkritumu apsaimniekošana, ieejas blīvēšana), fizioloģiskas un humānas metodes. Savukārt dažas sugas ir vietēji nozīmīgas un tām var būt vajadzīga aizsardzība, ja to populācijas ir apdraudētas vai endēmiskas konkrētās teritorijās.
Noslēgumā — žurkas ir daudzveidīga un pielāgojama dzīvnieku grupa ar spēcīgu ietekmi uz cilvēku vidi, ekosistēmām un zinātni. Lai gan tās bieži vērtē kā kaitēkļus, daudzas sugas ir interesanti un vērtīgi pētāmi dzīvnieki, bet lolojumdzīvnieku žurkas var būt labas, aktīvas un apmācāmas kompānijas.
